Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ja mēs vēl arvien dzīvotu PSRS, tad 22. aprīlī mums nāktos atzīmēt proletariāta vadoņa kārtējo dzimšanas dienu – šogad tā būtu jau 138. Par laimi, PSRS mēs tomēr nedzīvojam, tādēļ FHM var atļauties saviem lasītājiem atklāt Vladimira Iļjiča īsto seju.
Vladimirs Iļjičs nenodzīvoja īpaši garu mūžu – tikai 54 gadus –, taču sev atvēlētajā laikā pamanījās savārīt tādas globāla mēroga ziepes, ka, gribi vai negribi, nākas vien viņu atzīt par vienu no ievērojamākajām XX gadsimta personībām. Valsts apvērsumu sarīkot varbūt arī nav liela māka, taču Ļeņins to izdarīja ar glanci un tik pamatīgi, ka radīja pavisam jaunu valsts sistēmu, kas uz 80 gadiem pasauli sadalīja divās daļās – kapitālistiskajā un sociālistiskajā. Lai aprakstītu visas Voldemāra izdarības, ar vienu žurnālu būtu krietni par maz, tādēļ aprobežosimies ar tām tēmām, kas, kā jau sen atkoduši avīžnieki un kinoļaudis, publiku interesē visvairāk – sievietes, nauda un asinis. Sieviešu Ļeņina dzīvē bija pamaz, naudas krietni vairāk, bet asiņu pat pārpārēm.
Draugi? Kādi draugi?
Jau bērnībā Volodja bija izteikts individuālists, kuru skolasbiedri ne visai mīlēja. Nebija jau arī, par ko mīlēt, jo kopējās bērnu izklaidēs topošais proletariāta vadonis nepiedalījās, mācījās ļoti labi, taču nekad nevienam klasesbiedram nedeva norakstīt mājasdarbus un nepalīdzēja ar padomu. Noslēgtība vēl jo izteiktāka kļuva pēc tam, kad varas iestādes par piedalīšanos atentāta rīkošanā pret caru pakāra Vladimira brāli Aleksandru. Volodjam tolaik bija 17 gadu, un brāļa nāve puisim nodarīja tādu morālo traumu, ka viņš uz visiem laikiem kļuva par zvērinātu cara režīma ienaidnieku un atriebība kļuva par viņa turpmākās dzīves piepildījumu.
XIX gadsimta nogalē revolucionārā darbība kļuva par jaunā cilvēka vienīgo dzīves piepildījumu un šī iemesla dēļ viņu nācās iepazīt arī lielai daļai krievu revolucionāru dzimtenē un emigrācijā. Sākumā domubiedri viņu pazina ar īsto uzvārdu – Uļjanovs –, bet vēlāk Vladimirs nolēma izmantot pseidonīmu Ļeņins. Kādēļ izvēle bija par labu šādam uzvārdam – par to pētnieku domas dalās. Izplatītākā ir versija, ka pseidonīmu Vladimirs izvēlējies par godu Ļenas upei, taču ir arī prozaiskākas hipotēzes. Saskaņā ar vienu no tām, Uļjanova rokās vienkārši nonākuši kāda nesen miruša kunga, vārdā Ļeņins, dokumenti, un viņš sācis tos izmantot, lai slēptos no policijas. Lai kā tur arī būtu, 1917. gada revolūcijas priekšvakarā kreisi noskaņotie dumpinieki Vladimiru vairāk pazina ar Ļeņina, nevis Uļjanova uzvārdu.
Viens no ārzemju trimdas laiku paziņām vēlāk Vladimira attiecības ar līdzcilvēkiem raksturoja šādi: “Pirmām kārtām atgrūda viņa rupjība, sajaukta ar ārkārtīgu pašapmierinātību, sarunas biedra nicinājumu un kaut kādu pasvītrotu augstprātību pret sarunas biedru, īpaši jau, ja tas viņa viedoklim atļāvās nepiekrist. Strīdos viņš nekautrējās būt ne vien nekaunīgs un rupjš, bet arī atļauties pret oponentu vērstus personiskas dabas izlēcienus, nereti nolaižoties līdz klajām lamām. Tādēļ, cik atceros, Ļeninam nekad nav bijis tuvu draugu. Viņam bija biedri, bija cienītāji, kas viņu dievināja un visu piedeva.” Visīsāko un kolorītāko raksturojumu jau padomju varas pirmajos mēnešos Vladimiram Iļjičam deva dzejnieks Ivans Buņins: “Padomju kongress. Ļeņina runa. O, tas nu gan ir dzīvnieks!”
