Latviešu lasītāji Granausku pazīst pēc 2006.gadā Talrida Ruļļa tulkojumā apgādā «Neputns» izdotās grāmatas, kurā iekļauts viņa romāns «Kenotafs» un īsstāsts «Ar taureni uz lūpām».

Rakstnieka aiziešanu par sāpīgu zaudējumu visai Lietuvai atzinušas valsts augstākās amatpersonas. Kā uzsvērusi prezidente Daļa Grībauskaite, Granausks bijis izcils prozaiķis ar savu īpatnēju rakstības stilu un devis lielu ieguldījumu lietuviešu valodas kopšanā, daudz uzmanības veltot savai zemei un tās cilvēkiem.

Pēc viņas teiktā, rakstnieka darbi vēsta par «cilvēku, kurš cīnās un nepadodas, par sāpīgiem un nereti pat traģiskiem notikumiem, taču tajos nav morālās sakāves, jo nav atteikšanās no savas zemes, identitātes, valodas».

Tikmēr premjerministrs Aļģirds Butkevičs norādījis, ka Granausks, kas rakstīšanai pievērsies jau pagājušā gadsimta vidū, lielāko daļu savu darbu radījis tieši pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas un «nekad nav vairījies teikt savu vārdu» par Lietuvai būtiskām norisēm, mudinot uz aktīvu pilsonisku nostāju arī visu sabiedrību.

Kā atzīmē literatūrzinātnieki, Granausks savos darbos bijis «vienlaikus arhaisks un moderns rakstnieks», spējot saturīgi un mūsdienīgi vēstīt arī par seno lietuviešu kultūru.

Lai gan rakstniekam nebija nevienas augstskolas diploma, viņš labi orientējies daudzās dzīves jomās, spējis runāt par fiziku un vēstures niansēm, bijis ļoti muzikāls un turklāt vēl meistars ar zelta rokām. Kaut arī pēdējos gados viņš mitis savā dzīvoklī šķietamā atrautībā no pasaules, dzīves pulss viņa darbos paradoksālā kārtā kļuvis vēl intensīvāks.

Par saviem darbiem Granausks godalgots ar Nacionālo kultūras un mākslas prēmiju un vairākām literatūras balvām. 2013.gadā viņa darbu «Svēto dzīvesstāsti» Lietuvas literatūras un folkloras institūts atzinis par gada radošāko grāmatu, bet rakstnieka autobiogrāfiskais darbs «Trešā dzīve» šogad izvirzīts Gada grāmatas titulam pieaugušo literatūras kategorijā.