Moldova, ja runājam par zemi, ko varam atrast kartē, neapšaubāmi ir pavisam konkrēta un viena. Tajā pašā laikā tā ir katram sava: piemēram, krievu dzejniekam Aleksandram Puškinam Besarābijas stepēs klaiņoja viņa apdziedātie čigāni, manam tēvatēvam tā bija vieta, kur viņš Pirmā pasaules kara laikā dabūja lodi kājā, Kišiņevā sastaptam vīram, vārdā Jānis, – leiputrija, kur gadiem ilgi pieticis un pāri palicis laba un lēta vīna, bet man pašam kaut kādas pagaisušas atmiņas no skolā dzirdētiem stāstiem par "māsu Moldāviju".
Māsa Moldova
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mazliet politikas
Lai kaut kur dotos, ir vajadzīgas dažas būtiskas lietas – interese, iemesls, kaut nedaudz naudas un veiksmīga apstākļu sakritība, kas ļaus jums nonākt tur, kur jūs gribat. Un tā, ir 2006. gada aprīļa pats sākums. No viesnīcas balkona raugoties uz rīta dūmakā tītu pilsētu, ir skaidrs, ka jau rīta saules siltuma pietiek, lai Kišiņevas centra parkā pamazām vien parādītos zaļa zālīte un vietām mazām lapiņām sazaļotu kādi vītoliem līdzīgi koki. Vietējie gan teic, ka šogad pavasaris esot atnācis tā pavēlāk, taču saulīte silda un Moldova šķiet kā mīļa māte. Lai gan ielās karogus nekur neredz, pēc vietējās policijas rosības skaidri manāms, ka galvaspilsētā ieradusies kāda augsta persona. Šoreiz tā ir Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura, atsaucoties Moldovas prezidenta Vladimira Voroņina uzaicinājumam, ieradusies valsts vizītē. Latvijas un Moldovas pastāvēšanas vēsturē nekas tāds līdz šim nav bijis, jo vēsture ar ilgmūžību nav pagodinājusi nedz Moldovu, nedz Latviju.
Pats namatēvs – prezidents Voroņins – ir bijušais iekšlietu sistēmas ģenerālis un pie varas nācis reizē ar komunistu uzvaru vēlēšanās, pasaulei gudri nospriežot, ka Moldova tagad atkal ir komunistu rokās. Pirms tam pie varas ir bijuši prezidenti tautfrontiskais Mirča Sņegurs un Petru Lučinskis, kuri uzskatīti it kā par demokrātiem un pieņēmuši tautai patīkamus lēmumus, kas valsti tuvinājuši arvien lielākam haosam. Pirmais tagad tautai esot palicis prātā ar savu neizlēmību, bet otrais – ar pārlieku elastību. Protams, tā ir moldāvu pašu darīšana, ko viņi vēlas, taču komunistu Voroņinu tauta gribēja tāpēc, ka cerēja – viņš ieviesīs kārtību. To Voroņins arī dara, neļaujot izvērsties nevienam citam kā tieši komunistiem. Tagad valstī, piemēram, ir izcilu personu reģistrs, kurā var atrast ne tikai tā auto marku, ar kuru brauc, piemēram, Jons Lazars, bet pat viņa kaimiņu vārdus. Vēl Voroņins ir paziņojis, ka stūrēs valsti uz Rietumiem, jo draudzība ar Krieviju sevi nav attaisnojusi, un tā guvis opozīcijas atbalstu. Moldāvi paši atzīst, ka pēdējos desmit gados valsts noteikti uz priekšu nav gājusi, un cenšas atrast laimi pasaulē. Skaitļi ir ļoti dažādi, taču apmēram trešdaļa moldāvu kaut reizi ir devušies peļņā uz ārzemēm. Jo tuvāk varas augšgalam, jo skaitļi, cik patiesībā tādu moldāvu sprīdīšu ir pasaulē, sarūk, bet mazāk par 400 000 nekrīt. Patiesībā jau arī tas apmēram 4,5 miljonu nācijai nav nemaz tik maz.
