Ciemos pie jaunākās olimpietes Agneses Āboltiņas

Olimpiete Agnese Āboltiņa faktu, ka ir iekļauta Latvijas olimpiskajā komandā, uzzināja 21.janvārī, savā vārda dienā, un tā sagadījās, ka pāris dienas pirms Olimpisko spēļu sākšanās viņai palika astoņpadsmit gadi, tas ļāva sportistei piedalīties pieaugušo spēlēs.

«To, ka esmu iekļauta olimpiskajā komandā, uzzināju no mammas, viņa man atsūtīja vēstuli, tas uzreiz radīja lielu emocionālo pacēlumu un prieku,» pirmās sajūtas skaidro Agnese.

Agnese uzsver, ka viņai nav par Olimpisko spēļu mērķi nosprausta kāda konkrēta vieta, jo viņa nekad nav piedalījusies pieaugušo Olimpiskajās spēlēs un līdz ar to viņai nav ar ko salīdzināt.

«Sočos izbaudīšu katru minūti, tie būs kā svētki treniņu procesam un visam, kas mani ir nolicis uz šīs slēpošanas «taciņas». Esmu jaunākā Latvijas olimpiskajā komandā, darīšu visu, kas manos spēkos, galvenais, no sirds un ar prieku,» stāsta Agnese.

Agnese nenoliedz, ka ir satraukusies un domā par to, kā būs, vai viss izdosies, bet, kā viņai saka draugi un radi, - ja satraucies, tev rūp tas, ko tu dari!

«Man nav nekādu rituālu, kurus piekopju pirms starta, vienkārši kabatā ir svētbilde, kurā attēlota svētā Agnese, to turu kabatā un ticu, ka viņa pasargā un nes veiksmi,» skaidro Agnese.

Agnesei kopumā ir astoņi pāri slēpju, tās, ko sportiste parāda fotogrāfijā, ir tās, ar kurām viņa ir nolēmusi sākt savu olimpisko ceļu jau šo sestdien.

«Rētas uz rokām ir no kantīm, gatavojot slēpes un asinot kantis, ja nejauši izdodas novilkt tām pāri, rokas ir asinīs. Četras reizes uzkāpu uz viena un tā paša grābekļa, lai beigās saprastu, ka ir jālieto speciāls cimdiņš. Cimdiņš reizēm aizmirstas, nepaņemas līdzi, un tieši tajās reizēs roka paslīd un rodas traumas. No tā arī rētas,» atklāj Agnese.

Slēpot Agnese ir sākusi deviņu gadu vecumā un jau desmit gados piedalījusies pirmajās sacensībās, protams, nekas netika vinnēts, bet sportistes gaitas tika sāktas.

«Pašā sākumā pievērsos visiem saviem hobijiem, gan slēpoju, spēlēju klavieres, gan dejoju. Trešajā klasē klasesbiedrene mani uzaicināja braukt uz Austriju, uz slēpošanas nometni. Nometnē bija sacensības savā starpā starp nometnes biedriem, un, slēpojot tā, kā mācēju, uzvarēju dažu labu meiteni, kura ar sportu nodarbojās profesionāli, tad man trenere ieteica paturpināt slēpošanu,» sportošanas pirmsākumus atklāj Agnese.

Tā treniņi turpinājās septiņus gadus, un neviens nedomāja, ka viss aizies tik tālu. Agnese dzīvo un trenējas Norvēģijā, kā arī ir devusies uz Olimpiskajām spēlēm.

«Norvēģijā dzīvoju jau pusotru gadu. Aizbraucu augusta sākumā, atbraucu atpakaļ vienu reizi rudenī, septembra beigās uz nedēļu, pēc tam seko Ziemassvētki, un pēc tam līdz pat jūlijam apmeklēju Latviju, ja gadās braukt cari no kādām sacensībām,» savu dzīvesveidu atklāj Agnese.

Neskatoties uz to, ka sportiste dzīvo Norvēģijā, viņa mācās Rīgas Tālmācības vidusskolas vienpadsmitajā klasē. Pirmajā gadā sākot dzīvot Norvēģijā, Agnese apmeklēja norvēģu valodas kursus un vidusskolas pirmo gadu sāka Rīgas Tālmācības vidusskolā ar mērķi pēc gada sākt mācīties Norvēģijā.

«Sanāk daudz ceļot, treniņi, nu vēl olimpiāde, es varu sarunāties norvēģiski, bet mācīties bioloģiju un vēsturi būtu grūti, īpaši, ja daudz esmu prom. Tāpēc izvēlējos palikt Rīgas skolā. Smieklīgi, ka pirmo reizi savus klasesbiedrus satikšu tikai izlaidumā, jo, kad ir atvērtās konsultācijas, es nekad neesmu Latvijā,» smejas Agnese.

Rāmavā Agnese dzīvo četrpadsmit gadus, bet, pirms viņa bija piedzimusi, tētis jau bija sācis celt viņas skaisto māju.

