Lēšu, Kristīne jau laikam šos sporta trakumus, kas pēdējos mēnešos vēlušies Latvijai pāri, neizjūt. Bet viņa protestē: "Izjūtu gan! Hokeja čempionāta laikā vadīju raidījumu par hokeja kultūru, un tam tonedēļ bija visaugstākais reitings... Nedomāju, ka tie cilvēki, kas interesējas par futbolu, neinteresējas par kultūru un otrādi. Reiz sarunā ar mākslinieku, Kultūrkapitāla fonda direktoru, kaislīgu makšķernieku Edgaru Vērpi jautāju viņam: vai, copējot kopā ar māksliniekiem, kādreiz tiek runāts arī par kultūras jautājumiem? Vērpe sāka gardi smieties: tas nu gan viņam prātā nav nācis.

– Teju finišēs jūsu pirmā TV sezona "100 g kultūras". Vai māc nogurums vai varbūt atvieglojums?

– Manī nav galēju sajūtu: ne šausmīgs nogurums māc, ne apātija pārņēmusi, ne arī rutīna iestājusies. Vienkārši gribas atpūsties, jo katru otro nedēļu darbdienās tiešajā ēterā būs gandrīz 10 mēneši nostrādāti.

– Kā šīs sezonas laikā, cenšoties uz sevi darbā palūkoties no malas, rosījušās emocijas?

– Sākumā, protams, izdzīvoju lampu drudzi, spriedzi – kā jau tas pienākas visos jaunos sākumos. Uz sevi tiešām skatījos... Sākumā katru reizi, tad skatījos raidījumus, kas pašai likās neveiksmīgāki vai arī veiksmīgi. Tiesa, skatoties ar šausmīgu analizēšanu necentos nodarboties, jo tas tikai traucētu – sāktu pati sevi gruzīt, šaustīt. Centos ar vēsu prātu uzklausīt visus man izteiktos viedokļus un ar vēsu prātu ņemt tos vērā. Katrā ziņā tagad raidījumā jūtos citādi. Drošāka, daudz vairāk zinu, ko gribu no scenārija, no redaktoriem, vairāk sajūtu izvaicājamos cilvēkus, izjūtu laiku: cik daudz varu paspēt, ko varu atļauties prasīt, ko ne. Neapgalvošu, ka mans darbs jau ir ideāls, bet solis uz priekšu ir sperts.

– Kāpēc nelietojat jēdzienu: profesionālāk?

– Ja es to te tā paziņotu... Par profesionalitāti ne man spriest. Zinu tikai, ka vēl ļoti daudz jāstrādā. Pagaidām jūtu attīstību, uz vietas nemīņājos.

– Nepieminējāt tās emocijas, kas noteikti bangoja pirmajos "100 g kultūras" starta mēnešos. Sākums projektam bija smags: skatītājus provocēja nosaukums, skanēja iebildes pret publiskajiem saturiskajiem meklējumiem, bargi kritizēts tika jūsu pārinieks Rihards Bargais... No tā visa norobežojāties?

– Sākot strādāt, biju gatava tam, ka līdz ar jauna kultūras darba iziešanu publiskā telpā viedokļi tiks izteikti un ne visi būs jūsmīgi. Arī man pašai sākumā bija daudz jautājumu gan par to, vai būšu šim darbam piemērota, gan par projektu kopumā. Tomēr, tā kā es izvēlējos strādāt, tad to arī vajadzēja darīt. Vai no skandāliem norobežojos? Laikam tā nevar teikt. Mani nepārņēma galēji negatīvas emocijas. "100 g" uzskatīju par perspektīvu projektu. Man nav iemesla par kaut ko žēloties. Ne toreiz, ne tagad...

– Vai rūdījumu nesabrukt masīvas negatīvas kritikas priekšā devis kino? Pret latviešu kinodarbiem (izņemot viena, divu režisoru veikumus) pašmāju kritiķi ir ļoti bargi.

– Nezinu, vai tieši kino... Jā, tā ir mana profesija, daļa manas dzīves, kurā nemitīgi saskaries ar problēmām, nākas piedzīvot atteikumus, darba nav tik daudz, kā vēlētos, vai tā vispār nav... Pirms 10 gadiem biju emocionāla, kaprīza un savā ziņā pat izvēlīga. Tagad... Nezinu, varbūt tas tiešām ir rūdījums – daudzas lietas spēt pieņemt tādas, kādas tās ir. Katrā ziņā varu teikt, ka dzīve mani ir izmācījusi.

– Darbs TV – tas jūsu dzīvē ienāca tāpēc, ka to vēlējāties, vai tieši pamatprofesijas, kino dēļ? Arī TV ir kustīgās bildes, tikai uz mazā ekrāna.

– Protams, viens no iemesliem ir kino.

– Un pārējie?

– Reiz Sandra Eihmane man teica: iespējams, ka vēl nesaprotu un nenovērtēju, bet man ir dota vienreizēja iespēja satikt daudzus interesentus cilvēkus – katru dienu kādu personību. Tā ir liela priekšrocība. Vēl no iemesliem par labu izvēlei strādāt TV jāmin pieredze. Gan cilvēcīgā, gan profesionālā. Piemēram, raidījumā es neesmu režisore, un sākumā man diezgan grūti bija to pieņemt. Lai gan zinu, kā ir tad, ja tavā filmēšanas laukumā, lai arī citā statusā, atrodas vēl kāds režisors, kura profesionālās ambīcijas sāk darboties... Tomēr "100 g" kolēģiem nekad neesmu uzmākusies ar savām pamācībām. Projekta vadītājai Ievai Rozentālei savas domas izklāstu, taču nekad neuzurpējos pār režisoru.