Dažas vēstures lappuses
Lai arī Moldova tāpat kā Latvija reiz ir piederējusi vienai impērijai, te nu īsti vietā kādreizējā Igaunijas ārlietu ministra Tomasa Henrika Ilvesa sacītais par Latvijas un Igaunijas brālību. Proti, mēs jau tāpēc neesam brāļi, ka 50 gadus esam sēdējuši vienā cietumā. Patiesībā jau gan "sēdēšana vienā cietumā" ir bijusi ilgāka, jo Moldova jau kopš 1812. gada ir bijusi Krievijas, bet pēc tam kādu laiku arī Rumānijas province. Taču vismaz viena līdzība ar Latviju ir. Moldova atrodas ne vien starp Dņestras un Prutas upēm, bet arī starp diviem prāvākiem lielumiem – Rumāniju rietumos un Ukrainu austrumos. Varētu sacīt, ka arī starp Rietumiem un Austrumiem. Tikmēr Moldovas vēsture šķiet daudz samezglotāka par mūsējo. Kad pērn Rīgā Moldovas prezidentam V. Voroņinam vaicāju, vai tā ir patiesība, ka Moldova arvien ir pēdējais Ribentropa–Molotova pakta upuris, kā to apgalvo daži moldāvu labējie politiķi, viņš sacīja, ka Moldovas valsts (proti, viņa paša) attieksme pret šo paktu nebūt nav tāda pati kā Baltijā. Pakts iznīcināja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību, bet, lai cik pretrunīgi vērtēts, tas iezīmēja uz kartes Moldāvijas PSR robežas, atdalot Besarābijas provinci no Rumānijas un apvienojot to ar teritorijām Dņestras austrumu krastā. Nebija ilgi jāgaida, līdz uz manu elektronisko pastkastīti sāka nākt Moldovas vēsturi skaidrojošas vēstules, kuras mēģināja apgāzt arī Piedņestrā dzimušā ģenerāļa Voroņina skaidrojumu, norādot uz vēsturisko un etnisko tuvību ar Rumāniju. Man šķiet, ka sava taisnība Moldovas prezidentam tomēr ir, vismaz tajā ziņā, ka Moldovai nekad nav bijis sava valstiskuma līdz pat 1991. gadam, kad sabruka PSRS. Arī tagad, un ne jau gluži pa kaktiem, tiek spriedelēts, vai tikai labāk nebūtu apvienoties ar Rumāniju, kura teju, teju kļūs par ES dalībvalsti. Turklāt 90. gadu sākumā iegūt Rumānijas pilsonību nebija nekādu problēmu, ko moldāvi arī izmantoja.
Zemnieku tauta
Bet kas tad īsti šobrīd ir modernais moldāvs? Uz ielām pārsvarā ir jauni un veci cilvēki. Vidējo paaudzi tikpat kā neredz. Piemēram, sociologs Jons Žigau, kura pētījumus izmanto arī pasaulē pazīstamais Gellapa institūts, stāsta, ka moldāvi ir zemnieku tauta. PSRS laikos apmēram 80 procenti republikas lauku iedzīvotāju bija moldāvi, un pat vēl 60. un 70. gados pilsētnieki pamatā bija krievi, ebreji, grieķi, armēņi un visi pārējie, tikai ne moldāvi. Arī pirmspadomju laikā bijis tāpat. Ne velti Kišiņeva 1903. gadā kļuva bēdīgi slavena ar krievu melnsimtnieku rīkotajiem ebreju grautiņiem. Tagad laukos mitinās apmēram 60 procenti valsts iedzīvotāju, bet tie moldāvi, kas apmetušies galvaspilsētā, kā arī lielākajās pilsētās Ungenā, Beļcos un citur, pamatā ir pirmās paaudzes pilsētnieki. Turklāt pilsētās nekur nav liela moldāvu pārsvara. Ko viņi tur dara, nezinu, jo rūpniecība izskatās pamirusi, bet laukos var kopt zemi, kuras auglīgais slānis vietām sniedzas pat vairāk nekā līdz trīs metru biezumam. Pēc kolhozu likvidācijas katrs dabūja apmēram 1,5 hektārus zemes, kas tagad pamazām vien kļūst par tirgus preci ar visām no tā izrietošām sekām.
