Kā jau iezīmējies pirmajā šīs sērijas rakstā, alus vēsture sniedzas vismaz 5000 gadu tālā senatnē – taču bija jāpaiet vēl vairākiem tūkstošiem gadu, lai nonāktu pie alus pudeles mūsdienu izpratnē. Sākotnēji alus tika glabāts baļļās un dzerts turpat uz vietas, taču, alus popularitātei augot, kā tas notiek ar visām labām lietām, tam radās nepieciešamība tikt pārvietotam no vienas vietas uz citu.

Sākotnēji alu glabāja un transportēja māla krūkās, tās noslēdzot ar vienkārša vāka palīdzību – šāda metode bija pazīstama jau senajā Ēģiptē ap 2000. gadu pirms mūsu ēras. Šāds trauks gan alu aizsargāja no apkārtējās vides ietekmes, taču tikai daļēji. Nākamais lēciens uz priekšu notika mijiedarbojoties divām kultūrām – ķeltiskajiem galliem, kas pieprata taisīt mucas, un romiešiem, kas plaši nodarbojās ar tirdzniecību, tādējādi ap 100. gadu pirms mūsu ēras alu sāka uzglabāt un pārvadāt mucās.

Muca patiesi veiksmīgi aizsargāja alu, taču tās pielietojamību ierobežoja tās izmērs – «muca» kā mērvienība viduslaikos apzīmēja ap 150 litru tilpumu. Tādējādi mucas izmantoja, lai alu lielos apjomos pārvestu no darītavas uz tā patērēšanas vietu – krogu vai mielastu. Bija acīmredzams, ka ir pieprasījums pēc nelielāka, vieglāk pārnēsājama alus trauka, kas tik un tā spētu veldzējošo dzērienu pietiekošā mērā aizsargāt.

Šeit mēs pārlecam pāri dažām simtgadēm un nonākam 17. gadsimtā, kad dzimst Lielvārdes leģenda, un alus tirdzniecībā pirmo reizi sāk izmantot pudeles. Tiek uzskatīts, ka tieši melna stikla pudeles bija pirmās, kas ieguva popularitāti Eiropā 17. gadsimta vidū. Lai arī stikla pudeles cilvēcei bija pazīstamas jau vismaz 1500 gadus pirms mūsu ēras, pūsts stikls nevarēja izturēt spiedienu, ko rada nepasterizēts un nefiltrēts alus, izdalot CO2 otrreizējās norūgšanas laikā,.

Šī iemesla dēļ padomi alus uzglabāšanai no 17. gadsimta iesaka alu pildīt apaļās pudelēs ar šauriem kakliņiem, nosiet korķi ar spēcīgu auklu un tās līdz pusei ierakt pagraba smiltīs, tā liedzot alum no pudeles izbēgt. Par spīti šādiem šķēršļiem pudeļots alus nākošo simts gadu kļuva aizvien iecienītāks, tas skaidrojams gan ar to, ka pudele ir ērtāka pārnēsāšanai, gan ar to, ka alus garša uzlabojās, tam nobriestot pudelē.

Biezāka un izturīgāka stikla pudeļu rūpnieciska ražošana 19. gadsimtā ļāva pudelēm kļūt par izplatītāko alus trauku, taču nepamatoti novārtā tika atstāts melnais stikls. Šodien, iedvesmojoties no 17. gadsimta alus meistaru paražām, Lielvārdes alus atjauno lietojumā unikālu melna stikla pudeli kā alus darīšanas Zelta laikmeta simbolu.

Alus meistari jau gadsimtiem bija novērojuši, ka, bez apdraudējumiem ko alum rada apkārtējā vide ar tajā esošajiem nevēlamajiem savvaļas raugiem, arī gaisma nelāgi ietekmē alu, radot nepatīkamas piegaršas un sagandējot tā aromātu. Tieši pret šādu alus samaitāšanos vislabāk līdz melns stikls.

Zinātnieki mūsdienās ir apstiprinājuši, ka redzamā un ultravioletā gaisma patiešām var sabojāt alu, reaģējot ar vielām, ko satur alum pievienotie apiņi. Gaismas spektrs, kas ietver ultravioleto, zaļo, zilo un violeto, izraisa šo reakciju – tādējādi alus zaļā iepakojumā ir visneaizsargātākais. Brūnas alus pudeles alu veiksmīgi aizsargā pret redzamo gaismu, taču nespēj pilnvērtīgi tikt galā ar ultravioleto starojumu - no tā alu spēj aizsargāt tikai melns stikls – tā sastāvā ir augstāks dažādu oksīdu īpatsvars, kas kā fiziski ultravioleto staru bloķētāji neļauj tiem sasniegt alu.

Tādējādi, kā tas mēdz notikt, mūsdienu zinātne apstiprina to, ko sava aroda meistari saprata jau pirms daudziem gadsimtiem. Apstiprinās jau 17. gadsimtā novērotās melnā stikla priekšrocības un redzams, cik patiesi zinoši bija alus Zelta laikmeta brūveri.

Ar pamatotu lepnumu Lielvārdes alus atjauno lietojumā melnā stikla pudeli kā veltījumu mūsu priekšteču prasmēm un zināšanām. Gluži kā viņi alus darīšanu pacēla neredzētos rūpības un prasmju augstumos, tā arī mēs atgriežamies pie tradicionāla eila darīšanas, apvienojot pagātnes vēsmas un tagadnes sasniegumus unikālajā Lielvārdes melnā stikla pudelē.

Tādēļ nākošreiz turot plaukstā pudeli Lielvārdes alus paturiet prātā – tas nav vienkāršs dzēriena trauks, bet gan augstākais alus aizsardzības sasniegums un stāsta par lepnu alus meistarības vēsturi.

Lielvārdes alus turpina alus darīšanas Zelta laikmetu Latvijā, kad Vidzemē uzplauka brūvēšana muižās un alus meistars tika augstā godā un cieņā celts. Tāpat kā 17. gadsimtā, mēs darām eila veida alu nelielos apjomos, pildot to īpašās melna stikla pudelēs, kas nodrošina vislabāko aizsardzību pret apkārtējās vides ietekmi.