Elīna Dzelme: «Arī man ir rētas, es nebūt neesmu perfekta»

FOTO: Daina Geidmane

Dailes teātra aktrise Elīna Dzelme ir viena no jaunās paaudzes pieprasītākajām un talantīgākajām aktrisēm. Tiekoties ar dzīves stila portālu «Sejas», aktrise labprāt pastāsta par savu profesiju, privāto dzīvi, sadzīvošanu ar popularitāti un pat atklāj lietas, kuras neviens par viņu nezina.

FOTO: Daina Geidmane

Drīz beigsies teātra sezona...

Manī ir liels gandarījums, sezona bijusi pietiekami gara, daudz kas izdarīts, vēl izstāde bija, citi projekti. Nogurums ir, bet priekšā trīs mēneši atpūtas. Arī nākamā sezona ir skaidra, tā būs smaga, bet interesanta. Teātrī visādi darbiņi, kino projekti Krievijā, vizuālās mākslas projekti.

Dzirdēju, tev ir dažādi filmu, seriālu projekti Krievijā?

Jā, laiku pa laikam piedalos kādā Krievijas televīzijas seriālā vai filmu projektā. Tās, protams, nav milzīgas lomas, bet pieredzei un tīri kā peļņas avots ļoti vērtīgas un interesantas.

Lai filmētos Krievijā, tev ir ļoti labi jārunā krieviski!

Reizēm filmās runāju pati, reizēm liek dublāžu. Ir filmas, kad ir vajadzīgs tieši mūsu Baltijas akcents, tad esmu kā «zaptes maize», jo man ir laba krievu valoda. Valodas barjera ar krievu kino nav tik neatvairāma, tāpēc mūsu aktieri brauc tur filmēties. Neviens nav dzirdējis, ka kāds mūsu aktieris spēlē Anglijā teātrī vai veiksmīgi darbojas Brodvejas šovos, tas viss akcenta dēļ.

Tātad Anglija, Amerika atkrīt, bet paliek Krievija, nevēlies pārcelties un veidot karjeru kaimiņzemē?

Man ļoti mīļa pilsēta ir Sanktpēterburga, tur es varu atgriezties vēl un vēl, jo jūtos labi, neskatoties uz to, ka tā ir Krievijas daļa. Tā ir vienīgā vieta, kura neatrodas Latvijā, kur spētu ilglaicīgi dzīvot, vismaz tā domāju sajūtu līmenī. Tomēr man patīk Latvija, mans teātris, iespējas, un labāk esmu šeit un dodos uz dažādām filmēšanām uz Krieviju.

Daudzi aktieri saka, ka, rudenī ieejot teātrī, viņi nemana ne kā kokiem nokrīt lapas, ne kā uzsnieg sniegs vai parādās kokiem pumpuri...

Tā ir taisnība. Teātris ievelk sevī, tāda ir darba specifika, dzīvot citu dzīvi, to darot, laiks vēl ātrāk skrien un sava dzīve paliek novārtā. Pārtraukumi ir ļoti īsi, laika pietiek vien lai uzturētu fizioloģiskos procesus.

FOTO: Daina Geidmane

Tev ir kāda sapņu loma?

Sapņu lomas vienmēr ir, bet darba procesā viss mainās. Liekas, Anna Kareņina, Žana d'Arka, cik lieliski! Reizēm loma, kura neliekas, ka būs tava, beigās paķer vēl vairāk un ir vērtīgāka, un sniedz vairāk prieka un gandarījuma nekā ilgi kārota loma. Aktiera profesijā ir viena problēma, aktieris ir tikai aktieris, viņš ir atkarīgs no izrādes uzstādījuma, režisora. Izfantazē tēlu un tad nonāc pie citiem spēles noteikumiem.

Tāpēc ir monoizrādes, performances?

Tas ir variants, kā māksliniekam izpausties vēl vairāk, var taisīt performances, monoizrādes. Drīzumā, iespējams, būs vēl jāpasēž būrī, bet vairākas dienas. Bija interesanti skatīties uz cilvēkiem. Cilvēki domā, ka sēdējām būrī, lai viņi varētu skatīties uz mums, bet mēs ar Dārtu Daneviču sēdējām, lai skatītos uz cilvēkiem, mazliet egoistiski. (Smejas.)

Bērnībā visi sapņo par to, kāda būs viņu dzīve pieaugot, tava dzīve ir tāda?

Ja cilvēks ko vēlas, tas piepildās. Ir lietas, kuras vēlamies un kuras nepiepildās, bet vēlāk saprotam - paldies Dievam, ka tā. Bieži vien mūsu iegriba, sapnis nemaz nenāk mums par labu. Dzīve pati ir gudra un sakārto visu pareizi pa plauktiņiem. Man vajadzīgs bardaks, sevis meklēšana, laika nepietiekamība, tad jūtos brīva. Viens no sapņiem, kurš ir iecerēts, ir trīsdesmit piecos gados sava mākslas galerija.

FOTO: Daina Geidmane

Aktieri nereti stāsta, ka nespēj iziet no lomām...