Voldemārs un nauda
Kaut gan padomju laikos rūpīgi tika kultivēts priekšstats par to, ka Vladimirs Iļjičs vienmēr cīnījies ar trūkumu un dzīvojis ļoti pieticīgi, patiesībai šie apgalvojumi atbilst tikai daļēji. Proti, pieticīgi viņš tiešām dzīvoja, taču ne vienmēr šis apstāklis bija saistīts ar naudas trūkumu. Vienkārši Ļeņins tik ļoti bija nodevies revolucionārajai un šķiru cīņai, ka paša dzīves apstākļi un mantiskie labumi viņam likās stipri otršķirīgi. Bērnībā Voldemārs badā nemira, jo viņa papucis bija atbildīgs un labi atalgots izglītības sistēmas darbinieks, kurš no cara tētiņa bija pat izpelnījies muižnieka titulu. Diemžēl tētis diezgan agri nomira, taču arī pēc viņa nāves kuplo Uļjanovu ģimeni bankrots nepiemeklēja vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tēvs bija atstājis mantojumu 2000 rubļu apmērā, kas tiem laikiem bija pieklājīga nauda.
Tieši pateicoties ģimenes ienākumiem, Vladimirs varēja atļauties pievērsties revolucionārajai darbībai, nelauzot galvu par iztikas pelnīšanu. Algotu darbu visas savas dzīves laikā Ļeņins strādāja labi ja pāris gadus. Jaunībā kādu brīdi, padevies mātes uzstājīgajiem lūgumiem, Voldemārs mēģināja pārvaldīt ģimenes lauku īpašumus, taču nekas prātīgs no tā neiznāca: jaunā Uļjanova zināšanas lauksaimniecībā bija līdzvērtīgas nullei, piedevām vēl vietējie zemnieki pilsētniekus centās visādi piečakarēt, piemēram, nospēra viņiem divas govis. Beidzās stāsts par Ļeņinu–lauksaimnieku ar to, ka Uļjanovi lauku īpašumu pārdeva. Ko no šīs epizodes ieguva mūsu varonis? Varbūt iepazina lauku cilvēku grūto dzīvi? Nekā tamlīdzīga, jo ar zemniekiem kontaktēties viņam nenāca ne prāta, un visu brīvo laiku puisis veltīja tādām nodarbēm kā medībām un sēņošanai. Pēc tam pāris gadus Uļjanovs nostrādāja par advokāta palīgu (galu galā, viņš tomēr bija diplomēts jurists) vispirms provinciālajā Simbirskā, bet pēc tam Sanktpēterburgā. Tomēr tiesā, cik zināms, viņš ne reizi tā arī neuzstājās, drīz vien jurisprudenci pametot un turpmāk vien retumis sniedzot juridiskās konsultācijas saviem revolucionārajiem līdzgaitniekiem.
Jurists kļuva par profesionālu revolucionāru, taču šī nodarbe cariskajā Krievijā nebija vislabāk apmaksāto profesiju sarakstā. Revolucionāri bija spiesti uzturēt paši sevi un atrada dažādus ceļus, kā to izdarīt. Vieni (tostarp arī Ļeņins) iztiku pelnīja ar avīžrakstu un gudru grāmatu rakstīšanu. Par ienesīgu biznesu gan to nekādi nevarēja saukt, tādēļ bija nepieciešami blakus ienākumu avoti. Sākumā Vladimiram, kurš jau XX gadsimta sākumā, mazliet pasēdējis cietumā un padzīvojis izsūtījumā Sibīrijā, bija pārcēlies uz dzīvi Rietumeiropā, finansiāli palīdzēja ģimene. Pie tam palīdzība acīmredzot bija pieklājīga apjoma, ja jau reiz Šveicē Ļeņins varēja atļauties īrēt vasarnīcu ar kalponi. Tie tad gandrīz arī bija visi Iļjiča izdevumi (plus vēl pārtika un grāmatas), jo vaļasprieku vadonim nebija un izpriecām naudu viņš netērēja.
