Sākot ar World EXPO 2010 un beidzot ar Džekija Čana «izlidināšanu» Jelgavā – AERODIUM nes Latvijas vārdu pasaulē. Tā radītājs Ivars Beitāns visu ir iemācījies darot, atzīstot un labojot savas kļūdas, kas arī ir uzņēmuma labās slavas un panākumu pamatā.
Kā tas nākas, ka vienkāršs Ropažu puisis kļūst par starptautiska uzņēmuma vadītāju?
Man bija 18 gadi, piedalījos kaskadieru grupā kā māceklis un mēģināju taisīt trikus. Tad es televizorā redzēju, kā cilvēki lec ar gumijām, un iedomājos, ka arī tā varētu. Sagriezu no vecām riepām gumijas strēmeles un saliku kopā. Pēc tam vienu vasaru izdomāju, ka varētu no mācībām brīvajā laikā aizbraukt uz Siguldu, piesiet to gumiju pie tilta, nolikt cepuri un kā mākslinieks par divi lati lēkt un pelnīt tādā veidā naudu. Jau pirmajā dienā man pienāca klāt džeki, kas piedāvāja samaksāt nedaudz vairāk, lai izlēktu paši. Rezultātā nemaz nepaspēju papelnīt kā mākslinieks, bet gan uzreiz pelnīju kā uzņēmējs. Ar to viss arī pilnīgi nejauši sākās.
Pirmajos gados bums bija tāds, ka pat rindas stāvēja. Vajadzēja divas stundas gaidīt, lai izlēktu ar gumiju. Tā mēs tur lēcām kādus 10 gadus. Paralēli paspēju arī citus biznesus atvērt - veiksmīgi aizgāja gumijlēkšana, jampadrači bērniem, sākām arī paši ražot atrakcijas, bet gribējās vēl kaut ko. Ceļojot pa Ameriku, biju redzējis to iekārtu, ar kuru lido. Satiku vienu puisi, Kristapu Turauski, parādīju viņam ideju, un viņš man saka: «Nu tad taisām!»
Sākām metodiski meklēt, kas varētu būt ražotāji. Pašiem zināšanas tobrīd bija nulles līmenī. Pasaulē bija trīs ražotāji, kas ko tādu darīja, – šveicieši, amerikāņi un kanādieši. No visiem trim izvēlējāmies kanādiešus. Veicām pirmo pasūtījumu, nopirkām iekārtu, taču tā nebija pietiekami laba. Nācās to uzlabot un pārbūvēt. Soli pa solim, ņēmām meistarus, pēc tam inženierus un zinātniekus. Krieviem ir teiciens «metodom tika», angļiem - «learning by doing». Ja kaut kas nestrādā, tu paņem meistaru, kurš ar āmuru tur kaut ko padauza. Ja vēl aizvien nestrādā, tad paņem jau inženieri, kurš kaut ko sarēķina. Ja vēl nestrādā, tad paņem jau zinātnieku, kurš pasaka: «Ā, bet jūs jau tur nepareizi dauzījāt! Vajadzēja citādāk.» Tā lēnā garā mēs to iekārtu uzlabojām, viņa sāka strādāt, bet mēs bijām ieguvuši ļoti labas zināšanas.
Šobrīd neviena firma pasaulē ne tuvu nestāv klāt tam, ko mēs darām.
Runājot par zināšanām – vai tā ir tiesa, ka nekad neesi pabeidzis nevienu universitāti?
Pabeidzis neesmu, bet esmu daudz mācījies. Trīs gadus Latvijas Universitātē filozofiju un vēsturi, pēc tam gandrīz trīs gadus Turībā ekonomiku un biznesa vadību. Es mācos zināšanu, nevis diploma dēļ. Mani tas netraucē - nekad ne pie viena neesmu strādājis, bet gan ņēmis darbā citus. Neesmu mācījies inženierzinātnes, bet mierīgi varu strīdēties ar zinātniekiem, jo daudz ko no šīs praktiskās pieredzes, kuru esmu ieguvis darbā, nezina neviens universitātes teorētiķis.
Vai Latvijā ir pateicīga vide inovatīvam biznesam?
