Tomēr Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Klīniski epidemioloģiskās daļas vadītājs Māris Liepiņš, sertificēts infektologs un hepatologs, vērš uzmanību uz pēdējā laika tendenci – arvien biežāk paaugstinātas temperatūras iemesls ir veģetatīvās nervu sistēmas disfunkcija.

Norma "plus mīnus"

M. Liepiņš rēķina, ka tikai trešajai daļai pacientu paaugstinātas temperatūras iemesls ir infekcijas slimība: gan tradicionālā gripa un dažādie vīrushepatīti, gan baktēriju izraisīti orgānu iekaisumi. Pārējos gadījumos to var izraisīt cita veida slimības, piemēram, endokrīnas jeb vielmaiņas slimības, reimatiskas saslimšanas, alerģiskas reakcijas un daudz kas cits.

"Jāsāk ar to, ka cilvēkam normāla ķermeņa temperatūra ir salīdzinoši plašā amplitūdā," infektologs paplašina klasiski strikto "36,6" uz elastīgāku "36,8 plus mīnus 0,7 grādi". Tikpat elastīgas dažu grādu desmitdaļas var būt vai nebūt atkarībā no diennakts laika, kad tiek mērīta temperatūra, no aktivitātēm, ēšanas un tā, kas tieši ir apēsts, no apģērba un, protams, arī iespējamās slimības. "Kā nojaušat, ir daudz variantu," smaida M. Liepiņš. "Man personīgi patīk mērīt ar parasto dzīvsudraba, bērniem ir grūtāk tos noturēt noliktās piecas minūtes, līdz ar to man nav pretenziju arī pret digitālo termometru izmantošanu, jo galu galā temperatūra nav vienīgais slimību simptoms."

Mērījumi atšķirsies arī dažādās ķermeņa vietās. Ja mēra tradicionāli – padusē – un temperatūra ir 36,4, tad, mērot mutē, tajā pašā laikā būs 36,8. Lai varētu salīdzināt, nepieciešams mērīt aptuveni vienā un tajā pašā diennakts laikā līdzīgos apstākļos, turklāt zināt, kāda temperatūra ir parasti. Uzmanība būtu jāpievērš, ja par ierastu kļūst mazliet paaugstināta temperatūra – ierastie 36,4 grādi, piemēram, pakāpušies uz 37 vai 37,5 un negrib kristies atpakaļ. Norakstot svīšanu un nespēku uz vasaras tveici, viegli palaist garām tuberkulozes ieperināšanos. Taču paaugstināta temperatūra arvien biežāk esot sastopama arī kā psihoemocionālās pārslodzes rezultāts.

Nervi uzdod

"Daļa pacientu ar paaugstinātu temperatūru vēršas pie infektologa ar pārliecību, ka viņiem ir kāda infekcija. Lielākā daļa no tiem ir jau apstaigājuši vairākus ārstus un nav guvuši pārliecību, ka viņu saslimšanas pamatā ir tieši veģetatīvās nervu sistēmas disfunkcija. Daži baidās, ka viņus uzskata par psihiski slimiem, vai arī nespēj pieņemt šo diagnozi," skaidro M. Liepiņš.

Šajos gadījumos ir nepieciešama ilgstoša un uzmanīga saruna ar pacientu un ļoti detalizēta izmeklēšana, viņš atgādina. "Es savā infektologa praksē šādam pacientam varu pierādīt, ka viņa paaugstinātā temperatūra nav nekas ļauns, un vienīgi lūgt šādus pacientus vērsties pie attiecīga speciālista." Veģetatīvā disfunkcija ir psihosomatikas speciālistu vai psihoterapeitu darbības lauks.

Meklē īsto iemeslu

"Parasti jau domājošs dakteris, neatklājot akūtu infekciju vai iekaisuma perēkli, aizdomājas līdz veģetatīvās nervu sistēmas disfunkcijai. Taču tad galvenais jautājums ir, kāpēc cilvēks tā reaģē uz pasauli. Vēl nevienu neesmu satikusi, kas atnāktu pie psihoterapeita tikai paaugstinātas temperatūras dēļ – tas jau nav monotraucējums, ir daudz kas cits, par ko ārsts, iespējams, nav pajautājis vai cilvēks nav pastāstījis. Emocionāla pārslodze, depresīvas noskaņas, adaptācijas grūtības," skaidro psihoterapeite Daina Poriņa. Temperatūras stabilizēšanās tad notiek pastarpināti, tās pazemināšana nav primārais uzdevums. Bērniem ar izteiktu nervu sistēmas labilitāti stresa dēļ temperatūra var uzlēkt pat līdz 38,5 grādiem, taču tad tikpat strauji arī kristies.

Veģetatīvā nervu sistēma nosaka, kā cilvēks reaģē trauksmes un spriedzes situācijās, kad nepieciešams izlemt "bēgt vai cīnīties", tā darbojas autonomi un faktiski nepakļaujas cilvēka prāta pavēlēm. Veģetatīvās nervu sistēmas īpatnības, to skaitā noturība pret pārslodzēm, lielā mērā tiek pārmantotas, taču ir atšķirības noteiktos vecumposmos. Kļūstot vecākiem, jau trešajā gadu desmitā parasti mazinās sarkšana un bālēšana, kreņķu ķeršana līdz pat sirds pārsitieniem vai pat vieglam reibonim un ģībonim. Ja vien dzīve nepārspīlē ar papildu slodzi.

Uzziņai

Par pazeminātu temperatūru uzskata tādu, kas ir vienu, divus grādus zemāka par parastu organisma temperatūru ikdienā.

Subfebrila temperatūra – ārstu iecienīts apzīmējums stabilai, mazliet paaugstinātai temperatūrai ap 37,5 grādiem.

Paaugstinātas temperatūras mazināšana ar medikamentiem "uz savu roku" nepieciešama, ja tā pārsniedz 38 grādus un sagādā diskomfortu. Zīdaiņiem – obligāti konsultējoties ar ārstu.