Ar alkoholu Voldemārs bija uz “jūs” (iespējams, te vainojama arī hroniskā kuņģa kaite), bet smēķēšana viņam riebās – pats viņš nepīpēja un arī citiem viņa klātbūtnē nebija ieteicams to darīt. Varētu pat teikt, ka Vladimirs bija diezgan skops, jo sabiedriskās ēdināšanas iestādījumos vienmēr centās visu porciju apēst pa tīro un spieda tāpat rīkoties arī pārējos ar motivāciju, ka citādi nākamreiz riebīgie buržuji pasniegs mazākas porcijas par to pašu naudu. Patoloģiskais taupīgums arī bija viens no iemesliem, kādēļ Ļeņinam nepatika Parīzes nacionālā bibliotēka – tur bija jāmaksā par velosipēda novietošanu. Beidzās stāsts ar to, ka reiz pie bibliotēkas novietoto riteni kāds nospēra un Voldemāram nācās pirkt jaunu.
Īpašas ievērības vērts ir kāds cits naudas iegūšanas projekts, kura izstrādē daļēji piedalījās arī Vladimirs. Par ētisku gan šo plānu grūti nosaukt, jo tas paredzēja nelietīgi izmantot divu sieviešu uzticību. Abas minētās lēdijas bija kāda pāragri aizsaulē aizgājuša krievu uzņēmēja māsas, kurām pienācās pieklājīgs mantojums. Lai pie tā tiktu, boļševiki māsām uzsūtīja divus laikam jau pietiekami simpātiskus revolucionārus, kuru uzdevums bija jaunkundzēm sagrozīt galvu un piedabūt viņas doties pie altāra. Bet, kad laulības būtu noslēgtas, revolucionāri tiktu klāt mantojuma naudiņai, ko nekavējoties pārskaitītu partijas kasē. Plāna pirmo daļu patiešām izdevās realizēt un meičas tiešām apprecējās ar abiem diversantiem. Problēmas sākās pēc tam, jo viens no jaunajiem vīriem, piekļuvis naudas lādei, kategoriski atteicās tās saturu dalīt ar partijas biedriem. Arī otrs labu brīdi lauzās, taču beigu beigās daļu naudas tomēr atdeva.
Sākoties I pasaules karam, boļševikiem parādījās jauns naudas pumpis – Vācija, kas bija ieinteresēta sarīkot Krievijā bardaku un tādā vīzē sagraut krievu armijas pretošanās spējas. Arī Iļjiča mērķis bija Krievijā sarīkot bardaku, tādēļ viņa un vāciešu vēlmes sakrita. Lai nemieru rīkošana pretinieka aizmugurē labāk veiktos, Vācija dāsni sponsorēja Ļeņina partiju, pārskaitot tai iespaidīgas summas. Piemēram, 1915. gadā caur vēstniecību Dānijā vācieši revolucionāriem nodeva miljonu rubļu, bet tas, piezīmēsim, bija tikai viens no maksājumiem. Par godu Ļeņinam varam vien atzīmēt, ka visu naudu viņš tiešām tērēja revolūcijai, sev atstājot tikai mitekļa īrei un ēdiena iegādei nepieciešamos līdzekļus.
Sievietes vadoņa dzīvē
Gribētos jau mums, protams, pastāstīt kaut ko par vadoņa seksuālo dzīvi, taču nekāds garais šis stāsts diemžēl nebūs vis. Nelaime tā, ka Iļjičam bija tikai viena mīļākā – revolūcija. Tai viņš tad arī veltīja visu savu mūžu, pārējām sievietēm atvēlot vien apkalpojošā personāla lomu. Bērnībā un jaunībā viņu appuišoja mamma un māsas, vēlāk stafeti pārņēma kādā pagrīdes revolucionāru pulciņā sastaptā meiča, vārdā Nadežda Krupskaja.