Kopumā vide ir pateicīga, jā. Esam uz pareizā ceļa. Mums ir pieejami Eiropas fondi, kuri atbalsta jaunās tehnoloģijas. Kanādā, protams, inovācijām ir labāki apstākļi. Ja Latvijā šāda veida projektiem atbalsta intensitāte ir līdz 50%, tad Kanādā tie ir 80%. Amerikā, piemēram, ir dzelžainais kapitālisms, un tur neviens nevienu vispār neatbalsta.
Protams, Latvijas mīnuss ir sociālisma pārpalikums, proti, blatu sistēma. Ja es pazīstu konkrētu cilvēku kādā konkrētā iestādē, tad varu savu projektu izsist. Pēc mūsu lielās cīņas ar LIAA visu darām ļoti tīri, nekādu blatu mums tur vairs nav. Patiesībā mums tur ir pat ienaidnieki, tāpēc katru reizi projekts ir burtiski jāizcīna.
Vai šeit ir kvalificēts darbaspēks?
Grūti ir ar kvalificētu darbaspēku, jo mūsu sfērā profesionāļu vispār nav. Mūsu ražošanas direktors ir Kanādas latvietis, tūdaļ ņemsim cilvēkus darbā no Ukrainas. Ukrainā ir ļoti labi zinātnieki, kuri kara iespaidā mūs uzrunā. Šobrīd kārtojam darba atļaujas, lai viņi varētu pie mums strādāt. Tiesa, Ukrainā ir problēmas ar ražošanas kultūru. Viņi neprot uzražot kvalitatīvi saskaņā ar Eiropas standartiem, kā to dara, piemēram, Vācija, taču viņi prot izdomāt. Vācietis taisīs vecu tehnoloģiju, bet viņš uztaisīs to perfekti. Ukrainis taisīs ļoti inovatīvu tehnoloģiju, bet kaut kur nofeilos vai neizdarīs līdz galam.
Kāpēc bāzējaties šeit, ja patiesībā strādājat pārsvarā uz ārpusi un algojat cilvēkus no citām valstīm?
Šeit ir mūsu mājas, mūsu ģimenes, turklāt lielākā daļa darbinieku ir vietējie. Pārvākšanās neko nedos, Latvija nav slikta vieta. Darbaspēks pie mums ir lētāks nekā, piemēram, Amerikā vai Vācijā. Kāpēc mums kaut kur jābrauc? Labāk lai klienti brauc pie mums!
Kāda ir tava dzīves filozofija, pamatprincipi, kuriem nekad nekāptu pāri ne savā privātajā, ne profesionālajā dzīvē?
Es cenšos būt godīgs pret cilvēkiem. Mana un manas firmas filozofija ir tāda, ka mēs atzīstam savas kļūdas. Tādā inovatīvā biznesā kā mūsējais kļūdas ir neizbēgamas, bet mēs nekad neatsakām klientiem šīs kļūdas labot. Tas ir tas, kas mūs atšķir no citiem ražotājiem. Pat klienti, ar kuriem mums ir bijušas problēmas, pēc pusgada vai gada, kad viss ir atrisināts, viņi runā labu par mums. Mēs nevienu apzināti nemānām. Reizēm gan, darot kaut ko ļoti inovatīvu, paši nezinām rezultātu.
Otrs princips – mēs cenšamies darba vidi veidot tādu, ka nevis atsēžam katrs savas astoņas stundas, bet gan motivējam cilvēkus uz rezultātu. Šeit strādājošajiem patīk tas, ko viņi dara. Dažreiz viņi te sēž līdz divpadsmitiem naktī, jo viņiem ir interesanti. Turklāt, ja ir jāatbalsta klients, piemēram, Ķīnā vai Irānā, tad darba laiks nevar būt no deviņiem līdz sešiem.
Kā jūs motivējat savus darbiniekus? Kā panākt, ka viņi grib ņemties un darīties uz velna paraušanu līdz divpadsmitiem naktī?
Tas ir vairāku faktoru apkopojums. Pirmkārt, mums ir diezgan labas algas un mājīga vide – sava virtuve, neprasām naudu par kafiju, viss ir par velti. Otrkārt, pats darbs ir interesants. Latvijā nav daudz tādu uzņēmumu, kas tik plaši darbojas visā pasaulē. Mēs strādājam ar projektiem aptuveni 30 valstīs. Mūsu klienti ir lielākie pasaules lielveikali, lielākie atrakciju parki, lielākie spēlētāji šovbiznesā. No viņiem daudz ko var mācīties, tas ir ļoti interesanti.
