1989. gads! Urrā, biedri! – gandrīz 25 gadi pagājuši, atceraties, kā viss sākās? Kāpēc?

Urbix: Es tolaik biju uzkrājis nelielu pieredzi, astoņdesmito vidū būdams panks, kurš vēlāk transformējās metālistā grupas «Accept» albuma «Metal Heart» ietekmē, un pagrīdes grupās «Templis» un «Vandāls». Kad Artis no «Vandāla» aizgāja «krievos» (padomju armijā), mēs iepauzējām, jo arī man nāca virsū dienests, bet 1989. gadā mani uzmeklēja Māris Balcers, Edgars Ķauķis (grupa «Lucifers», ar ko iepriekš bijām divreiz kopā uzstājušies) un Jānis Levits (grupa «Rūsa»), sakot, ka vajag taisīt kārtīgu «thrash metal» blici, kur man «jādzied». Es piekritu.

Tolaik droši vien bija sarežģīti ar mēģinājumu telpām, aparatūru, cenzūru, miličiem?

Urbix: Mēģi notika pagrabos ar tādiem instrumentiem, ko paši pratām uztaisīt vai kaut kur dabūjām, jo ārzemju firmu nebija vispār, vismaz mums, arī spēlētprasmes. Visu apguvām pārsvarā pašmācības ceļā. Vēlāk jau meistara Palkovņika ģitāras, RMF bungas un «Korozija Metala» fabrikas ģitārpedāļi. Bet bija brīži, kad mēģi bija pie Jāņa Levita dzīvoklī, vēlāk Operetes mitrajā pagrabā, kur vasarā varēja diloni dabūt, tagadējās augstskolas «Turība» muzejā un Jaunolaines k/n jau bija pa lepno, nemaz nerunājot par «Remix» telpām Stabu 6. Pašā sākumā bija kaut kāda tarifikācijas skate ar politisko saturu, bet īsti neatceros. Miliči tolaik par sevi bieži atgādināja, īpaši koncerta «Baltic Metal March» laikā, pēc Z.Čevera pavēles tīņu publikā iešaujot gāzi, labi ka Olga Rajecka tur toreiz bija, kaut kā ar viņas starpniecību nenotika vardarbība, kuru OMONS u.c. nelabvēlīgi noskaņotie ļoti veikli izmantoja grupas «Sepultura» koncertā Rīgā, Sporta pilī, šķiet, 1992. gadā.

1992. gadā ierakstījāt albumu «On The Road» pie Tāļa Timrota, kas joprojām tiek uzskatīts par pirmo latviešu thrash metal albumu. Un tam laikam arī pirmais metālistu koncertvideo – «4 Years Road» videokasetēs? No kā visvairāk iespaidojāties tajos laikos?

Urbix: «Metallica», «Slayer», «Kreator» bija mūsu elki, kaut gan pirmsākumos, t.i., 1986. - «Inokentijs Mārpls», «Rūsa», «Velve» u.tml. Rīgas rokkkluba (Andreja Jahimoviča vadītais klubs) bendi.

Un ko Tālis par to teica, kad sākāt zāģēt pie viņa, kad rakstījāt albumu? Visi melni un mataini kā mežoņi?

Urbix: Viņam, manuprāt, patika. Jo tā bija jauna pieredze un sanāca tīri labs rezultāts sadarbībā ar LV muzikālāko un godīgāko pirātu Juri Lapinski.

Kopumā – kādas atmiņas palikušas par deviņdesmitajiem, kad ieraksti un visa kustība bija totālā pagrīdē? Un salīdzinot to visu ar mūsdienām, kad gandrīz viss ir pieejams telefonā?

