Grāmatas autors, žurnālists Māris Papēdis, kurš astoņdesmitajos gados Latvijas medijos regulāri rakstījis par latviešu populāro mūziku, pats stāvējis klāt daudziem notikumiem grupas «Remix» īsajā (vien pieci gadi), bet nenoliedzami spilgtajā pastāvēšanas laikā un spējis hronoloģiski precīzi, objektīvi un detalizēti aprakstīt teju katru soli «Remix» blīvajā radošajā darbībā.

No grāmatas lappusēm saprotams, ka tieši pateicoties Maestro Raimondam Paulam, kurš allaž ir izjutis pārmaiņas mūzikas industrijā un ar savu lielo ietekmi visā plašajā PSRS bija viens no retajiem, kas varēja izcīnīt reālus, taustāmus rezultātus, ideja par profesionālu rokmūzikas ansambli varēja īstenoties. Pauls, visticamāk, saprata, ka vieglās estrādes mūzikas laiks paliek pagātnē un astoņdesmitie gadi ar MTV ienākšanu, Maikla Džeksona fenomenu un sintpopa elektroniskajām skaņām ir mainījuši mūzikas industrijas vaibstus, un arī viņa melodijām ir nepieciešami modernāki aranžējumi.

Ģitārista Aivara Hermaņa un Paula liktenīgā tikšanās notikusi 1985. gadā Radio mājā.

«Es te varbūt dabūš naud no Maskavs, un deret savakt vien blic no tiem labakiem,»

teicis Pauls, piebilstot, ka grupai jābūt modernai.

Tā viss sācies! Grāmatā rūpīgi tiek aprakstīti notikumi astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad «Remix» bija ekskluzīva iespēja strādāt un regulāri veikt ierakstu Latvijas Radio studijā (liela bijusi skaņu inženiera Andra Grīnberga loma, kurš Radio studijā strādājis jau no 1983. gada), bija iespēja tikt pie kvalitatīviem mūzikas instrumentiem un veltīt visu savu uzmanību tieši mūzikai.

Īsu brīdi grupā darbojās akadēmiskais pianists Harijs Bašs, taču beigās par grupas kodolu kļuva šāds mūziķu piecnieks: Vilnis Krieviņš, Aivars Hermanis, Uldis Marhilēvičs, Rodrigo Fomins (Igo) un Jevgēņijs Ščapovs.

Pēc Igo uzvaras vissavienības jauno dziedātāju konkursā «Jūrmala 86» viņa vārds acumirklī kļuva pazīstams visā Padomju Savienībā, kas ļāva grupai doties garās koncertturnejās pa plašo padomjzemi. «Es tikai pa vilcieniem un lidmašīnām vien dzīvojos,» laika posmu no 1986. līdz 1991. gadam atminas taustiņinstrumentālists Marhilēvičs. Protams, uz afišām tika rakstīts paplašinātais grupas nosaukums - «Igo un grupa Remix», jo tieši Igo bija grupas vizītkarte. Par muzikālo vizītkarti savukārt kļuva Paula dziesma «Путь к свету» («Ceļš uz gaismu»).

Laiks, kas pavadīts, koncertējot Krievijā, ir neticami intensīvs, kurioziem un dažādiem atgadījumiem bagāts. Tāds koncertu blīvums nav bijis nevienai citai pašmāju grupai.

Lai arī grāmatas autors centies šo rokenrola bohēmu aprakstīt, rezultāts sanācis pasauss, galvenokārt jau tādēļ, ka

visa grāmata kopumā nolasās kā hronika, faktu un detaļu uzskaitījums, mazāk kā emocionāls, dzīvs atstāsts.

Dīvaina ir arī autora izvēle teju visus interesantos, kuriozos atgadījumus apkopot vienā atsevišķā nodaļā (uzskaitot tos citu pēc cita kā kādas avīzes humora lappusītē), nevis tos organiski izšķaidīt pa visu stāstījumu.

