Dziedātāja parāda arī smago, lielo bronzas statuju, kuru ieguva par uzvaru prestižajā konkursā «Slavjanskij bazar». Samanta smejas, atceroties, ka, saņemot balvu, bija jāparakstās, ka viņa patiesi to ir turējusi rokās, un, izbraucot no valsts, bija vajadzīgi speciāli dokumenti, kuri apliecina, ka mūziķe drīkst izvest statuju no valsts.
«Kā jau sievietei, man ir būtisks skapis, tam ir jābūt plašam, man nepietiek vietas skapī, guļamistabā stāv vēl pakaramais ar apģērbu, un koridora skapī, kur atrodas āra jakas, var atrast pusi no manas kurpju kolekcijas,» tā Samanta.
Dziedātāja stāsta, ka reizēm viņa saņemas, šķiro apģērbu un atdod labdarībai, bet nereti, kad tas izdarīts, viņai ievajagas kādu no atdotajām lietām, bet pirms tam, konkrēto apģērbu nevajadzēja divus vai vairāk gadus, tāpēc mūziķei nepatīk revidēt skapi.
«Man ir daudz apģērbu un apavu, kurus esmu uzvilkusi vienreiz. Pēdējā laikā esmu sākusi vairāk valkāt kleitas, bet bikses un svārkus atstāju pagātnē. Skatos skapī un redzu visu, kas ir bijis, – «bodiju» ēra, korsešu ēra, ādas kleitiņu ēra. Vērojot skapi, nesen sapratu, ka, mainot matu krāsu no sarkanas uz melnu, esmu mainījusies arī pati un ikdienā, izejot izklaidēties ar draudzenēm, man nav ko vilkt mugurā, nācās atjaunot garderobi. Tā Samanta, kāda es biju ar sarkaniem matiem, vairāk neesmu es, vēlos ko sievišķīgāku,» smejas Samanta.