Urbix: Ja par koncertdzīvi - ja «mūziķi» spēj pavilkties kopā ar publiku, tad tur viss griežas kā vecajos laikos, bet cilvēcīgais faktors ir krasi mainījies. Ar četrdesmitgadniekiem, tie vēl nes to laiku, pat par daudz brīžam, tagadējie jaunieši vairāk tendēti uz sevi, kas, iespējams, ir labi. Taču vērtību skala ir mainījusies ļoti - tolaik «Huskvarn» bija kā brāļi, gan priekos, gan bēdās, gan sadzīvē. Šodien diez vai mēs zinām, kam ir dzimene, kāzas vai bēres...

Svētdienās, kad bija Birža (Mežciems, Rīga, open air mantu apmaiņa/tirgošana), bija notikums satikt līdzīgi domājušos, nopirkt uzšuvi, dabūt ierakstu, uzzināt, kas jauns vispār notiek. Šodien atver klēpi, iemalko, ko ticība atļauj, kam tā vēl ir augstākajā godā turama, un gaidi, kad atvērsies durvis, pa kurām iebrauks skatuve ar «Morbid Angel», «AC/DC», «Rammstein» vai «Depeche Mode», bet vēl labāk, ja nopīkstēs ierīcē, ka ieripojis skanošais, vai apdi..s kādu forumā.

«Huskvarn» - mūzika savai paaudzei?

Urbix: Savu paaudzi koncertos redz arvien retāk, citas intereses, slinkums, aizbraukuši, pelna, nodzērušies, miruši, paliek visi pārējie, kam daudzmaz kaut kas interesē.

Jums salīdzinoši bieži mainījies grupas sastāvs – gan toreiz, gan pēdējos gados. Vainojama diktatūra grupā vai tomēr citi iemesli?

Urbix: Diktatūra grupā? Te, mīļie, nav militārā sagatavošana, neviens nekad nav bijis piesiets - galvenais ir ideja, kā viedajiem Austrumos vai Ļeņinam, nacistiem u.tml. Ģirts Jansons, stabilākais biedrs kopš 2000. gada, labi pateica - pienāk brīdis, kad uz mēģinājumu gribas braukt ar savu automobili... Pārējos secinājumus lūgums izdarīt pašiem; viss plūst un viss mainās!

1995. gadā otrais albums, mūsdienās par klasiku kļuvušais «Bomb Brain Melodies» – un koncerti «Rock Summer 96» kopā ar «ZZ-Top», «Status Quo»?

Urbix: Jā, tas bija zināms pagrieziens citā virzienā, bet arī grupas izdegšanas sākums... Edgars Ķauķis - mums vajadzēja palikt pie thrash...

Kad beidzot nedaudz esi paostījis mūzikas «biznesa» gaisu, sāk pielekt, ka viss maksā, ļoti, ļoti - sākot un beidzot ar veselību, kā garīgu, tā fizisku. Tad sākās - kāda jēga? u.tml. procesi, kuros šoreiz neizplūdīsim.

Kas visvairāk palicis atmiņā no šā ziedu laika? Tolaik visi dziedāja angliski un tikai – kas rakstīja tekstus, tulkoja?

Urbix: Jā, angliski, jo grūti bija iztēloties metālu latviski, bet dažas dziesmas tomēr pamēģinājām, piemēram, «Divas sejas» (BBMelodies), bija eksperimenti dziesmas taisīt divvalodīgi, bet allaž tas tāds strīdīgs jautājums. Sākumā tekstus rakstīja Jānis Levits, tad visu atlikušo «Huskvarn» laiku es, ja jutu, ka jāpievelk, rādīju angļu valodas spečukiem - skolotāja Sandra Rīgas 3. vidusskolā, Ēriks no «Holy Lamb». Apdziedāta tika sociālā taisnība/netaisnība krustām šķērsām - ne paradīze, ne elle nefigurēja.

Jums bija vesels koncertbrauciens arī karavīriem – kā tas izpaudās?