Nekāda daiļava viņa nebija, taču uz jauno revolucionāru, kurš mācēja tik gudri runāt, skatījās ar dievināšanu un bija gatava viņam sekot pat izsūtījumā uz Sibīriju. Izsūtījumā viņi arī apprecējās, kaut gan te lielāku lomu, iespējams, spēlēja ne tik daudz jūtas kā tas apstāklis, ka nepiederošām personām nebija atļauts dzīvot kopā ar politiski neuzticamajiem izsūtītājiem. Tādēļ nācās vien attiecības noformēt oficiāli. Ja arī Nadja klusībā bija sapņojusi par krāšņām kāzām ar ballīti, tad ārišķības nicinošais līgavainis šīs cerības ātri sabradāja – nācās vien iztikt ar uz ātru roku sarīkotu vizīti pie vietējā popa un ciema kalēja darinātiem vienkārša metāla gredzeniem. Ja runājam par intīmo dzīvi, tad varam pavēstīt vien tik daudz, ka bērnu pārim nebija, kaut gan abi (tiesa, attiecībā uz Ļeņinu, zinot viņa egocentrismu, šim apgalvojumam noticēt nenākas viegli) it kā esot gribējuši tikt pie mantiniekiem.
Emigrācijā Ļeņins iepazinās ar dāmu, kuru viņa biogrāfijas pētnieki uzskata par Vladimira mīļāko. Tā bija Inese Armanda, ar kuru Iļjičs iepazinās, dzīvojot Parīzē. Kaut gan Ineses tēvs bija francūzis, bet māte – angliete, ilgus gadus viņa bija nodzīvojusi Krievijā un ātri atrada kopēju valodu ar Ļeņinu.
Atšķirībā no Krupskajas, Armanda bija skaistule (pastāv versija, ka padomju laikos viņas bildes tika retušētas, lai padarītu tajās redzamo dāmu neglītāku un tā mazinātu publikas aizdomas, ka proletariāta vadonim ar viņu varētu būt bijis romāns), tādēļ nav brīnums, ka Voldemārs viņā ieķērās. Iespējams, ka Ļeņina laulībai būtu pienācis gals, ja vien Krupskaja tolaik jau nesirgtu ar Bazedova slimību: pamest slimu sievu smukas svilpastes dēļ – šāds solis nelikās pareizs pat boļševiku vadonim, kas gan vispār ar morālas dabas kompleksiem nemocījās. Tā nu Vladmira un Ineses attiecības aprobežojās vien ar intensīvu saraksti un revolucionāru plānu būvēšanu. Ja tur arī bija kas vairāk, tad par to vēsture klusē.
Nogaliniet visus!
Ja jaunībā proletariāta vadoni vairāk vilka uz filozofēšanu un gaišajai nākotnei veltītu gaisa piļu celtniecību, tad, ticis beidzot pie varas, Ļeņins kļuva acīm redzami asinskārs. Protams, arī sarkanajiem opozīcijā esošie baltie nebija nekādi zelta gabaliņi, taču boļševiku zvērības tomēr pārspēja visu līdz šim redzēto. Un apgalvot, ka sarkanais terors būtu norisinājies, vadonim par to neko nezinot, mēs nu nekādi nevaram.
“Biedri! Piecu pagastu kulaku sacelšanās ir bez žēlastības jāapspiež. Tas vajadzīgs revolūcijas labad, jo tagad sākusies pēdējā un izšķirošā kauja ar kulakiem. Jārāda piemērs. 1) Pakārt (noteikti pakārt, lai tauta redz) ne mazāk kā 100 kulakus, bagātniekus, asinssūcējus; 2) Publicēt viņu vārdus; 3) Atņemt viņiem visu labību; 4) saņemt ķīlniekus, saskaņā ar vakardienas rīkojumu. Darīt tā, lai simtiem verstu apkārtnē cilvēki to redzētu, baidītos, zinātu un kliegtu: žmiedz un nožmiegs asinssūcējus kulakus. Telegrafējiet par saņemšanu un izpildīšanu. Sameklējiet stingrākus cilvēkus. Jūsu Ļeņins.” “Ņižņijā acīm redzami tiek gatavota baltgvardu sacelšanās. Jāsasprindzina visi spēki, jāizveido diktatoru “troika”, jāuzsāk masveida terors, jānošauj un jāizved simtiem