Respektējot dažādu uzskatu esamību un līdzāspastāvēšanu, režisore šinī eksperimentā atmasko mūsdienu sabiedrības un sociāli politisko procesu ietekmi uz jaunradi un izpratni par mākslinieka profesiju, kā arī mākslas darba uztveri. Izrādes nosaukums „Vienādojums” izvēlēts kā apzīmējums matemātiskam apgalvojumam, kurā abas izteiksmes – X un Y – satur vairākus nezināmos, bet to vērtība skatītājam jāatrod pašam savā pieredzē. 

Ineses atbildes uz pašai būtiskiem jautājumiem

Vai mākslinieks var mainīt sabiedrību?
Manuprāt var, ja grib. Bet reti kurš grib ar to noņemties, jo viegli tas nav. Mākslinieki šodien ir ieņēmuši tādu ērtu pozīciju, it kā novēro notiekošo no malas.

Bet es ticu, ka māksla var mainīt pasauli.

Kā?
Padarīt labāku. Celt godā garīgās vērtības, nevis materiālo pasauli. Es piederu pie tā mazumiņa sabiedrības, kam tas ir vajadzīgs un kuru tas uztrauc. Es par to iestājos.

Vai māksla un mākslinieks paši nav kļuvuši par patēriņa preci?
Ir mākslinieki, kas par to ir parūpējušies, bet tas ir aplami. Mākslu nedrīkst stādīt līdzās, vienādot ar preci.

Mūsu sistēmā tas ir iespējams?
Tas ir grūti, bet nedrīkst nolaist rokas. Mākslai bez estētiskās ir jāpilda arī sociālā funkcija, jāmāca sabiedrībai domāt, izšķirt. 

Ar ko mākslinieki nodarbojas pašlaik?
Viņus uztrauc divas lietas – laiks un nauda, un tas diktē mākslas kvalitāti. To var mainīt tikai iekšējā nepieciešamība pašā māksliniekā. Vēlme sarunāties ar skatītāju kā ar domubiedru, nevis pazemot viņa emocionālo un intelektuālo pasauli. Es ar savu darbu gribētu paplašināt cilvēku domas apvārsni, aicināt nevis nekritiski pieņemt visu, ko dod, bet vērot, meklēt. Man gribētos, lai cilvēki cienītu un tiektos līdzināties māksliniekiem nevis viņu popularitātes, bet intelekta un profesionalitātes dēļ. Īpaši jauni cilvēki. 

Par ko būs tava izrāde-lekcija?
Man ir skaidrs, ka katrs tajā sadzirdēs un ieraudzīs kaut ko citu. Mana šī brīža atziņa un izrādes esence ir jautājums – kāpēc, neskatoties uz to, ka tas ir tik grūti, cilvēki tomēr izvēlas nodarboties ar mākslu? Kāpēc viņi dara to pavirši?

Kā ir strādāt izrādes-lekcijas žanrā?

Salīdzinot ar tradicionālu teātra izrādi, man ir daudz mazāk pārliecības par to, kāds būs rezultāts un kur šis process aizvedīs. Esmu tajā iekšā daudz dziļāk un personiskāk, nekā sākumā biju domājusi. Es varu runāt par jautājumiem, kurus teātrī necilātu.

Pat ja es būtu dramaturģe, diezin vai es rakstītu par šo tēmu lugu. Šeit es to varu, es varu rakt un pētīt tik dziļi, cik ir spēks un vēlēšanās.

Par Inesi Mičuli

Inese Mičule ir izrāžu „Fundamentālists”, „...stāsti man par...”, „Uz augšu 1-3” un „Lietu kārtība” režisore. Šobrīd top iestudējums par Jāni Pauļuku ar Kasparu Znotiņu galvenajā lomā, bet Inesi pašu aizvien vairāk uztrauc mākslinieka pasivitāte aktuālo sociālo un politisko notikumu kontekstā. Jaunā režisore nokļuva teātra publikas un profesionāļu uzmanības lokā, kad viņas diplomdarba izrāde „Fundamentālists” (2008) tika iekļauta Jaunā Rīgas teātra pamatrepertuārā. Pēc Latvijas Kultūras akadēmijas teātra režijas nodaļas absolvēšanas un pusgadu ilgām mācībām Somijas Teātra universitātē Inese sāka profesionālās gaitas kā Mihaila Gruzdova asistente darbā ar Dailes aktieru studijas audzēkņiem, ar kuriem kopā radīja „...stāsti man par...” – muzikālu bezvārdu izrādi, kas šā gada pavasarī apceļoja visu Latviju. 2008./2009. gada sezonā Inese ir atzīta par spilgtāko debitanti Latvijas teātrī. Inese Mičule ir arī lieliska aktrise - viņa ir spēlējusi galvenās lomas Ingas Tropas diplomdarba izrādē „Naži vistās”, pašas iestudētajā „Fundamentālistā” un starptautiskos projektos „Paisums un bēgums” un „In the Nude”. Intervijā Dienai Inese atklāj, ka teātris viņai pirmkārt nozīmē emocijas, tās sāpes un prieku, ko izrāde var izraisīt cilvēkā.

Izrāde "Vienādojums" skatāma piektdien, 27. augustā, plkst. 21:00 Andrejsalas peldošajā darbnīcā festivāla "HOMO ALIBI" ietvaros.