Negalvojot par izdošanos, es tomēr mēģināšu. Viņš ir cilvēks ar paša radītai mūzikai atbilstošu dzīves ritmu, kas dara, ne stāsta, ka te nav vērts neko darīt. Tas iedvesmo. Nu viņš ir sastrādājis savu otro albumu, kura iznākšanu gaidām maijā!

– Kā tev šobrīd klājas?

– Man klājas labi. Klājas – tā kā galds pirms svētkiem! Ir iestājies skrienošais posms dzīvē. Pārsvarā ir sēdošais vai lēni ejošais, bet šobrīd tiešām skrienu.

– Gaidāmajā albumā ir diezgan daudz sadarbību! Kādēļ?

– Es mūzikā sadarbojos ar tiem cilvēkiem, ar kuriem man ir draudzīgas attiecības. Vēl es mēģināju eksperimentēt ar valodām, cenšoties sarīmēt divas dažādas. Vai nu latviešu ar krievu, vai latviešu ar angļu! Esmu mazliet tā kā aizbraucies uz valodu rīmēšanu, lai ir traki un nav brīvas vietas, kur ko klāt pielikt!

– Sen tev ir sadraudzība ar albuma viesmāksliniekiem? – Nu diezgan! Dažas atsevišķas dziesmas ir tapušas pirms diviem gadiem! Daļa tika rakstīta šeit, daļa – Maskavā. Bija arī Holande, Anglija. Es braucu pie viņiem, jo viņi dažādu iemeslu dēļ nevarēja atbraukt šurp. Vai nu nebija laika, vai ar pasēm kaut kas nelāgs. Hiphops, he-he! Ar „Kastu” no Krievijas mums bija trīs tikšanās. Vlady pats ir no Rostovas. Viņš brauca no turienes uz Maskavu, es – no Rīgas, satikāmies, tad atkal aizbraucām katrs uz savu pusi. Pagāja pāris nedēļu, atkal tikāmies Maskavā. Trešajā tikšanās reizē viņš atbrauca uz Rīgu, un tad mēs to dziesmu pabeidzām! Piedziedājumu izdomājām, sēžot bārā Jūrmalā. Viņš man pārjautāja, ko es īsti tikko pateicu, un es sapratu, ka tas arī ir piedziedājums! Otrā rītā pohaini aizgājām un ierakstījām! Apzvanīju visas studijas, kur var steigšus ierakstīt, un viena atradās!

– Tev vajag pārdzīvojumu, notikumu, lai rastos dziesma?

– Parasti tas notiek spontāni. Dažreiz ir ideja, bet es jūtu, ka tas, kas nāk ārā, nav īsti izmantojams. Tad ieturu pauzi, nolieku to visu malā!

– Visiedarbīgākā esot nelaimīga mīlestība, tās iespaidā rodas māksla!

– Tā gan ir taisnība, bet man tā nav! Vienu reizi jūtas uzjundīja, un tapa „Evita”. Kopš tā brīža mani nekas vairs nav uzjundījis, līdz ar to nekas tāds nav tapis! Principā man pēdējā laikā ir gluži pretēji – es nemēģinu dziesmās izkratīt sāpi. Es mēģinu uzmundrināt pats sevi un klausītāju. Un šajā shēmā kaut kādi pārdzīvojumi neder! Man mazliet ir nogurums no tās nopietnās gruzīšanas. Es sen nolēmu, ka savās dziesmās nevienu nemācīšu. Es pats tik daudz nezinu, lai mācītu visu pasauli! Tāpēc es nododos izjūtu un notikumu aprakstīšanai!

– Tev ir kāds veids, kā tu negatīvās emocijas dzen ārā?

– Es vienkārši nomierinos – huh! Šodien tieši runāju ar vienu paziņu, un viņa sūdzējās, ka esot palikusi auksta – nespējot uztraukties par sliktajām lietām un priecāties par labajām. Es kaut kā pateicu, ka spēju uztraukties par slikto, bet nespēju priecāties par labo! To uztraukumu kaut kā izpūšu ārā. Katrā ziņā necenšos to izlikt mūzikā!

