Arī grupa neklusē un, ja viņiem kas tiek jautāts, aizrautīgi atbild. Nu ja – izslavētā (pamatoti!) latgaliešu sirsnība! Tomēr vienīgā grupas meitene Guntra jeb Samtine vienmēr pamanījusies atbildēt ar smaidu, ļaujot runāt puišiem! Tieši tādēļ uz sarunu aicinājām Guntru, kas tomēr ne mirkli nevar iztikt bez puišiem... Tāpēc sarunā piedalījās arī grupas palīgs Gatis, un labi vien bija, jo viņš pastāstīja daudz jauku notikumu par "Borow MC".

– Pastāsti mums, lūdzu, to burvīgo stāstu, kā tu nonāci grupā!

– Es kopā ar Aigaru darbojos teātra studijā un zināju, ka viņš raksta dziesmu tekstus. Vienreiz tā sēdējām un runājām, līdz viņš man sāka stāstīt, ka visi viņa rakstītie teksti ir latgaliešu valodā. Toreiz vienas dziesmas tekstu viņš man iedeva līdzi uz mājām, lai pamēģinu uzrakstīt pavadījumu. Pēc nedēļas satikāmies, un Betmenam dikti patika. Toreiz tapa dziesma „I kod līsmeņa suoc dzist”! Viņam radās ideja, ka mēs varētu pamēģināt pastrādāt kopā, un uzaicināja atnākt uz koncertu. Aizgāju un ieraudzīju Ingaru. Nebiju iedomājusies, ka Ingars būs metālists, un, atklāti sakot, sabijos – kur gan esmu iekūlusies! Viņš bija ģērbies melnās drēbēs un apkāries ar ķēdēm! Bet tad viņš man pateica: „Čau! Mani sauc Ingars!” Izrādījās, ka viņš ir ļoti sirsnīgs!

– Kāpēc dziesmu „I kod līsmeņa suoc dzist” izdodat tikai tagad!?

– Es pat nezinu. Iespējams, tāpēc, ka pašiem mums tā bija ļoti tuva. – Vai tagad vēl apmeklējat arī teātra nodarbības?

– Nesanāk jau laika. Koris, skola un pēc tā visa gribas ātrāk mājās, lai var mācīties! Tas nebija teātris ar izrādēm, tas bija vairāk pašiem. Tur varēja atraisīties, izārdīties, ļaut vaļu emocijām!

– Tu mācies ko saistībā ar mūziku?

– Es mācos Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā, 3. kursā, vokālistos. Varēja izvēlēties starp kordiriģentu, klavierspēli un dziedāšanu. Es izvēlējos pēdējo! Mans sapnis ir strādāt par dziedāšanas skolotāju. Taču, kad paskatos, kā sokas Ingaram, kas ir pasniedzējs, sāku šaubīties. Tā ka vēl īsti nezinu, kas es beigu beigās būšu!

– Jūs kļuvāt populāri tā pēkšņi! Vai tu esi attapusies un saproti, kas notiek?

– Nu, es to kaut kā tā neuztveru! Eju pa ielu, kāds man nāk pretī un smaida, un es pasmaidu pretī! Jā, protams, pēc balvu saņemšanas cilvēku attieksme mainījās. Uz ielas prasīja, vai es gadījumā neesmu tā meitene no „Borowa MC”, bet citādi nekas mūsos nav mainījies! Cilvēki ir pieraduši, un mēs arī! Sākumā bija jocīgi, ka nepazīstami cilvēki nāk klāt un sāk ar tevi runāt. Vienreiz arī – iepirkos, un meitene, kas stāvēja aiz muguras, apmulsa, sāka raustīt valodu: „Tu... Tu neesi... Tu esi...!” Palūdza autogrāfu un bija ļoti priecīga, ka viņai vienīgajai no visas klases būšot mans autogrāfs! Visādi jau gadās. Pārsvarā nāk klāt un paslavē, saka, lai turpinām darīt iesākto! Tas ir dikti jauki!

– Kur vairāk tas ir jūtams – Rīgā vai Latgalē?

– Latgalē, protams!

– Kā puiši pret tevi izturas kā pret vienīgo meiteni grupā?

– Ļoti labi! Viņi pret mani izturas burvīgi – lutina, padod mēteli, kad eju prom. Samīļo, kad vajag. Kad kāds no viņiem ir Rīgā un es esmu Rīgā, mēs sarakstāmies vai sazvanāmies. Pārrunājam, kas jauns! – Aigara draudzene nav greizsirdīga?

