Kam radās ideja par šādu koncertu, kam dots visai intriģējošs nosaukums – 3x piano?

Andrejs: Jau gadus piecus mums visiem bija doma, ka tomēr reiz uz vienas skatuves vajadzētu satikties mums visiem trim. Tā būs pirmā reize, kad visi trīs – tēvs un mēs ar brāli – uzstāsimies vienā koncertā. Līdz šim tikai vienu reizi kopā ar tēvu esam spēlējuši Baha dubultkoncertu Mūzikas akadēmijā. Un beidzot šogad radās iespēja šādu koncertu Dzintaru koncertzālē organizēt. Drusku jau radās šaubas par šo kopprojektu, jo parasti, pat ja uz skatuves esam tikai divi no mūsu dinastijas, trešais klausās no zāles. (Smejas.) Bet, kad aprunājāmies ar mammu, viņa teica, ka visu noklausīsies un pateiks, ja kaut ko vajag muzikāli mainīt. Tādēļ tomēr uzņēmāmies šo risku un spēlēsim trijatā.

Vai pasaulē šāda prakse ir pieņemta – ka uz skatuves vienlaikus uzstājas trīs pianisti?

Georgijs: Tas notiek reti, turklāt papildu bonuss mūsu gadījumā ir tas, ka visi esam radinieki. (Smaida.) Par šādu gadījumu – ka visi trīs mūziķi ir radinieki un visi trīs ir pianisti – es līdz šim neesmu dzirdējis.

Andrejs: Frīdriham Guldam abi dēli spēlē klavieres, bet viņi trijatā nav uzstājušies.

Jau mēģinājumos sapratām, ka šāda kombinācija, kādu esam izvēlējušies, ir gan interesanta, gan sarežģīta, jo katram no mums ir sava individualitāte, esam ļoti dažādi. Tāpēc, no vienas puses, vajag parādīt savu individualitāti, no otras – veidot ansambli, lai mūsu trio skanētu kā viens veselums. Tāpēc projektā bija jāiegulda liels darbs!

Georgijs: Koncertam speciāli tiek gādāti divi flīģeļi: «Steinway» no Latvijas un japāņu «Yamaha» firmas instruments, kuru speciāli ved no Hamburgas. Tas arī būs interesanti, ka koncertā tiks apvienoti trīs tik dažādi instrumenti.

Tik īpašam koncertam droši vien esat izvēlējušies arī īpašu programmu...

Andrejs: Jā, koncerta pirmajā daļā skanēs Čaikovska un Šopēna klavierkoncerti, un šī būs tāda neliela sacensība starp mums, diviem solistiem, un arī starp «Steinwey» un «Yamaha» firmu instrumentiem.

Kurā brīdī spēlēsiet kopā ar tēvu?

Viņš uz skatuves kāps koncerta otrajā daļā, un tad kopā ar viņu spēlēsim gan divatā, gan trijatā. Turklāt šajā daļā Georgijs būs ne tikai pianists, bet arī komponists vai aranžētājs, jo esam izvēlējušies atskaņot Baha koncertu, kuru Georgijs pārveidoja par koncertu trijām klavierēm. Jāpiebilst, ka oriģinālā šis bija skaņdarbs četriem klavesīniem, bet vēl pirms tam tas bija Vivaldi koncerts ērģelēm un orķestrim. Tā nu šis koncerts pirmoreiz skanēs šādā sastāvā – trim klavierēm un orķestrim. Vēl programmā esam iekļāvuši fragmentus no Čaikovska baleta «Riekstkodis» – arī Georgija aranžijā, lai to varētu nospēlēt trijatā.

Ko, jūsuprāt, teiktu Johans Sebastians Bahs par šādu sava darba interpretāciju – ka viņa skaņdarbs četriem klavesīniem tiek pārveidots trim klavierēm?

Georgijs: Viņš jau pats pārveidoja Vivaldi ērģeļkoncertu, tā ka – ko daudz viņš varētu teikt... (Smaida.) Turklāt Bahs bija ne tikai ērģelnieks; viena no profesijām bija aranžētājs. Taču ar šo skaņdarbu saistās vēl kāds skumjš fakts – viņš sabojāja redzi, aranžējot tieši Vivaldi un naktī pārrakstot viņa skaņdarbu sveces gaismā...

Starp citu, kā ir sagadījies, ka jūs vienā dinastijā esat trīs pianisti? Tas bija skaidrs jau pašā sākumā?

