Jānis Stībelis "2 pasaules"

(Stibelis Productions)

4/5

Februārī izdotajā Stībeļa devītajā studijas ierakstā "2 pasaules" šīs siltās pagātnes atmiņas - tā laika popmūzika, aranžējumi, bungmašīnu bīti un noskaņa beidzot izlauzušies "uz papīra" jeb Stībeļa gadījumā "uz lentas". Uz lentas varbūt arī nebūs precīzi teikts, tik liels budžets un tādas tehniskās iespējas Jānim nebija pieejamas, lai visus instrumentus rakstītu analogā tehnikā lentās (kā to darīja Daft Punk nesenājā albumā), taču analogo sintezatoru šajā albumā netrūkst. "2 pasaules" skan ļoti radniecīgi astoņdesmito gadu estētikai, kad modē bija Scritti Politti, Level 42, Duran Duran u.tml. popmūziķi, kas dekorēja savu skaņu ar amerikāņu disko un fanku.

Savulaik, pirms desmit gadiem recenzējot Jāņa albumu "Paliec tepat" (2004), biju diezgan skarbs, raustot plecus neizpratnē par to, kāpēc tik ļoti jāizpatīk, jāizdabā tirgus konjunktūrai (vēl pa vidu toreiz bija "Jaunais vilnis", Eirovīzija...), taču šoreiz ar jauno plati beidzot ir sajūta, ka Jānis ir savienojis divas mūžīgā konfliktā esošās pasaules (ne velti albums tā arī saucas "2 pasaules") - to, ko pats vēlas radīt, un to, ko vēlas dzirdēt publika.

Lai arī savulaik mācījies vokālu Losandželosā, aktīvi klausījies un uzsūcis soulmūziku un R&B, Jānis tā īsti nekad nav izklausījies pēc autentiska soula dziedātāja. Stībelis vairāk ir Gerijs Bārlovs, nevis Stīvijs Vonders. Vairāk R. Kelijs, nevis Otis Redings. Tradicionālu soulu vai deviņdesmito gadu beigās uzplaukušo neosoulu Jānis savā mūzikā daudz izmantojis netika, kaut, kā pats atzinis, Diandželo (D'angelo) plate Brown Sugar (1995) atstājusi uz viņu neizdzēšamu iespaidu. Stībelim, manuprāt, vairāk piestāv inteliģenta popmūziķa loma, ne velti tieši ar perfekto "Glāzi piena" 2007. gadā viņam izdevās tā pa īstam iekarot Latvijas klausītāju sirdis.

Arī šajā jaunajā albumā popmūzikas netrūkst, netrūkst arī fanka, un šīs divas stihijas (atkal divas pasaules) - fanka enerģija un popa romantika kombinācijā ar samtaino, viegla vibrato pielieto Stībeļa balsi veido ieraksta muzikālo kodolu.

Tāda labi padarīta darba sajūta, jo tikko svaigu no rūpnīcas saņēmām jauno albumu "2 PASAULES" ;-) pic.twitter.com/w3PEEIggmJ— Jānis Stībelis (@Stibelis_Stever) February 19, 2015

Tekstu ziņā Stībelis arīdzan pieturas pie popa formāta un nekādā pārspīlēti dziļā domu atvarā mūs nevelk. Tas šādai mūzikai piestāv, un nudien būtu jocīgi, ja šāds melodisks popfanks skanētu, piemēram, ar Liānas Langas (visu cieņu šai dzejdarei) dzeju. Izvēlos labāk saklausīt un uzzināt to, ko pats mūziķis vēlas man pavēstīt, lai cik reizēm tas tieši un vienkārši izklausītos, nekā iedziļināties, kā kāds ar gudru sejas izteiksmi interpretē cita sacerētas dzejas rindas, lai cik dziļas un daudzslāņainas tās pašas par sevi būtu (jūs jau sapratāt, par ko domāju). Tiešām reti ir tie gadījumi, kad cita autora dzejolis kaut ko pavēsta par pašu mūziķi.

Šī tekstuālā vienkāršība (labā nozīmē) lieliski nolasās plates tituldziesmā - balādē "2 pasaules", kas guvusi neticami labus panākumus radio. Tiesa, šī dziesma neraksturo visu albumu kopumā.

Jo dzīvojam mēs divās pasaulēs, tepat šeit uz zemes. Kaut kur - tu un es.

