Viņa izcilais sniegums, kas līdz ar citiem lieliskajiem solistiem bija 1. maija Itālijas «Radio Klasika» jeb «RAI 3» interneta tiešraidē, izpelnījās 11 minūšu ilgas skatītāju ovācijas, kas bija labi dzirdamas radio ēterā. Tiesa, 15. maijā, kad uz «La Scala» devāmies mēs, lai «Turandotu» dzirdētu un redzētu klātienē (tas bija viens no mūsu Itālijas ceļojuma mērķiem), mazliet nācās vilties: A.Antoņenko slimības dēļ Kalafa šajā vakarā lomu dziedāja itāliešu tenors Stefans la Kolla – dziedātājs, kuru mums bija iespēja novērtēt «Turandotas» koncertuzvedumā Latvijas Nacionālajā operā šogad Lieldienās (arī tad viņš aizstāja gan saslimušo mūsu tenoru, gan viņa aizvietotāju). Par Stefano sniegumu – tas bija atbilstošs šai izrādei un, šķiet, tā vakara klausītājiem gāja pie sirds, par ko liecināja prasīgās itāļu publikas aplausi pēc vairākām viņa ārijām. Protams, būtu gribējies dzirdēt Aleksandru Antoņenko, un ļoti iespējams, ka tad šis uzvedums mums būtu vairāk gājis pie sirds.

Taču uzteikšanas vērti ir visi izrādes dalībnieki: gan zviedru soprāns un par «Vāgnera dziedātāju» pelnīti dēvētā Nīna Štemme, kuras Turandota gan vizuāli mazliet atgādināja Melno māti no Raiņa «Zelta zirga» (jāteic, ka visi viņas tērpi bija ievērības cienīgi: gan baltā kleita 1.cēlienā – ar Persijas prinča asinīm uz pleca; gan kolorītais melnais tērps ar spalvu rotājumiem 2.cēlienā), taču viņas efektīgais un spožais dziedājums un tēlojums lika aizmirst par tērpu; gan Marijas Agrestas maigā Liu – viņas aizkustinošais dziedājums dažbrīd pat lika acīs sariesties asarām, gan Aleksandra Cimbaluka (Alexander Tsymbalyuk) Timurs, kurš pārsteidza ar savu samtaino baritonu. Īpaši gribētos izcelt triju imperatora padomnieku Pinga, Panga un Ponga delartisko tēlojumu un dziedājumu 2.cēliena sākumā, lai gan dažbrīd tēlojums aizēnoja dziedājumu (jāpiebilst, ka šie trīs kungi aktīvi darbojās visu izrādes laiku, kļūstot par tādu kā savienotājposmu starp ainām).

Vēl mazliet par pašu uzvedumu: šī «Turandota» nav «La Scala» oriģināliestudējums, bet gan Nikolausa Lēnhofa (Nikolaus Lenhoff) pirms dažiem gadiem Amsterdamas (Holande) Nacionālajā operā veiktais iestudējums, kas ar visām dekorācijām, tērpiem (kostīmu autore – Andrea Šmite-Futerere) un režiju pārcelts uz Milānu. Tiesa, Raimunda Bauera (Raimund Bauer) veidotā scenogrāfija, kas ir spilgti sarkana (gribētos pat teikt, ka asinssarkana), dažbrīd kļūst mazliet nomācoša; acīmredzot ne velti pēc «Turandotas» pirmizrādes 1.maijā sociālā tīkla «Twitter» lietotāji rakstīja, ka «(..) iestudējumā esot «par daudz asiņu»», ar to domājot gan asins traipu uz Turandotas tērpa, gan dekorāciju krāsu un arī citas epizodes. Taču kopumā izrādes vizuālais risinājums, proti – ka sākotnēji gan Turandota, gan imperators atrodas divus stāvus augstāk par pārējiem izrādes dalībniekiem, tādējādi izceļot savu augsto stāvokli, un savas partijas dzied, atrodoties īpašās nišās, kas atveras un aizveras kā uz burvja mājienu, manuprāt, ir vizuāli lielisks.

Vēl pavisam noteikti gribētos uzteikt «La Scala» kori, kuram šajā uzvedumā pievienojas «La Scala» akadēmijas koristi, kam arī ir atvēlēta liela loma un kas ne tikai lieliski dzied, bet arī vienlaikus tēlo tautu, kareivjus, padomniekus. Kā arī, protams, nedrīkst aizmirst lielisko orķestra sniegumu – to varējām novērtēt īpaši labi, jo preses loža (jeb «press box», kā to dēvē «La Scala) atradās tieši virs orķestra bedres (bonuss – katrā ložā ir digitālais ekrāns, kur iespējams sekot operas norisei un teksta tulkojumam angļu valodā!). Vēl, runājot par operas muzikālo pusi –

šajā iestudējumā ir iespēja novērtēt Lučiano Berio uzrakstīto finālu, jo, kā zināms, Pučīni nomira, nepabeidzot «Turandotu» līdz galam.

Kopumā vērtējot redzēto un dzirdēto: ir ievilkts kārtīgs ķeksītis pasaules operteātru novērtējumā, jo, ņemot vērā biļešu cenas «La Scala» un iespēju tās iegādāties tiešsaistē (dienā, kad sākās biļešu iepriekšpārdošana uz šo iestudējumu, nācās palikt gribot, – aut.), izrādās, ka nav nemaz tik vienkārši nokļūt šajā vēsturiskajā un Eiropā, šķiet, visaugstāk vērtētajā opernamā. Tādēļ jāpriecājas, ka esam varējuši paši redzēt, dzirdēt un novērtēt, kā tad īsti tajā tik daudzinātajā «La Scala» ir. Un no sirds cerēt, ka nākamreiz, kad dosimies uz turieni klausīties kādu no izcilākajām latviešu operbalsīm, mums paveiksies vairāk.