Godīgi runājot, nē, man nav tādas problēmas. Nospēlēju izrādi, un tur viss arī paliek. Uzskatu, ka ir neprofesionāli nespēt iziet no lomas; nospēlē izrādi, un tur darbs beidzas. Protams, ir lietas, kuras kādu laiku saglabājas, teiksim, žargons, kādas kustības, kas ir normāli, ja vairākus mēnešus katru dienu mēģini, tāpat arī ja kāds draugs ko visu laiku atkārto, tas mēdz pārmantoties. Pēdējais, kas man pārmantojās no darba, ir no izrādes «Izraidītie», es sāku lamāties.

Dzīvē nemēdz lamāties?

Cenšos izmantot pēc iespējas mazāk rupjos vārdus. Kādreiz gadās, bet reizēm tie ir tieši laikā. Galvenais, lai nekļūst vulgāri, lai nav par daudz.

Aktieri mēdz aizrauties ar māksliniecisko bohēmu...

Kuram gan nepatīk mūzika, vīns, sarunas, neviens bez tā nav izaudzis. Iedzeram mēs visi, periodiski tā ir dzīves sastāvdaļa, ne velti ir teiciens - teātra bufetes romantika. Es nerunāju par bohēmu negatīvā nozīmē, bet kaut kādā mērā bohēma eksistē, ir jāizklaidējas kopā, jārunā.

Kultūras cilvēki ir kursā par visu, kas notiek kultūras jomā!

Man ir žēl, bet tā diemžēl nav. Aktieri neiet uz koncertiem, mūziķi neapmeklē izrādes. Katrs savā kaktā gatavo, pārdzīvo, izliek «iekšas». Kultūras cilvēku kopums ir ļoti sašķelts. Cik mēs izlasām jauno latviešu autoru grāmatas, sekojam līdzi mūzikai, apmeklējam izstādes... Mēs tik maz zinām, kas notiek apkārt, reizēm ir kauns, ka, satiekot kādu no cita kultūras lauciņa, mēs nespējam padiskutēt, jo neko nezinām, tikai to, kas notiek mūsu deguna galā.

Kā tu atpūties?

Pavadu laiku kopā ar bērnu, mēdzu kur aizceļot, atpūsties, nomainīt vidi. Pastaigājos, lasu grāmatas, skatos filmas un seriālus. Brīvajā laikā iekļauju arī ideju tapšanu, sevis meklējumus, pazīšanos ar cilvēkiem, garas sarunas. Mani interesē cilvēki, patīk pētīt apkārtējo pasauli, tā ir kā dzīvesveida sastāvdaļa.

FOTO: Daina Geidmane

Kur paliek sieviešu lietas – iepirkšanās, skaistumkopšana?

Neaizraujos, iepirkties nepatīk, ja nu vienīgi mākslinieku veikalā. Lielveikalos man paliek slikti, eju nepieciešamības vadīta, jo ēst vajag un ir arī jāģērbjas. Par skaistuma kopšanu runājot, daru nepieciešamās lietas, bet manos sapņos neietilpst katru dienu gulēt salonos un baudīt brīnišķīgas procedūras. Mūsu laikmets ir uz modi balstīts, uz ārējo veidolu. Man patīk kopti cilvēki, kuri labi ģērbjas. Bet nepatīk tā sabiedrības daļa, kura uz to liek lielu akcentu un vergo skaistumam. Mani kaitina, ja iepazīstos ar cilvēku un viss, par ko viņš spēj runāt, ir kleitas, izpārdošanas un kā pareizi vaksēt kājas.

Kā ar plastisko ķirurģiju?

Atbalstu, ja cilvēks, liekoties zem skalpeļa, atbrīvojas no kompleksiem un spēj dzīvot pilnvērtīgi. Arī man ir rētas, es nebūt neesmu perfekta, bet mani tās netraucē tik ļoti, lai es ķertos pie skalpeļa. Zinu, tas ir tāpat kā ar tetovējumiem: sāksi - parādīsies azarts. Neatbalstu jaunas sievietes, kuras sejā un citās ķermeņa daļās pumpē kaut ko iekšā un beigās izskatās pēc monstriem. Esmu par dabīgo skaistumu.

Kā ir baudīt jau atkal brīvas sievietes statusu?

Es neesmu pilnīgi brīva sieviete, tātad arī statuss nav pavisam brīvs. Šis ir jauns periods dzīvē, kuru izbaudu. Būt aizņemtai sievietei ir savi plusi, būt brīvai ir savi plusi. Cilvēks ir radīts, lai būtu kopā ar kādu, neesmu izmisumā, nepārdzīvoju, ka šobrīd nevaru nosaukt sevi par aizņemtu. Galvenais, ka esmu laimīga.

FOTO: Daina Geidmane

Tev teju, teju būs trīsdesmit gadu, dzīvē bijušas mīlestības, esi piedzīvojusi šķiršanos. Joprojām tici mīlestībai?