Bet pasaule jūt, ka mēs satiksimies, lai nešķirtos nemūžam (vairs).

Albums, kurā iekļautas 11 kompozīcijas, ir ritmisks, dejisks un, pateicoties Kaspara Zemīša trāpīgajiem ģitāras rifiem (nudien labākajās Naila Rodžersa tradīcijās), ļoti grūvīgs (groove - angļu val). Starp citu, arī pats Jānis ņēmis rokās ģitāru, un tieši ar šo sešstīgu instrumentu tapusi albuma ievadošā dziesma "Klusumā" (vienu no ģitārām iespēlējis "bet bet" dalībnieks Uģis Tirzītis). Katrā dziesmā saklausāmi krāšņi sintezatoru tembru un motīvu krāvumi - viena interesanta tembrāla pagalīte uz otras. 

Lieliski izskan "Lai tā upe tek", kuram, manuprāt, lemts kļūt par radiohitu, arī "Melnās acis" (atsauce uz paša dziesmu Brown Eyes?) ir skanīgs astoņdesmito gadu "ODIS" laika paraugs (šur tur ieskanas kaut kas no "Šodien ārā saulains laiks") ar Ilutas Valteres (no meiteņu trio "Limonāde") papildvokālu fonā. Līdzīgā manierē izskan arī "Kad sapņi izbeigsies" - vēl viens radio grāvējs.

Viena no plates interesantākajām dziesmām ir "1986. gads", kurā Jānis iedomātā laika mašīnā pārceļas uz astoņdesmito gadu vidu, piemin Berlīnes mūri, perestroiku un plaši izmanto 80. gadu bungmašīnu, sintezatoru arsenālu, radot izcili melodisku Prinsa (asociācijas ar "1999") un Tears for Fears muzikālo nospiedumu. Patriotisku noti dziesmai piešķir sarkanbaltsarkanā karoga pieminēšana un Ēvalda Valtera runas sampls. "Te pēkšņi gaisā virmo kaut kas tāds" - lielisks melodiskais āķis, kas paliek prātā un nelaiž vaļā.

Starp citu, 1999. gadā idejiski līdzīgu dziesmu ar nosaukumu "1983" izdeva grupa "mofo".

"Laid pa vējam" ar vokoderi un tekstu "21. gadsimta kaujas lauks" pārceļ mūs atpakaļ uz 2015. gadu, apliecinot, ka pavisam iegrimis astoņdesmito gadu nostalģijā Jānis tomēr nav.

Pie albuma neveiksmēm gribētu minēt dziesmu "Ir tik karsts", kas ieturēta dejiskā latino stilā ar nedaudz kaitinošiem izsaucieniem "Hei!", taču, iespējams, tieši šāda dziesma, kas tikpat labi iederētos, piemēram, Enrikes Iglesiasa repertuārā, ir tas, kas plašākai publikai vajadzīgs. Kompromiss.

Sekojošā "Naudā laimes nav" atgriež plati uz jau iemītās 80. gadu takas, atkal citējot "ODIS" un izmantojot padomju analogā sintezatora "Alisa" iespējas. Vokālā samplera dekorācijas albuma tehniskā producenta Ginta Stankēviča ziņā. Prinsa elektrofanks caurvij arī jau zināmo singlu "Zvaigžņu bērni", kurā fona vokālu iedziedājusi Aminata Savadogo, arī noslēdzošais skaņdarbs "Šis laiks" ar fanka ģitāras rifu, kustīgu basu un steidzīgu ritmu organiski iederas kopējā plates noskaņojumā.

Vai ar šādu muzikālo materiālu ir iespējams ieinteresēt Krievijas tirgu, kurā Jānis galvenokārt pazīstams ar Raimonda Paula meldijām, šaubos. Vai šādam ierakstam ir izredzes Rietumos? Arī šaubos, ņemot vērā to, ka šāda "jaunā disko" renesanse sākusies jau pirms laba laiciņa (tas pats komerciālais Daft Punk hits Get Lucky) un konkurence šajā nišā ir milzīga. Taču tas šoreiz nav būtiski. Galvenais, ka Jānis Stībelis ir beidzot radījis skanīgu, personisku ierakstu, kuram saknes meklējamas pašmāju mūzikā ("ODIS") un kurš viņu pašu no sirds uzrunā. Un to mēs jūtam.