Ja ir runa par krievu valodu, kura Moldovā neapšaubāmi skan, tad jāpiemin, ka tikai neilgi pirms neatkarības iegūšanas atkal sāka iznākt ar latīņu burtiem drukātas avīzes. Cita starpā pirmā moldāvu valodā drukātā avīze 80. gadu nogalē iznāca Rīgā. To palīdzēja izdot latviešu dzejnieks Leons Briedis, kura dzīvesbiedre nāk no moldāvu Makoveju dzimtas. Taču atkal ne viss ir tik vienkārši. Moldāvu liktenis ir dzīvot blakus Balkāniem un lūgt dievu grieķu pareizticīgo baznīcā. Tas nozīmē, ka rakstu kultūra uz šo zemi atnāca ar slāvu alfabēta burtiem. Droši vien, ka pašlaik šķiet moldāvu vārdus racionālāk pierakstīt ar latīņu burtiem. Kā apgalvo Jons Žigau, ļaudīm, kas dzīvo starp Dņestru un Prutu, ļoti svarīga ir pašapziņa. Jau pieminēju, ka līdz 1991. gadam par Moldovas valstiskumu var runāt visai nosacīti. Protams, Kišiņevas centrā atkal darbojas pareizticīgo katedrāle, kurā padomju laikā esot bijis planetārijs, bet pagrabstāvā — vīna pagrabs, jo Moldova taču ir vīnu un konjaku zeme. Tiesa, viņi ražo arī skaistus un, kā apgalvoja Latvijas vēstnieks Moldovā Andris Vilcāns, neticami lētus vilnas paklājus. Taču atgriezīsimies pie stabilākām kultūras vērtībām. Un, proti, turpat netālu no pieminētās katedrāles jau pagājušā gadsimta 20. gados uzcelts piemineklis Stefanam Lielajam, sauktam arī par Stefanu Svēto, kura galvaspilsēta gan visticamāk ir bijusi Jasos, kas tagad atrodas Rumānijā. Vispār, pieminot moderno Moldovu, labāk ir sacīt Moldovas Republika, jo otrpus Prutai Rumānijā arī ir vairāki rajoni, kuri nes Moldovas vārdu.
Runājot par moldāvu valodu, speciālisti apgalvo, ka tādas nemaz īstenība neesot. Ir rumāņu valoda, kurā runā gan rumāņi, gan moldāvi. Taču te atkal ir kādas nianses. Bez īpašas mācīšanās un tulka starpniecības varot saprasties cilvēki uz ielas un tirgū, bet valodā, kuru lieto moldāvu politiķi, rakstnieki un zinātnieki, jau esot zināmas atšķirības. Protams, te nav runa par tik "vienkāršiem" vārdiem kā "domna" vai "domnul" – "kungs" un "kundze" vai "buna zina", kas nozīmē "labdien".
Ja par Stefanu Lielo, tad viņa piemineklis pašlaik ir tā vieta, kur ārzemju delegācijas iet nolikt ziedus. Šis slavenais vietvaldis ir dzīvojis 15. un 16. gadsimtu mijā un spējis dūšīgi pretoties turku spiedienam. Vēlāk Stefana Lielā dēli otomaņiem ir padevušies, bet moldāvi tomēr par islāma ticīgajiem nav kļuvuši. Turki nosprieduši, ka pietiek vienīgi ar nodokļu iekasēšanu, bet kādu dievu viņi lūdz, sultānam bijis vienalga.
Svētais Stefans laikā, kad valdījis un sekmīgi karojis ar turkiem, domājis arī par savas zemes viengabalainību. Katru reizi, kad atsitis otomaņus un valahiešus (mūsdienu rumāņu senčus), viņš pēc sekmīgas kaujas – tādu esot bijis 30 un ne reizi vien iekarojis Bukaresti – būvējis pa vienai baznīcai vai klosterim. Padomju laikos šiem dievnamiem bijis visai sūrs liktenis, taču neatkarības gados, cik jau nu ļauj valsts budžets un privāto ziedotāju nauda, šie klosteri pamazām atdzimst.
Citi simboli, kas kalpo nacionālās pašapziņas stiprināšanai, ir piemiņas zīmes rakstniekiem un metropolītiem. Padomju laiku Kišiņevā ir bijušas Ļeņina, Marksa, Engelsa, Gorkija un tamlīdzīgas ielas, bet pašlaik modē ir apgaismotājs Kantemirs un viņa pēcnācēji, kā arī pareizticīgo baznīcas tēvi – galvenokārt metropolīti, piemēram, Varlāms, Banulesku-Bodoni, Dosofteis un citi. Turklāt rakstnieki iemūžināti krūšutēlos un nolikti pilsētas centra parkā, kur tie drūzmējas ap Puškina pieminekli, jo dzejnieks, kā pats teicis, "te vairākkārt ieklīdis". Ar tiem literātiem, kurus mēs labāk pazīstam, ir citādāk. Piemēram, Grigore Vieru, kura vārds īsti atpazīstams Latvijā kļuva pēc tam, kad slavu piedzīvoja dziesma "Dzimtā valoda" "Līvu" izpildījumā, tagad dzīvojot Maskavā un burkšķot par visu, kas notiek dzimtenē. Mēģināju satikt Jonu Druci, kurš veiksmīgi attēlojis savas tautas likteņus. Jā, esot viņš šad tad redzams staigājam pa ielu Kišiņevā, kādu laiku bijis Rumānijas parlamenta senators. Savu dzimto pusi pret Maskavu nomainījusi arī padomju laika estrādes zvaigzne Sofija Rotaru. No kaut kurienes uz savā vārdā nosauktiem operas svētkiem uz brīdi atgriežoties arī agrāk slavenā operas māksliniece Marija Biešu, bet kaut ko tuvāk kādam prasīt nav lielas jēgas.