prostitūtu, nodzērušos zaldātu, bijušo virsnieku utt. Vilcināties nedrīkst ne minūti. Izdariet masveida kratīšanas. Par ieroča nēsāšanu – nāvessods. Noorganizējiet meņševiku un citu neuzticamu elementu masveida izsūtīšanu.” “Nepieciešams uzsākt nežēlīgu masu teroru pret kulakiem, popiem un baltgvardiem; šaubīgas personas ieslodzīt koncentrācijas nometnēs ārpus pilsētas.” Tās ir tikai dažas no telegrammām, ko 1918. gadā, Pilsoņu kara dienās Ļeņins izsūtīja uz dažādiem Krievijas nostūriem. No vadoņa neatpalika arī sekotāji, starp kuriem diemžēl bija arī mūsu tautieši. Piemēram, čekists Mārtiņš Lācis, instruējot savus padotos, izteicās vēl skaidrāk: “Mēs nekarojam pret atsevišķiem cilvēkiem. Mēs iznīcinām buržuāziju kā šķiru. Izmeklēšanai nav nepieciešami materiāli un pierādījumi tam, ka cilvēks darbojies pret padomju varu. Pirmais jautājums, ko mums viņam jāuzdod – kādai šķirai viņš piederīgs, no kā cēlies, kādu audzināšanu un izglītību baudījis un profesiju ieguvis. Šiem jautājumiem tad arī jānosaka apsūdzētā liktenis. Te slēpjas sarkanā terora būtība.” Vēl skarbāks bija Tambovas zemnieku sacelšanos apspiest nosūtītais armijas komandieris Mihails Tuhačevskis, kurš ar Ļeņina svētību izdeva pavēli, kurā cita starpā teikts: “Pilsoņi, kas atsakās nosaukt savu vārdu, nošaujami uz vietas bez tiesas. Ja mājās tiek atrasti noslēpti ieroči, uz vietas bez tiesas nošaujams vecākais no ģimenes darbaspējīgajiem locekļiem. Ģimene, kurā paslēpies bandīts, jāarestē un jāizsūta, bet vecākais darbaspējīgais ģimenes loceklis jānošauj. Ja ģimene slēpj bandītu ģimenes locekļus vai īpašumu, tad tā ir jāizsūta, bet vecākais darbaspējīgais ģimenes loceklis jānošauj.”
Piezīmēsim, ka Pilsoņu karš nebija pirmais gadījums, kad Ļeņins uzskatāmi nodemonstrēja savu asinskārību. Jau 1905. gada revolūcijā (kuras sākumu gan proletariāta vadonis sagaidīja ārzemēs un tas viņu pārsteidza pilnīgi nesagatavotu – tas vien jau liecina, ka ar Krievijas reālo dzīvi teorētiķim diez kādas saiknes nebija vis) viņš savus sekotājus tēvišķi pamācīja, kā pareizi cīnīties ar valdības karaspēku un policiju. Teiksim, pretiniekus no namu jumtiem derētu apmētāt ar akmeņiem, liet policistiem uz galvas verdošu ūdeni un ģīmī šļākt sērskābi. “Ar šausmām, goda vārds, ar šausmām redzu, ka par bumbām runā jau pusgadu, bet vēl līdz šim brīdim neviena vēl tā arī nav uztaisīta,” sēžot drošībā ārzemēs, vadonis skoloja revolucionārus. Taisnības labad gan jāpiezīmē, ka vēlāk viņš uz īsu brīdi atgriezās dzimtenē, lai vadītu 1905. gada revolūciju, tā teikt, uz vietas, taču uzvaru dumpiniekiem izcīnīt nepalīdzēja arī šis apstāklis. Bet varbūt vaina meklējama apstāklī, ka pats Voldemārs uz barikādēm tā arī neparādījās, priekšroku dodot gudru padomu dalīšanai? Kas gan arī labi saprotams, jo savām acīm skatīties uz vardarbību un asinīm Ļeņins fiziski nespēja, nerunājot nemaz par piedalīšanos kādās kaujās. No otras puses, par gļēvuli viņu uzskatīt tomēr nebūtu godīgi, jo, lai arī bez vajadzības riskēt Vladimiram nepatika, tomēr izšķirīgos brīžos, piemēram, 1917. gada vasarā un rudenī, viņš nebaidījās atgriezties Krievijā, kur draudēja nopietnas briesmas.