«Iekārtojums, kāds man ir istabā šobrīd, bija kā pārsteigums, vēl dzīvoju Latvijā, biju uz diviem mēnešiem slēpošanas nometnē, kad atgriezos, mamma pateica, ka mani gaida pārsteigums, un tā bija mana skaistā istaba. Tapetes gan biju izvēlējusies pati, teicu - ja ko mainītu istabā, vēlētos aveņu krāsas vai tumši rozā tapetes,» istabas iekārtojuma rašanos raksturo Agnese.

Brīvajā laikā Agnesei ļoti patīk lasīt, kā savu šā brīža mīļāko grāmatu viņa nosauc Stefānijas Meijeres romānu «Klejotāja», vēl sportistei ļoti patīk Harija Potera sērija, viņai grāmatu plauktā ir visi sējumi.

«Nelasu nekādas biogrāfijas, vēsturiskās grāmatas, man patīk viegla lasāmviela, kura spēj aizraut un noturēt mani pie grāmatas līdz četriem rītā. Vienmēr lasot iztēlojos kopainu; ja ir iznākusi filma, kura radīta pēc grāmatas motīviem, ir interesantāk, jo varu salīdzināt režisora redzējumu un to, ko es redzēju savā prātā,» tā Agnese.

Agnesei mājās ir arī daudz dažādu galda spēļu, bet tās vairs netiek spēlētas, laiks iet uz priekšu, lietas mainās, retu reizi tiek no plaukta izņemts «tvisteris», bet citas spēles paliek plauktā.

«Ļoti patīk spēlēt klavieres. Pirmajā stāvā ir īstas klavieres, manā istabā sintezators, un arī Norvēģijā man ir sintezators. Man patīk spēlēt, lai atslēgtos no sporta, skriešanas, nebeidzamas steigas. Forši atcerēties vecos skaņdarbus un padziedāt. Pārsvarā spēlēju, kad mājās esmu viena, nepatīk auditorija, uzreiz parādās stress, ja zinu, ka kāds klausās. Citiem spēlēju tikai ģimenes ballītēs, savādāk tikai sev,» skaidro Agnese.

Agnese ir saglabājusi arī savus skolas laikā mājturības stundās taisītos ziediņus, kurus var piespraust pie apģērba, un atzīstas, ka skolas laikā adītos cimdus tiešām pabeidza un valkā joprojām.

«Šis zīmējums ir īpašs, es to pirmajā klasē taisīju skolotājai uz vārda dienu, un devītās klases izlaidumā viņa man to uzdāvināja, lai atceros, kāda biju tajā laikā,» priecājas Agnese.

Latvijā Agnesei gandrīz nemaz nav drēbju, visas viņas drēbes ir Norvēģijā, bet tas nenozīmē, ka Agnesei nav būtiski pucēties. Viņa neseko līdzi visiem modes blogiem, nepērk ikvienu modes izdevumu, bet nav arī tā, ka viņu neuztrauc, kas viņai mugurā.

«Norvēģija ir ļoti sportiska, tur viss kliedz – sports, sporto! Visi staigā apkārt sporta tērpos vai džinsās un «Nike» botās. Arī es esmu sākusi pielāgoties viņu ģērbšanās stilam, bet, kad esmu Latvijā, man joprojām patīk papēžu zābaciņi, svārciņi, žaketītes. Ir jauki kur doties draugu kompānijā un uzpucēties,» smaida Agnese.

Agnesei no kosmētikas līdzekļiem svarīgākā ir acu tuša, ja tā tiek lietota, tad biezā slānī. Nereti meitene krāsojas arī pirms sacensībām, bet neuzskata to par primāro; ja jāceļas piecos no rīta, lai dotos uz sacensībām, tad viņa pavisam noteikti necelsies vēl agrāk, lai uzkrāsotos.

«Piemēram, slēpotāja Lindsija Vona parasti pirms starta ir pilnībā uzkrāsojusies, ar lūpu spīdumu, viņai ir būtiski, nobraucot no kalna, labi izskatīties, bet tas ir loģiski, viņa gandrīz vienmēr finišē kā labākā. Krāsoties nav nosodāmi, bet tas nav arī obligāti, es skatos pēc situācijas, labi izskatīties jau gribas vienmēr,» aizdomājas Agnese.

Vēlā vakara stundā dodoties prom no Agneses Āboltiņas viesmīlīgajām mājām, dzīves stila portāls «Sejas» uzzina, ka sportiste par spīti tam, ka nākamajā dienā jau ir jālido uz Sočiem un viesistabā ir pilns ar ciemiņiem, kuri ieradušies sveikt sportisti astoņpadsmitajā dzimšanas dienā, nav vēl sapakojusi ceļa somas.

«Tas jau neaizņems daudz laika, mantas, kuras jāņem līdzi, stāv vienā istabā, Olimpiskā komiteja par visu ir parūpējusies, ātri visu salikšu somā un būšu gatava doties,» nobeidz Agnese.