Arī sociologs, jautāts, kam šodien moldāvi uzticas, kā pirmo min baznīcu, tad seko avīzes un prezidents. Protams, neviens neapgalvo, ka prese ir brīva. Tik nabadzīgā valstī kā Moldova brīvas preses nav un nevarot būt, apgalvo kāds parlamenta deputāts. Avīzes esot krietni brīvdomīgākas par televīzijas kanāliem, kuru korespondenti bieži nemaz uz preses konferencēm nenākot. Nedod Dievs, kāds vēl pamanīs, ka ne tur, kur vajadzīgs, bijis! Taču pilnīgi noteikti, ka valdība un prezidents atradis ceļu uz veco cilvēku sirdīm tieši ar baznīcas starpniecību un pensijām, kuras, ja ne stipri, tad tomēr ir paaugušās (pašlaik caurmērā tās esot ap 30 ASV dolāriem mēnesī, bet, piemēram, vairāk nekā ciešama vīna pudele maksā ap trim dolāriem). Vēl ne tik sen moldāviem cieņā arī esot bijusi ģimene, bet tagad orientācija mainoties uz radu saimi, īpaši tad, ja kādam no radinieku loka dzīvē vairāk paveicies.
Kā jau katrā Eiropas valsts galvaspilsētā, arī Kišiņevā ir Valsts vēstures muzejs. Cik pilnīgi tur redzamas pagātnes lappuses, jau ir pašu muzeja veidotāju un uzturētāju ziņā. Ar akmens laikmeta liecībām viss ir kārtībā, bet pēdējo 60., 70. gadu vēsture gan tīta diezgan lielā neziņā. Pavisam necilā vietā ieraugu divas nobružātas lapiņas. Viena vēsta par kāda vīrieša nošaušanu pēc NKVD lēmuma turpat Moldovā, bet kāds cits miris izsūtījumā gulaga nometnē. Naivi apvaicājos zāles dežurantei, vai tad moldāvi arī cietuši no staļiniskajām represijām. Viņa zem deguna nopurpina, ka neesot nolikta par gidu, bet zāles uzraugu. Toties kāda cita garāmejoša muzeja darbiniece gan atsaka, ka arī te esot bijuši baisi laiki, kādus pazinuši baltieši. Drīz vien uzzinu, ka moldāvu liktenis padomju saulē nemaz nav bijis saldāks kā latviešiem. Pirmie apmēram 15 tūkstoši izsūtīti jau 1941. gada jūnijā. Nākamais represiju vilnis bijis 1949. gada 6. jūlijā. Taču pa starpu, lai moldāvu zemnieki nešaubītos par kolektivizācijas "priekšrocībām", boļševiki sarīkojuši badu. Laikā no 1947. līdz 1949. gadam bada nāvē miruši apmēram 350 tūkstoši cilvēku. Mirušo vietā ieplūdināti kara izpostītās Baltkrievijas iedzīvotāji. Taču skaļi par to neviens nerunā. Pagaidām neesot arī padomā veidot kaut kādus represēto un nomērdēto sarakstus. Pie varas esošie komunisti – parlamentā vien viņu ir 55 no 101 un prezidents ir komunists – dziļdomīgi klusējot. Bet varbūt neviens tā īsti neko neprasa. Ne velti moldāvi ir zemnieku tauta, kurai piemīt Balkānu Bizantijas mentalitāte. Tas nozīmē, ka viņi klausās, ko jūs sakāt, vārdos piekrīt, bet domā savu domu un viss tālāk rit savu gaitu neatkarīgi no apkārtējās pasaules vēlmēm.