– Radoši cilvēki it kā vairāk mākot atrast problēmas?!

– Es bieži besījos par dažādām lietām, kas apkārt. Tāpēc man ir grūti skatīties televīziju. Es caur humoru visu laiku kritizēju visu, ko tur rāda. Jā, lielākās problēmas vienmēr atrodu televīzijā!

– Tu savās dziesmās izmanto sava vectēva dzejoļus!

– Jā! Tas nav īpaši raksturīgi hiphopam – repot dzeju. Bet man tas viss likās interesanti, it īpaši tāpēc, ka tā ir mana vectēva dzeja! Daļu no tā, kā dzirdu un uztveru pasauli, laikam esmu mantojis. Man agrāk to teica, bet es tikai nesen pats to sapratu. Viņam savā dzejā ir izdevies panākt tādu plūstošu skanējumu! Parasti dzeju lasa tā lēnam un pārspīlēti superizteiksmīgi, lai var saprast. Bet viņam ir izdevies panākt to, kas nav raksturīgs citiem dzejniekiem, – viņa dzeju var skaitīt arī ātri, un tā skanēs ļoti raiti un labi! – Tev vectēva dzejoļu vēl daudz?

– Ai, viņam tika izdota bieza dzejoļu grāmata! Laika posmā aptuveni no 1925. līdz 1988. gadam. Lielākā daļa dzejoļu ir veltīta manai vecmammai, tātad mīlestības dzejoļi. Gan laimīgi, gan nelaimīgi, kā nu viņiem tur gāja! – Vai ir kāds cilvēks, kas tevi ļoti iedvesmo!

– Ir daudz manu draugu, kas mani spēj pozitīvi uzlādēt! Pašlaik man ir ļoti noveicies ar skaņu režisoru! Pirmo reizi mūžā ir tā, ka ik dienu strādājot pa 20 stundām, mēs visu laiku smejamies! Nesen strādājām, un ap pieciem no rīta viņam palika slikti no smiešanās, viņš tik histēriski to darīja, ka nokrita! Parasti skaņu režisori ir ļoti nopietni cilvēki. Tādi nosvērti un noslēpumaini, šis ir pilnīgs pretstats!

– Vai tev ir kas nozīmīgāks par mūziku?

– Ģimene man ir svarīgāka par mūziku. Ja kaut kas notiek ģimenē, tad gribot negribot mūzika paliek otrajā plānā! Tā kā man vēl nav savu bērnu, mana ģimene ir vecāki, brālis, krustmeita un Čižiks! Krustmeitai ir gads un četri mēneši, un viņa jau atpazīst burtus! Man tas šķiet kaut kas oooo!

– Kā tu pildi savus krusttēva pienākumus?

– Es viņu dažreiz pieskatu! Mums ir ļoti labas attiecības, viņa smejas par maniem jokiem! Bieži jau nesanāk pieskatīt, bet es cenšos. Un dažreiz arī man vienkārši pasaka: „Vajag!” Un es saku: „Labi!”

– Kā tev šķiet – ar tevi ir viegli sadzīvot?

– Noteikti nē! Man ir savdabīgs raksturs, un esmu ar saviem niķiem. Principā man vienu dienu nedēļā vajag pavadīt vientulībā, nekur īpaši nekursējot apkārt. Un dzīvojot ar kādu kopā, tas bieži nesanāk. Un ir grūti. Pirmajā vietā tomēr ir mūzika. Bieži esmu prom pa naktīm! Es arī cilvēkiem prasu, kas viņiem manī nepatīk! Parasti nosauc – neliels savtīgums, paviršība pret atsevišķām lietām, kas citiem varbūt ir nozīmīgas, bet man nav primārās dzīvē! Ja man kaut kas neizdodas, kaut vai mazs sīkumiņš mūzikā, man ir slikts garastāvoklis, līdz es to izlaboju. Kaut arī zinu, ka viss būs labi, tik un tā man nav garastāvokļa, kamēr nav tas labi!