Morrissey «World Peace Is None of Your Business»

(Harvest/Capitol)

10/12

Kopš 2009. gada plates «Years Of Refusal» (skat. recenziju) bijušais «The Smiths» solists bija palicis arī bez izdevniecības līguma, un tiešām likās, ka dziedātājs nonācis savas karjeras zemākajā punktā. Taču pēc pagājušogad rudenī «Penguin Classics» sērijā izdotās autobiogrāfijas (to Morisejs rakstījis no 2002. līdz 2011. gadam), kas guva lieliskus komerciālus panākumus, pēc uzstāšanās koncertā par godu Nobela miera prēmijas pasniegšanai, interese par dumpīgo un neērto popzvaigzni atkal pieauga.

Rezultātā Morisejs atrada izdevēju («Capitol Music»), kas piedāvāja uzreiz divu albumu darījumu, noalgoja jaunu producentu (Joe Chiccarelli), savā pavadošajā grupā Aleinu Vaitiju (Alain Whyte) nomainīja ar multinstrumentālistu Gustavo Manzuru (Gustavo Manzur), un devās uz Franciju («La Fabrique» studiju), lai radītu jaunas dziesmas.

Rezultāts (desmitais soloalbums) ir lielisks, skanīgs divpadsmit dziesmu ieraksts «World Peace Is None Of Your Business».

Muzikāli tas būtiski neatšķiras no iepriekšējiem albumiem (skat. recenzijas) - Moriseja grupu jau kopš deviņdesmito gadu sākuma turpina vadīt pieredzējušais ģitārists Bozs Būrers (Boz Boorer), kurš, protams, nekad nav bijis tik smalks ģitārspēles meistars kā Džonijs Marrs, taču šādas tādas izmaiņas skanējumā jūtamas līdz ar Gustavo Manzura ienākšanu. Plašāk izmantota flamenko ģitāra, vienā dziesmā skan trompete, vienā oboja, akordeons, kastaņetes...

Kopumā albums skan vieglāk, «smitiskāk», dodot Moriseja balsij un melodijām vairāk telpas.

Acīmredzot tas ir producenta Džo Čikareli (Beck, U2) nopelns.

Pirmās astoņas dziesmas šajā platē, manuprāt, ir izcilas, vienas no labākajām, ko Morisejs pēdējos padsmit gados ir sacerējis. Arī saturiski, atbrīvojies no liekā, izlicis daudz ko uz papīra savā grāmatā, Morisejs ir dzēlīgāks, asāks nekā jebkad. Šajā albumā no Moza pa galvu dabū ne tikai politiķi (tituldziesma), gaļēdāji (viņš reiz izteicies, ka zivju pirkstiņu ēšana ir tas pats, kas pedofilija) un dzīvnieku mocītāji («The Bullfighter Dies»), bet arī sievietes, kuras par savas dzīves galveno mērķi uzskata iziešanu pie vīra.

«Viņa vēlas sev vienkārši vergu,» dzied Morisejs dziesmā «Kick the Bride Down the Aisle».

«I'm Not a Man» pieskaras pārspīlētas vīrišķības tēmai.

«Aprij steiku, tiec pie prostatas vēža,»

viņš dzied.

«Staircase at the University» savukārt stāsta par kādu jaunu sievieti, kura izdara pašnāvību, jo tēvs no viņas pieprasa izcilas sekmes.

Šīs pirmās astoņas dziesmas ir ne tikai saturiski spēcīgas, bet arī melodiski un aranžējumu ziņā ļoti augstā līmenī. «Kiss Me A Lot» vispār varētu kļūt par perfektu popdziesmu, gluži kā savulaik «The Cure» hits «Friday I'm In Love».

Diemžēl devītā («Smiler with Knife»), desmitā («Kick the Bride Down the Aisle») un vienpadsmitā («Mountjoy») dziesma mazliet iegremdē albumu, taču noslēdzošā, episkā «Oboe Concerto» pieliek spēcīgu punktu šim vienam no labākajiem Moriseja soloalbumiem.

Jāpiebilst, ka pirmajiem četriem singliem klāt uzfilmētas videoversijas, kurās Morisejs lasa savu dziesmu tekstus. Vienā no klipiem piedalās Nensija Sinantra, savukārt «Earth Is The Loneliest Planet» (skat. video) - Pamela Andersone (Pamela Anderson).

Meistars ir lieliskā formā, un ir iemesls ar nepacietību un interesi gaidīt otro albumu, kas iecerēts augstāk minētajā līgumā ar «Capitol».

Atgādināšu, ka Morisejs uzstājās Rīgā 2009. gada jūlijā.