Andrejs: Tētis teica, ka tā esot slimība – aizraušanās ar klavierspēli; tāda dīvaina psiholoģija – ka visiem patīk viens instruments. (Smejas.) Manuprāt, mūsu tēvs, būdams pedagogs, ir lielisks psihologs, un viņš nekad neteica, ka mums ar brāli būtu jāspēlē ļoti virtuozi un daudz jāvingrinās. Tas nekad netika mums uzspiests. Mācīšanās vienmēr bija kā saruna, un tā turpinājās arī mājās. Tāpēc mums nekad neradās domas, ka klavieres un to spēlēšana ir kaut kas briesmīgs. Tieši otrādi: tas likās kaut kas interesants, kas saistīts ar vecāku pasauli. Visiem bērniem – nu, vismaz lielākajai daļai – taču gribas redzēt pieaugušo pasauli un tajā iejusties. Tāpēc šis process bija ļoti dabisks. (Domā.) Protams, sešpadsmit gadu vecumā es sāku domāt arī par citām profesijām, tomēr pēc tam man sāka likties, ka tas [klavieres] taču ir tik interesants instruments, kuram sacerēts tik fantastisks repertuārs, tāpēc nolēmu sevi pilnībā veltīt šim instrumentam.

Georgijs: Arī man tas sanāca ļoti labprātīgi un dabiski, jo patiesībā uzaugu zem klavierēm. (Smejas.) Reiz skolā mūzikas literatūras stundā pēkšņi sāku atcerēties visas dzirdētās melodijas, kurām varbūt nezināju nosaukumu, taču tās visas šķita pazīstamas, jo biju tās gadiem ilgi klausījies – galu galā gadiem ilgi biju mājās klausījies gan vecāku, gan brāļa muzicēšanu. Trīs un četru gadu vecumā es kaut kā aptvēru un sajutu mūzikas emocionālo pusi; pirmie koncerti publikas priekšā man bija sešu gadu vecumā. Tā bija manas pirmās klavierskolotājas Ilzes Treijas brīnišķīgā mācīšanas politika, kas palīdz un tik lieliski iedarbojas arī tagad, jo uz skatuves jūtos ļoti ērti un publika itin nemaz mani netraucē. Ja no agras bērnības jūti, ka tas ir tavs darbs, tava profesija, tad viss sanāk ļoti dabiski. Uzskatu, ka mums ir ļoti paveicies, un šo dzīves ceļu esam izvēlējušies, pateicoties tēvam, kuram bija īpaša metode mūsu un pārējo mūziķu audzināšanā, mācot ne tikai mūziku, bet arī filozofiju, literatūru un daudz ko citu. Tāpēc vienmēr mums šķita interesantāk pavadīt laiku pie klavierēm, nevis ar draugiem spēlējot futbolu.

Tikko gribēju jautāt, kā jutāties tad, kad draugi pagalmā spēlēja futbolu, bet jums bija jāsēž pie klavierēm un jāmācās etīdes...

Georgijs: Man vienmēr interesantāk šķita pavadīt laiku pie klavierēm, nevis ar draugiem, un tagad ir tāpat, tikai varbūt vēl spēcīgāk. (Smaida.)

Andrejs: Man arī tāpat. Tiesa, Georgijs gan bērnībā spēlēja futbolu, bet tagad mēs ar viņu reizēm labprāt uzspēlējam tenisu; tas ir mūsu abu hobijs. Kad es biju mazāks, ļoti daudz spēlēju šahu, turklāt darīju to ļoti veiksmīgi – kļuvu pat par meistarkandidātu... (Domā.) Bet pēc tam tomēr klavieres – varbūt tā tiešām ir psiholoģiska tieksme pēc mūzikas, pēc jūtām, kad sāku spēlēt un attīstīties – ņēma virsroku. Vispār, manuprāt, tas ir neparasts gadījums, kad tēvs māca savus dēlus; parasti jau bērnus atdod kādam citam pedagogam. Taču šis gadījums bija veiksmīgs, jo, kā jau teicu iepriekš, mūsu tēvam bija oriģināla pieeja katram audzēknim – gan Vestardam un Aurēlijai Šimkus, gan Elīnai Bētiņai, gan daudziem citiem, kurus viņš izskolojis.

Neapšaubāmi, tēvs ir jūsu autoritāte, bet no kuriem ievērojamajiem pianistiem vēl esat iedvesmojušies?

Georgijs: Man autoritāte vienmēr ir bijis Rahmaņinovs, un varbūt tieši pateicoties viņa ietekmei viens no maniem hobijiem šobrīd ir komponēšana – pašlaik rakstu mūziku amerikāņu filmai mēmā kino stilistikā, kuru uzņems ļoti interesants un talantīgs režisors no Venecuēlas. Arī mani iepriekšējie projekti bija saistīti ar kino industriju, taču esmu arī komponējis skaņdarbus vienkārši klavierēm un esmu veidojis skaņdarbu aranžējumus... (Domā.) Protams, man ir arī citas autoritātes no mūsdienu māksliniekiem, taču manā skatījumā t.s. zelta laiks pianismā ir 20. gadsimta sākums: Rahmaņivos, Frīdmans, Korto...