Urbix: LV armija tikko bija restartējusies, tur jau tolaik, var teikt, visi bija mūsu vienaudži. Ideja - vajag viņiem kādu pasaulīgu izpriecu uzorganizēt un mums vidi pamainīt. Aizgāju uz Ārlietu ministriju, izklāstīju, tas patika, tad kopā ar «Fuck Art» un Horenu Stalbi priekšgalā uztaisījām tādu minitūrīti - Rīgas štāba bataljons, Sužu desantnieki un vēl viena vieta, kur pulkvedis par sniegavīru tapa, uz galvas no trokšņa saņemot kārtīgu devu kosmētiskā remonta kaļķa/krīta.

Skandāli – grupas vārdu bieži vien saista ar dažādiem skandāliem, dēkām, notikumiem – iebrukušie mēģinājuma zāles griesti, lauztas rokas, brauciens ar motociklu un sazāģētas durvis Liepājas viesnīcā, droši vien ir vēl stāsti un leģendas – tā ir balta patiesība jeb tenkām apauguši stāsti?

Urbix: Ikviens notikums, ejot no mutes mutē, ar kaut ko apaug, tāpat kā nav baumu bez pamata. Par laimi vai diemžēl 75% taisnības tur ir, 5% aizmirsts, 10% apreibinošas vielas paņēmušas un atlikušais folklora.

Noteikti bija kuriozi uz skatuves, ar to pašu zāģi vai aizskatuvi?

Urbix: Ar zāģi - pāris reizes koncertos nav izdevies pielaist (smejas), tur gan tehniskās pieredzes trūkums, gan laika šaurība. Bet toties darbībā Husqvarna ir pārliecinoši labākais agregāts (tas ne tikai viesnīcā «Līva» un «Jelgavas Balto Kreklu» darbiniekiem zināms, bet katram kārtīgam vecim (smejas).

Esmu pēc koncerta diennakts veikalā aizmirsis vienu zāģi, ar to sagādājot kādu prieku nemirstīgai alko/bezpajumtnieku biedrībai, bet šobrīd izmantoju profesionāli - kokapstrādes/galdniecības darbnīcā un, protams, uz skatuvēm.

Klusuma brīdis, un grupa atgriežas 1998. gadā ar jaunu skanējumu – industrial metal, kas gan bija uz īsu brīdi? Ierakstījāt albumu, bet paslēpāt? Un klusums uz kādu laiku?

Urbix: Klusuma brīdis vistiešākajā nozīmē, citās pasaulēs aizgāja mūsu un grupas «Monro» bundzinieks Juris Siņicins. Izslēdzām skaņu kropļojošās/griezīgās ierīces un starp «Prodigy» un dievs vien zina ko vēl uztaisījām jaunu materiālu, kuru sadzirdēja Guntars Račs. MicRec mums palīdzēja to ierakstīt, nospēlējām vairākus koncertus (liecības ir saglabājušās), un Guntars aizveda šo garadarbu uz Angliju turieniešus apgaismot, bet šamējie sajauca patiesi brīva un demokrātiska cilvēka viedokli ar pūstošā kapitālisma rasu diskriminācijas demagoģiju, un punkts mūsu pasaules iekarošanas plāniem...

Līdz 2004. gadam – kad reanimējāt grupu, koncertējāt ar «Cannibal Corpse» un «Entombed» Rīgā.

Urbix: Ļoti augstas raudzes mūziķi, cepuri nost, ir ko pamācīties, jauki pavadīts laiks

Un jauna dziesma «Vējš» 2005. gadā. Un turpinājumā tīrā latviešu valodā, ar sociālpolitiski asu un patriotisku Ep «Sadistika» 2006. gadā. Kas bija tas dzinējs un motors, kas teica - zāģējam atkal?

Urbix: Tas laiks Latvijai vēlāk izvērtās par rūgtu mācību, cilvēki aizbrauca, bankas dāsni dalīja kredītus utt. Tas arī bija tas.

2009. gadā atkal sastāva maiņas, bet zāģis vēl rūc – ierakstāt jaunas dziesmas un...?