– Un nekad, nekad pirms raidījuma, ieraugot cita uzrakstītu scenāriju, režisorei Želvei nav kārojies to pārveidot? Piemēram, jūsu labi pārzinātajā lauciņā – kino tematikai veltītajos izlaidumos?

– Kino raidījumus veido Daira Āboliņa – ļoti laba redaktore; man grūti viņas darbam piesieties vai to kritizēt. Tad jau drīzāk citas tematikas raidījumos reizumis manas domas ar redaktoru piedāvāto ir dalījušās. Par laimi, mums pastāv vienošanās: ja man kaut kas pilnībā nav pieņemams, tad to nedaru, citādi viss izskatīsies falši, muļķīgi. Skatītājs to mirklī sajustu.

– Kas kultūras jomā var būt nepieņemams?

– Nevis nepieņemams, bet... Reizēm, īpaši projekta sākuma stadijā, gadījās, ka redaktors scenāriju bija izveidojis šauri profesionālā līmenī. Nu kā es, piemēram, sākšu specifisku diskusiju ar profesionālu mūziķi, šo jomu nepārzinot?! To es nevaru un nedaru. Šādi scenāriji ir jāvienkāršo. Vispār jau, sākot strādāt "100 g kultūras", visvairāk mani uztrauca jautājums: kā es, nebūdama eksperte visās kultūras jomās, spēšu profesionālā līmenī diskutēt ar savu sfēru profesionāļiem? Bet tad mani nomierināja: raidījuma skatītāju auditorija nav šauri specifiska, tas adresēts plašam lokam, tāpēc par visu jārunā cilvēkiem saprotamā valodā. Līdz ar to man ir tiesības būt nedaudz nezinošai, uzdot naivākus jautājumus.

– Ko darāt brīvajās nedēļās, kad "100 g" studijā strādā Arno Jundze?

– Šobrīd braukājam pa Latviju, veidojot TV raidījumu ciklu par jauniešiem laukos, kas ēterā būs skatāms četros izlaidumos jūlijā, raidījumam "Valsts pirmās personas" aizejot atvaļinājumā. Vēl grupai "Borowa MC" uzņemu mūzikas video, ir arī dažādi pasūtījumdarbi...

– Vai tikai televīzija jūs jau nav saslimdinājusi, ja reiz pat pie citu raidījumu veidošanas ķeraties klāt? Bet varbūt tomēr kino? Cikla raidījums par jauniešiem ir sava veida dokumentāla filma...

– Neteikšu, ka kino, darbs pie dokumentālas filmas ir ļoti līdzīgs TV darba specifikai. Filmas top daudz ilgākā laikā, vairāk iedziļinies varoņos, viss notiek ilgāk, dziļāk, pamatīgāk. TV raidījumi top ātri – paķer galveno vai kas nu tajā brīdī ir un tik strādā. Tomēr lielos vilcienos režisora profesija kino vai TV darbā nemainās – tev jāredz darba kopskats un beigās produkts "jāfinišē". Nenoliedzami, šo raidījuma ciklu veidoju savas profesijas dēļ, ko vismaz pagaidām vēl negribu mainīt.

– Vai ieskanējās pesimistiska nots?

– Vai kādam ir jāstāsta par kino finansējumu Latvijā?... Gatavojot kino tematikas raidījumus, nereti nākas saskarties ar kinocilvēkos valdošo depresiju. Par sevi gan nevaru teikt, ka šobrīd tā justos. Pieņemot, ka režisors var strādāt tikai kino, depresijā viegli iekrist. Es savu profesiju izmantoju, strādājot jebkurā žanrā, kaut vai filmējot komercpasūtījumus. Mainot attieksmi pret savu profesiju, pats jūties komfortablāk.

– Un ko sevī nācās mainīt, piekrītot strādāt komercjomā, kas noteikti ir reklāmas, korporatīvās reklāmfilmas utt.?

– Atklāti sakot, esmu priecīga par šādu iespēju. Man nebija grūti mainīties. Daudz sliktāk ir gadiem sēdēt mājās un neko nedarīt.

– Vai jāsaprot, ka, kino kā mākslu piespiedu kārtā pastumjot maliņā un pieņemot komercijas diktātu, ideālismu, radošās ambīcijas nācās iestūķēt kādā dziļākā sirds kaktiņā?!

– Pirms gadiem desmit, sākot strādāt kinorežisores profesijā, man tiešām likās: nu tik viss no gaisa kritīs, nu tik būs. Līdz vienā brīdī sapratu – tā nenotiek un nenotiks. Ko darīt? Jāmaina attieksme. Ejot filmēt pasūtījumdarbus, es tāpat domāju par rezultātu – labu rezultātu. Tas ir tik vienkārši: citāda attieksme, un viss.

– Un te nu mēs atgriežamies pie rūdījuma. Tātad tomēr kino rūdījums.