Vēl viena lieta, kas motivē cilvēkus, ir savstarpējās attiecības. Mēs te visi mēģinām dzīvot draudzīgi. Ja kāds ienāk no malas un mēģina vērpt intrigas, tad ātri no viņa tiekam vaļā. Ja cilvēks stāsta vienu, bet dara citu, tad viņam te nav vietas.
Interesanti, ka gandrīz puse no mums šeit ir veģetārieši. Tādi nedaudz frīki. Mūs interesē pasaule. Ir bijuši tādi gadījumi, kad darbinieks man saka, ka viņam pēc trim mēnešiem uz pusgadu būs nepieciešams atvaļinājums, lai apceļotu pasauli. Viens puisis burtiski vakardien aizbrauca, viņš no Meksikas ar kājām ies uz Kanādu. Es šādus lēmumus tikai atbalstu un visus gaidu atpakaļ. Lūdzu, jūs esat forši cilvēki, izdariet, kas jums jādara, un nāciet atpakaļ!
Kas tevi visvairāk ir audzinājis kā cilvēku?
Dzīves skola un kļūdas. Biznesā ļoti daudz tu iemācies no ikdienas. Ja runājam par privāto dzīvi, tad nekad neesmu dzīvojis kastē. Vecāki nekad neko man nav uzspieduši, allaž esmu darījis to, ko es gribu, nekad ne pie viena neesmu strādājis. Varbūt tikai pavisam jaunībā kaut kādus sīkus darbiņus - palīdzēju tētim kolhozā ar traktoru braukt, kad mācījos universitātē, biju sargs Francijas vēstniecībā. Taču tas viss ir bijis ļoti īslaicīgi, dzīve mani vienmēr ir virzījusi uz to, ka man ir jādara lietas pašam.
Kad tu pats dari un viss ir atkarīgs tikai no tevis, tad tev nav variantu. Tā nav kolektīvā atbildība, uz kuru tu kaut ko vari norakstīt. Ja tev nesanāca, tad pats arī esi vainīgs! Sanāca – pats priecājies!
Vēl es vienmēr esmu ļoti daudz ceļojis. Kopā esmu bijis kādās 60-70 valstīs. Sākumā ceļoju savam priekam. Daudz braucu ar riteni - pa 2000 km caur ntajām valstīm, sastopoties ar dažādiem piedzīvojumiem, kalnos esmu kāpis. Aerodium mani valdzina tas, ka es ceļoju un strādāju reizē. Piemēram, kad bija Expo, tad Šanhajā nodzīvoju gadu, vienubrīd dzīvoju arī Amerikā.
Ņemot vērā savu pasaulīgo pieredzi, ko tu ieteiktu citiem, kas Latvijā vēlas nodarboties ar ko nebijušu?
Jāapzinās: ja grib strādāt tikai Latvijā, tad jādara kaut kas ļoti piezemēts. Latvijā tomēr ir daudz ierobežojumu. Cilvēku skaits ir ļoti mazs, Latvija nespēj nopirkt visu, ko tu izdomā saražot. Ja gribi radīt unikālas lietas, tev ir jāorientējas uz pasaules tirgu. Ne Eiropas, pat ne Krievijas, bet tieši pasaules tirgu. Aerodium, piemēram, neietekmē rubļa kursa kritums, jo mums ir klienti visā pasaulē - Amerikā, Kanādā, Ķīnā, Irānā, Bahreinā, Mjanmā.
Kur viņi uzrodas?
Viņi atnāk pie mums paši caur mūsu mājas lapu, zinot mūsu idejas, iepriekšējos darbus, vadoties pēc citu ieteikumiem. Otrkārt, mēs ļoti daudz piedalāmies starptautiskās izstādēs. Tas, protams, nav lēti, bet tas nāk atpakaļ. Lai piedalītos starptautiskā izstādē, ir jārēķinās ar 20 tūkstošiem eiro - lai uztaisītu stendu, materiālus, aizbrauktu uz turieni, samaksātu cilvēkiem, kas strādās stendā.
Ja tu gribi lielu biznesu, tu nevari spēlēt mazu spēli. Tu nevari cerēt, ka atnāks labais onkulis un iedos tev naudu. Ja tu gribi audzināt ziloni, tev ir jāgatavo pārtika šim zilonim. Tu nevari sagatavot pārtiku trusītim un barot ar to ziloni. Lielas ambīcijas pievelk lielus projektus.