– Nē, mums abām ir ļoti labas attiecības! Protams, daudzi domā, ka es esmu Aigara draudzene, jo dziedam kopā uz skatuves! Uz pēdējiem koncertiem Aigara draudzene mums brauca līdzi, un tad man vairāk sanāca kontaktēties ar Ingaru, un tas atkal cilvēkiem liek domāt, ka esmu kopā ar viņu. Visi visu laiku pārprot!

– Tev nebija grūti uzreiz uzkāpt uz lielās skatuves?

– Pirms tam gan es biju uzstājusies šur un tur. Vairāk man bija bail no tā, ka mēs dziedam latgaliski un ka mūs varētu nesaprast! Bet tad, kad jutu, ka saprot, bija feina sajūta! Jo tas bija galvenais – gribējās lai saprot, un tad, kad es sajutu, ka sadzirdēja...

– Kā tu pārvari bailes, uzkāpjot uz skatuves un ieraugot pūli, kas vēro katru tavu kustību?

– Es zinu, ka citiem māksliniekiem vajag divas stundas, lai psiholoģiski pārvarētu bailes pirms kāpšanas uz skatuves. Man kaut kā tā nav! Varbūt agrāk mazliet bija, bet tagad esmu pieradusi! Tu redzi, kā cilvēki smaida un atplaukst, un tas iepriecina. Ja ieraugi kādu bēdīgu sejiņu, uzsmaidi, un cilvēks sāk smaidīt tev pretī!

– Jūs neesat noguruši no biežajiem koncertiem, pasākumiem?

– Bijām gan, tagad esam mazliet atpūtušies. Bija mums visādi strīdi un nesaprašanās, nevarējām izdomāt, vai to vajag, bet nu esam tikuši tam pāri!

– Gati, tagad tu pastāsti par grupas „Borowa MC” nākotnes plāniem?

– Nu tagad tuvojas tie divi mēneši, kad es nezinu, kur īsti mēs dzīvosim! Aprīļa sākumā piedalāmies „Aldara” koncertturnejā, kas noslēdzas 22. aprīlī Rīgā. Uzreiz pēc tam, 28. aprīlī, mums sākas sava koncerttūre ar Gata Saknīša atbalstu, kas noslēgsies 18. maijā Rīgā, „Sapņu fabrikā”! Ja nemaldos, uzstāsimies desmit Latvijas pilsētās. Daži koncerti iekrīt datumos, kad spēles ir arī Latvijas hokeja komandai, tāpēc varbūt rīkosim kopīgu šo maču vērošanu! Pēc tam dosimies līdzi izbraukumos ar „Dziesmu manai paaudzei”. Tā ka šīs vasaras laikā mēs apbraukāsim teju visu Latviju!

– Un kā tu, Guntra, jūties, dzirdot savus vasaras plānus?

Guntra: – Būs jautri!

Gatis: – Es, kā cilvēks mazliet no malas, varu pateikt, ka visi šie daudzie koncerti un apbalvojumi viņus nemaz nav mainījuši! Kādi viņi bija, kad es viņus satiku un iepazinu, tādi viņi ir arī tagad! Varbūt joki mums ir kļuvuši nedaudz citādi, bet, ja kāds runā par kaut kāda veida iedomību, tās ir pilnīgas muļķības! Mēs esam pieslīpējušies cits citam un saraduši! Tagad, plānojot vasaru kopā ar „Dziesmu manai paaudzei”, esam sapratuši, ka mums vajag bezmaz vai lidmašīnu, lai no Liepājas kādu aizgādātu līdz Rēzeknei un pēc tam atbrauktu atpakaļ uz Rīgu! Ja tu plkst. 23 izbrauc no Liepājas, nākamajā dienā ap pusdienas laiku esi Rīgā, jo braukt sanāk caur Rēzekni! Tāpēc, braucot „Dziesma manai paaudzei” tūrē, mēs domājam nemaz nedzīvoties pa viesnīcām, bet, tā kā Ingars ir liels makšķernieks un pārējiem ar’ tas varētu iet pie sirds, gulēsim teltīs. Izbaudīsim vasaru, kopā ar savām otrajām pusītēm! Varbūt arī vajag noīrēt dzīvojamo vagoniņu. Bet galvenais, lai esam pie dabas!

– Tev vienīgajam ir autovadītāja apliecība?

Gatis: – Nē, bet es viņiem ļauju atpūsties un parunāties!

Guntra: – Gatis mums ir ļoti labs!

Gatis: – Ar Guntru mums ir tā, ka puiši slēdz derības, cik ātri viņa aizmigs! Spilgtākais piemērs – braucām no Tukuma, un puiši saderēja, vai Guntra aizmigs pie zīmes, kur Tukums beidzas, vai tomēr mazliet tālāk. Viņa aizmiga uzreiz, kad pilsētas beigšanās zīmi nemaz vēl neredzējām!