Ļoti vērtīgas lappuses grāmatā veltītas «Remix» mēģinājumam iekarot ASV mūzikas tirgu.

Supergrupas «Riga» stāsts nekur agrāk vēl tik detalizēti nebija izstāstīts.

Plašāk par «Riga» un pusotru miljonu vērto albumu, kas dienas gaismu ieraudzīja tikai pēc 25 gadiem, šajā TVNET video:

Vēl viens grāmatas pluss ir precīzā «Remix» diskogrāfija, kur pieminēti visi izdotie grupas skaņu ieraksti - gan latviešu, gan krievu mēlē.

Grāmatā ir arī pāris mulsinošas vietas. Piemēram, nav īsti saprotams, kāpēc katra mūziķa biogrāfija iestrādāta grāmatas beigās. Manuprāt, lasītājam jau no pirmajām lappusēm būtu bijis interesanti iepazīt katra mūziķa dzīves gājumu - pirmo dzirdēto skaņuplati, pirmo mūzikas instrumentu u.tml. Ļoti bieži autors arī uzsver to, ka remiksieši savā laikā bijuši tie paši, paši labākie mūziķi, taču, pieminot ikgadējās aptaujas, kas veiktas mūziķu vidē, netiek atsegts konteksts. Piemēram, grāmatā teikts, ka Marhilēvičs no 1987. līdz 1990. gadam atzīts par otro labāko taustiņinstrumentālistu. Bet kurš tad ir pirmais? Kurš tad ir bijis labāks?

No dizaina viedokļa raugoties, grāmatai, manuprāt, izvēlēts ne pārāk veiksmīgs vāks. Milzīgais grupas logo uz pelēka švīkaina fona, kas atgādina ledus segumu, drīzāk būtu ideāls vāks grāmatai par kādu hokeja komandu, nevis rokgrupu. Arī fotogrāfijas grāmatā ir izmētātas un nav sagrupētas kompaktos blokos. Vispār vairākas konceptuāli līdzīgas bildes, īpaši Jāņa Deinata formālās fotostudijas fotogrāfijas, manuprāt, ir liekas.

Dīvaini, ka grāmatas kopsavilkums ar nosaukumu «Hronika» aizņem 1/4 no visas grāmatas. Manuprāt, pilnīgi pietiktu ar īsu, kompaktu kopsavilkumu uz divām, trim lappusēm, līdzīgi kā Daigas Mazvērsītes grāmatā par «Uldi Stabulnieku» (skat. recenziju).

Diemžēl arī tehniski grāmatai gadījusies ķibele - pirmajās nodaļās līdzskaņu mīkstinājuma zīmes (ķ, ļ, ņ u.c.) nav savās vietās.

Taču vislielākā dīvainība ir grāmatā atrodamā izvērstā eseja par biļešu tirdzniecības sistēmas «Biļešu paradīze» tapšanu. Skaidrs, ka šī kompānija ir sponsorējusi grāmatas izdošanu, un par to sakām paldies, taču, būsim godīgi, kuru interesē šāda eseja? Un vai šādam piedēklim (ja nu sponsors būtu kāda cementa rūpnīca?) grāmatā ir vieta? Stāsts taču ir par «Remix»!

***

Māris Papēdis

• Mūzikas žurnālists

• Dzimis 1954. gada 17. martā

• Absolvējis Rīgas 25. vidusskolu (1972). Mācījies Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļā

• Regulāri medijos rakstījis par latviešu populāro mūziku

• Strādājis laikrakstos «Rīgas Balss», «Neatkarīgā Rīta Avīze», «Padomju Jaunatne», «Jūrmala», «Latvijas Avīze», «Jelgavnieki.lv», žurnālos «Teātra Vēstnesis», «Sarunas» u.c.

• Sadarbojies ar Latvijas Radio programmu jaunatnei «Dzirkstele» u.c.