Ja karotājs no Voldemāra nebija nekāds, tad kūdīšana uz varmācību viņam padevās ļoti labi. Boļševiki viņa aicinājumos ieklausījās un asinis lija straumēm. Cik miljoni cilvēku dabūja galu Pilsoņu karā, nekad tā arī nav noskaidrots un droši vien netiks, ņemot vērā, ka karojošās puses nebija noskaņotas pievērsties upuru grāmatvedībai. Traģikomiski, taču nepilnu gadu pirms šiem asiņainajiem notikumiem Ļeņins bija izvirzīts Nobela miera prēmijai par “Miera ideju triumfu”, jo bija pārtraucis Krievijas līdzdalību I pasaules karā (par lielu prieku vāciešiem). Par laimi, Nobela prēmijas komiteja šo ierosinājumu noraidīja, pretējā gadījumā norvēģiem, kas kaut kādā jūtu mulsumā Vladimiru Iļjiču bija izvirzījuši prēmijai, vēlāk nāktos aiz kauna zemē ielīst. Starp citu, ja norvēģiem Ļeņina vārds 1917. gadā bija zināms, tad par krieviem gan to tā īsti nevarētu teikt. Ņemot vērā, ka pēdējos gadus piecpadsmit pirms revolūcijas Iļjičs galvenokārt bija pavadījis ārzemēs, teoretizējot par jaunas pasaules celšanu un kašķējoties ar partijas biedriem, tad vidusmēra krievam (ja neskaitām boļševiku pagrīdes izdevumu pastāvīgos lasītājus, kuru pulks nebija pārāk liels) Ļeņina vārds pat 1917. gada rudenī itin neko neizteica. Vēl vairāk – pat Pilsoņu kara gados, kad Voldemārs jau bija padomju valdības galva, vairums partijas ierindas biedru viņu vaigā nepazina, nerunājot nemaz par provinces zemniekiem. Bet tas jau nekas – viņa pēcteči padomju valsts vadībā parūpējās, lai turpmākajās desmitgadēs vadoņa vārdu zinātu liels un mazs.
Ļeņina vārdā nosauktais...
Lietas, vietas un parādības, kam savulaik bija tas gods nest tautā vadoņa vārdu
Ļeņingrada
Nabaga Sanktpēterburgai XX gadsimtā klājās smagi: sākoties I pasaules karam, to pārdēvēja par Petrogradu, bet pēc Ļeņina nāves komunisti pilsētu nosauca par Ļeņingradu. Deviņdesmitajos gados tā atkal kļuva par Sanktpēterburgu, tomēr tai apkārt vēl šobaltdien plešas Ļeņingradas apgabals.
Ļeņina ordenis
PSRS augstākais ordenis, ko piešķīra par īpašiem sasniegumiem karā vai darbā. Kādreizējam padomju līderim Leonīdam Brežņevam bija astoņi Ļeņina ordeņi, taču viņš tomēr nav rekordists – PSRS ārējās tirdzniecības ministrs Patoličevs ar šo ordeni ticis apbalvots pat 12 reizes!
Ļeņina mazbērni
Par Ļeņina mazbērniem Padomju Savienībā bija pieņemts dēvēt oktobrēnus. Tie bija visi 1.-3. klašu skolēni, kuriem nācās pie skolas formas spraust zvaigznīti ar mazā Volodjas bildi un lasīt pasaciņas par viņa labajiem darbiem.
Ļeņina mauzolejs
Maskavas Kremļa piebūve, kas pēdējos 80 gadus uzskatāma par Ļeņina mājvietu. Bija laiki, kad pie mauzoleja ļaudis stāvēja rindā, lai paraudzītos uz Iļjiča mūmiju (ieeja bija bezmaksas), taču pēc PSRS sabrukuma Voldemārs vairs nav modē un ik pa brīdim pat paklīst runas par viņa iespējamo apbedīšanu kapos.
Ļeņina piemineklis
Cik visā padomju valstī bija Ļeņinam veltīto pieminekļu, to droši vien nezināja pat PSRS Valsts statistikas komiteja. Katrā ziņā skaits noteikti stiepās tūkstošos, jo monumentam ar stāvošu vai sēdošu Ļeņinu (vai vismaz viņa krūšutēlu) bija jāatrodas ikvienā kārtīgā pilsētā. Baltijā visus ļeņinekļus nojauca, bet Krievijā daudzi stāv vēl šobaltdien.
Ledlauzis “Ļeņins”
Pasaulē pirmais ledlauzis (būvēts piecdesmito gadu beigās), ko darbināja atomenerģija. Valsts ar to ļoti lepojās un, protams, piešķīra kuģim Ļeņina vārdu. Kopš 1989. gada gan “Ļeņins” vairs nevago Arktikas ledājus un tagad ir pārvērsts par muzeju.