Andrejs: Tas atkarīgs no repertuāra, kuru spēlēju. Bija laiks, kad daudz spēlēju Bēthovenu, un tad, protams, ar lielu interesi klausījos, piemēram, Rihtera ierakstus; tagad man interesanti liekas Barenboima ieraksti. Ja runājam par romantisko mūziku, tas ir Horovics; no mūsdienu pianistiem – Grigorijs Sokolovs. Ir grūti klausīties dažu pianistu ierakstus, jo es ļoti ietekmējos, un tad man gribas visu mainīt, taču uzskatu, ka tas nav pareizais ceļš. Labi ir klausīties un iedvesmoties, taču jābūt savai idejai par skaņdarba spēlēšanu – tas jāveido, analizējot mūziku un ņemot talkā savu iztēli.

Jums abiem šis rudens solās būt gana ražīgs, jo abi esat ierakstījuši pa albumam...

Andrejs: Georgijam tikko bija koncerts un ieraksts Lielajā ģildē, ko producēja viena no poļu ierakstu kompānijām. Ieraksts veltīts Šopēnam un Rīgai. Savukārt mans jaunais albums būs veltīts diviem komponistiem – Šūmanim un Listam. Tā būs interesanta sasaukšanās: Šūmaņa Fantāzija – viens no viņa vispersoniskākajiem darbiem, ļoti sirsnīga mūzika, kas veltīta Listam, un pēc tam – Lista Sonāte, kas veltīta Šūmanim. Tagad vēl plānoju ierakstīt albumu, kas veltīts tikai Bēthovenam. Vispirms šo albumu prezentēšu Vācijā un Francijā, taču ļoti ceru, ka arī Latvijā notiks kāds koncerts vai cita formāta pasākums, kur varēšu pastāstīt par šo mūziku un kaut ko arī nospēlēt.

Georgijs: Mans mērķis, veidojot karjeru, ir ierakstīt tikai «dzīvos» koncertus, jo ir liela atšķirība starp studijas ierakstu, kuru vari montēt un kuram vari veltīt daudz laika, no koncerta, kurā tev ir tikai viens iznāciens un viena iespēja, turklāt – koncertā taču klāt ir publika, kas ierakstu padara vēl dzīvāku. Otrkārt, savu diskogrāfiju – ceru, ka tā turpināsies, - gribu sākt, veltot pirmo albumu savām mājām, Rīgai, un savai valstij Latvijai. Ceru, ka šis albums arī popularizēs Rīgas vārdu, jo šo albumu klausītāji varēs iegādāties visā Eiropā, un, ieraudzījuši uz tā Rīgas vārdu, viņi varēs atbraukt uz šejieni, apskatīt Rīgu un izbaudīt kultūru. Bet Šopēnu izvēlējos tāpēc, ka pēdējos divus gadus esmu aizrāvies ar šo komponistu. Viņš priekš manis ir īpašs komponists, un man šķiet, ka es viņu jūtu kaut kā pavisam īpaši – diezgan atšķirīgi no citiem pianistiem. Turklāt oktobrī braukšu uz Šopēna konkursu Varšavā, kas notiek reizi piecos gados, un laikam šajā konkursā būšu pirmais Latvijas pārstāvis. Tātad mūsu attiecības ar Šopēnu ir vēl īpašākas. (Smaida.) Ceru, ka varēšu albuma prezentāciju apvienot gan ar mācībām Džuljarda skolā Ņujorkā, gan citām savām aktivitātēm. Starp citu, man ir prieks par to, ka Džuljarda skola atrodas netālu no Metropolitan Opera, kur dzied gan Elīna Garanča, gan diriģē Andris Nelsons, gan viesojas citas mūsu zvaigznes no Latvijas, līdz ar to tā varētu būt tāda maza latviešu saliņa Ņujorkā... (Smaida.)

Vai jūs abi kādreiz esat aizdomājušies, kādēļ no Latvijas nāk tik daudz ārkārtīgi talantīgu mūziķu, tostarp – pianistu?

Georgijs: Komponists Emīls Dārziņš kādreiz ir teicis, ka līdzīgi kā sengrieķu tauta, Latvija var kļūt pasaulē populāra, ievērojama un slavena tieši ar savu mākslu un kultūru. Viņam bija taisnība, jo tiešām – mums ir cilvēki, kuri labi jūt mākslu. Turklāt kāda mums ir dziedāšanas kultūra! Tā ir unikāla, tas ir fenomens! Varbūt tas ir saistīts ar to, ka faktiski katrs cilvēks šeit prot dziedāt, zina ļoti daudz dziesmu; visi ir saistīti ar mūziku, mākslu un kultūru. Tas ir mūsu kultūras kanons, kas ir visa pamatā un, kam pateicoties, viss ir tā, kā tas ir.