Urbix: Jā, atkal mūsu rindas atstāj vieni, nāk citi... ideja un vadlīnija kļūst ļoti izplūstoša, tuvojamies apokalipsei. Patiesībā šeit iezīmējas jauns līderis, ar citu redzējumu un dzirdējumu, ļoti maz kas palicis no Huskvarn, jo tā jau ir cita grupa, tas jau ir cits stāsts, kurš šobrīd saucas «Chaosact» ar Ģirtu Jansonu priekšgalā. Plus es sevi biju iedzinis stūrī, gan ar sapratni par vērtībām, gan ar alkoholu. STOP! Viss plūst, viss mainās!

Pēdējie koncerti - pagājušajā gadā jau izziņojāt, ka grupa beidz darbību un notiks pēdējie koncerti – Jelgavā, Cēsīs, Liepājā un Rīgā.

Urbix: Vajadzēja vairākus mēnešus, pat gadus, lai saprastu, kā un ko darīt tālāk, pieņēmām kopēju lēmumu. Beidzam. Punkts. Respektējot dalībniekus, fanus un visu, kas ap to - nerealizētie sapņi utt. Nolēmu savākt visu «Huskvarn» gvardi, tādējādi pasakot visiem milzīgu paldies!

Uzskatīsim šo par pilnīgu savstarpējo parādsaistību nokārtošanu.

Viss, tiešām viss? Varbūt 2030. gadā atkal, jubilejas koncertu?

Urbix: 2030. gadā? Tu laikam joko? Ja pārējie organizēsies, lūdzu, bet bez Urbixa.

Šajos atvadu koncertos – ko esat iecerējuši? Cik zinu, tad būs vismaz trīs dažādi sastāvi, no dažādiem laikiem un posmiem, vecās dziesmas, jaunās dziesmas? Varbūt simfoniskais motorzāģu orķestris?

Urbix: Darīt pēc labākā sirdsapziņas, patiesi un tieši. Sastāvi ir vairāki, paturam intrigu, divi konči jau bija - Cēsīs FonoClub un Jelgavā MCBalerijā - milzīgs paldies šīm pilsētām, apmeklētājiem, klubu saimniekiem un personālam, tāpat mūsu atbalstītājiem – «Gothic Productions» un Valdim Bērzvadam, SIA «Urbix», SIA «Kongs», «Brūža Alus», «Cēsu Alus», SIA «Media Jelgava» – bez viņu atbalsta mēs šo zāģi nepielaistu.

Atskatoties atpakaļ, esat spēlējuši ļoti daudz koncertu, izdevuši albumus, esošie, bijušie dalībnieki izveidojuši jaunas grupas. Kas zāģēs tālāk?

Urbix: Daži mūsējie – «Chaosact», «Wasptress», «Biomorph», «Linga» u.c.

Un atskatoties – kas visvairāk paliks prātā no «Huskvarn»?

Urbix: Stila pionieri ar patiesu un godīgu attieksmi. Vēlam visiem mīlēt, augt un attīstīties!

Koncerta sākums plkst. 20, ieeja klubā no plkst. 19. Biļetes iepriekšpārdošanā šeit:

www.ticketshop.lv

Grupa «Huskvarn» dibināta 1989. gadā Rīgā, tiek uzskatīti par Latvijas thrash metal pamatlicējiem. Koncerts īpašs ar to, ka grupa svin 25 gadu jubileju un reizē – atvadas.

Šajā koncertā izskanēs mūziķu daiļrade laika posmā no 1990. līdz 2015. gadam - «On The Road» (1992), «Bomb Brain Melodies» (1995), «Sadistika» (2006), kā arī neizdotie singli.

Uz skatuves dažādu laiku grupas mūziķi - Egars Ķauķis, Jānis Levits, Uģis Jaunslavietis, Juris Šenbergs, Ģirts Jansons, «Urbix» jeb Normuds Štefenhagens u.c