Vienmēr ticēšu! Viena no svarīgākajām lietām cilvēkam ir mīlestība, ne tikai pret tuvāko, bet pret dzīvi, darbu, ģimeni, lietām, Dievu, pasauli. Nezinu, vai viss ir tā, kā pasakās raksta par mīlestību… Mīlestība ir nepieciešama, varbūt ne praksē, bet ticība skaistajam, cerība, un tad nav būtiski - tavā dzīvē tā notiek vai ne, galvenais ir spēja to saredzēt apkārtējos, tas motivē ticēt un zemapziņā gatavoties, ka reiz arī tevi piemeklēs šīs lielās jūtas.

Kāda ir tava mīlestības definīcija?

Mīlestība ir bezgalīga saprašanās, cilvēka spēja būt blakus un būt pašam sev, tajā pašā laikā neko neatņemot sev un otram. Barošanās vienam no otra, kura nekaitina, izslēdz neuzticību, rada brīvību, sniedz iekšējo mieru. Šādu stadiju ir ļoti grūti sasniegt, bet es ticu, ka tas ir iespējams

Šampanietis sveču gaismā, dzejas lasīšana, ģitāras spēle… tu esi romantiķe?

Tāda klišejiski romantiska - nē, bet romantiķe - jā. Mans romantisms izpaužas, ka es idealizēju cilvēkus, patīk smalkas, mazas, pat banālas lietas; dzīvē par tām spēju priecāties, un man tās vajag. Patīk iepriecināt apkārtējos reizēm ar it kā sentimentālām, naivām izpausmēm, jo uzskatu, ka dzīve sastāv no sīkumiem, tāpēc tiem pievēršu lielu uzmanību. Tas droši vien ir mans romantisms. Par spīti šim visam man ir arī otra puse, kurā esmu bezgala ciniska, tomēr ir daļiņa, kura kauc pēc šāda veida romantikas un prieka.

Pastāsti kādas netipiskas lietas par sevi?

Man garšo ķilavu maizītes, dievinu tik asus ēdienus, ka ausīs sāk džinkstēt, dievinu sēra smaku no tikko izdeguša sērkociņa, garšo šokolāde «Snickers» ar tomātu sulu.

Kā tu sadzīvo ar popularitāti?

Reizēm ir patīkami, reizēm nedaudz traucē; ja popularitāti pieņem, var lieliski sadzīvot ar to. Tā saasinās, kad ir kādi televīzijas projekti, daudz publikāciju presē, kad visu laiku midžinies kādam gar acīm. Es par to nepārdzīvoju, popularitāte nesniedz ne milzīgu prieku, ne rada nepatiku. Tā ir daļa no darba.

FOTO: Daina Geidmane

Noteikti ir bijuši interesanti gadījumi!

Braucu pie mammas, piestāju Ķegumā benzīntankā, un tur kundzīte, ieraugot mani, sāka mani lamāt – vai tad šitā var, tas ir ārprāts! Viņa neredzēja mani, bet gan seriālā «UgunsGrēks» atveidoto Sofiju. Uzsmaidīju viņai un teicu, ka tas viss jau ir tikai televizorā, ka viss kārtībā.

Ja jau šādi uz ielas nāk klāt, iedomājies, kādi internetā ir komentāri!

Neesmu komentārus lasījusi jau četrus gadus vismaz. Anonīmie komentāri ir lieta, kura spēj sabojāt garastāvokli, ja tos ņem nopietni, bet ja neuztver, tad nav jēgas lasīt. Par ikvienu notikumu, publisku personu lasot komentārus, liekas, ka sliktāki, samaitātāki cilvēki nav atrodami. Komentētāji ir atsevišķa kasta, kura no tā gūst baudu, viņi tādā veidā izlādē negatīvās emocijas. Esmu publiska persona, lūdzu, gāziet man visas samazgas virsū. Es to visu gan neizlasīšu, jo lasu tikai personīgi man atsūtītās vēstules. Varu aiziet arī uz kafiju, ja kādam tik ļoti sāp kas saistībā ar mani.

Esi kādu negatīvās vēstules sūtītāju satikusi uz kafiju?

Esmu gan. Sieviete nespēja nekādi rimties saistībā ar manu performanci, kurā sēdēju stikla būrī. Viņa nespēja pieņemt to, ka kultūrā strādājošs cilvēks var rādīt dažādus rupjus žestus. Sapratu, ka cilvēkam drīz būs nervu sabrukums, piedāvāju tikties uz kafiju. Pēc desmit minūtēm jau gājām katra savu ceļu, noskaidrojušas savas attiecības.

Kā tad ir ar tiem kultūras cilvēkiem un rupjiem žestiem?...

Jā, varbūt man ir ass kažociņš! Ja kaut kas nepatīk, varu pagriezties un iziet, varu rupji kādu pasūtīt, nepaskaidrot citiem ko daru, rādīt vidējo pirkstu, rādīt pliku pakaļu. Tas viss pieder pie izpausmēm, man par tām nav jātaisnojas; nepatīk - neskaties. Gribu - varu nocirst pirkstu, gribu - varu to rādīt, tā ir mana performance, mans izpausmes veids.

Tavs dzīves moto?

Staļina pavēle numur 227 – ne soli atpakaļ!

Uz augšu