Arī sievišķīgas lietas uzmundrina māsas, viņas labprāt dodas pie friziera, masiera, taisa manikīru un pedikīru; ja to vēl papildina dvēseles barība – koncerti, teātra apmeklējums, tas tikai uzmundrina un dod spēku un enerģiju.
«Man šķiet, ka gaidīt motivāciju un smaidīt ir muļķīgi, mēs it kā latvieši esam raduši, ka neko nevaram... esam burkšķētāji... arī mums varbūt nepatīk un ir dusmas, ka neiet tā politika, ka nav tāda valsts rūpe par saviem ļaudīm kā gribētos, bet nekur nekur uz pasaules mēs nevarēsim runāt savā valodā, dziedāt savas dziesmas, dejot savas dejas, visur citur mēs esam un būsim SVEŠINIEKI,» nosaka Aija.
Aija ir droša: ja novērtēsim sevi kā tautu, savu kultūru, savas prasmes, būs arī optimisms. Māsas iesaka nečīkstēt, bet darīt, uzlikt roku kolēģim uz pleca, uzsmaidīt, lai jau domā, ka tev kaut kas nav riktīgi, otrajā dienā jāizdara tāpat, trešajā arī, un jau ceturtajā viņš tev uzsmaidīs pretī un vairosies pozitīvisms.
«Jā, tā ir, ka sava veida zīmogs ir mums uzlikts - vienmēr jautras, vienmēr enerģiskas, bet cits nekas jau neatliek, kaut gan mēs sniedzam koncertus arī valsts svētkos un pat ļoti labi publika pieņem, kad esam nopietnākas. No tā jau nevar izbēgt, kad ir slikti, kad ir skumjie brīži, bet, ja tu esi kāpis uz skatuves, tad nu, mīļais cilvēk, tev ir jāvar, jo cilvēki ir nākuši baudīt,» tā Aija.