Zinu, ka dabstepa pūristi šo 27 gadus veco dīdžeju Soniju Džonu Mūru (Sonny John Moore) uzskata par «dabstepa slepkavu», «dabstepa Džastinu Bīberu» u.tml., piesienot tam daudzus grēkus žanra komercializēšanā un nonivelēšanā. Šīm apsūdzībām varētu daļēji piekrist, jo kādam jau bija jābūt pirmajam, kas subkultūru no pagrīdes izceļ saulītē. Tā tas ir noticis ar visiem lielajiem žanriem - disko, grandžu, pankroku utt. Tomēr, manuprāt, «Skrillex» uz šodienas lielo dīdžeju un producentu fona izceļas ar savu pietiekoši stingro nostāju gan no muzikālā aspekta, gan biznesa viedokļa.

Pirmkārt jau tieši pats Sonijs uzstāja, ka viņa dīdžejsetam jānotiek nevis kādā sporta hallē, bet gan urbānā vidē, kas maksimāli pietuvināta astoņdesmito gadu beigu reivu kultūrai. Otrkārt, pagājušogad izdotais «Skrillex» debijas albums (skat. recenziju) bez lielas reklāmas tika izdots kā viedtālruņa aplikācija - pietiekoši netradicionāli, vai ne? Treškārt, «Skrillex» nenāk no elektroniskās mūzikas vides - pirms desmit gadiem viņš bija pazīstams kā posthārdkora rokapvienības «From First to Last» dalībnieks, un šo nepieradināto roka enerģiju veiksmīgi pārnesis uz digitālo pasauli.

Katrā ziņā tas, ko es un, domāju, daudzi, vakar piedzīvoja «Sapņu fabrikā», ne par mata tiesu nebija sliktāk par krāšņo Deivida Getas lāzeršovu Arēnā. «Skrillex» ar minimāliem līdzekļiem (pāris prožektoriem, nelielu ekrānu un konfeti lielgabaliem) panāca tādu pašu, ja ne izjustāku efektu kā Geta ar desmit aparatūras kravas mašīnām.

Atgriežoties pie mūzikas, jāsaka, ka nedz pēdējā «Skrillex» platē, nedz vakardienas koncertā dabstepu nemaz tik daudz nedzirdējām. Gan albums, gan arī dīdžejsets drīzāk bija trokšņains klubu mūzikas, palēnināta džangla, elektrohausa, hārdkora un hiphopa sakausējums, kurā «Skrillex» sametis iekšā visu iespējamo un izrotājis ar pāris dabstepa dekorācijām.

Skaņdarbu fragmenti ilga no 30 sekundēm līdz kādām divām minūtēm. Paužu vietās tos atdalīja vai nu Sonija uzsaucieni mikrofonā (tas gan, starp citu, neskanēja labi) - «All You Sexy Latvian Girls Scream Right Now» vai tml. garā, vai šaujamieroča pārlādēšanas skaņa, vai kāda cita muzikāla motīva pirmie akordi. Viss, protams, virzās uz vienu - uz kulmināciju, kurā kā digitāli kurkstošas elektriskas vardes pāri pūlim pārveļas tonna ar smagnēju dabstepa vezumu.

«Skrillex» īpaši daudz izmanto hiphopa bītus un samplus, sākot no klasiskā «House of Pain» gabala «Jump around», beidzot ar paša producētajiem «Chance The Rapper» un «ASAP Rocky» («Wild For The Night» izskanēja fantastiski). Aizdomājos, ka tieši

šādos koncertos baltajiem cilvēkiem ir legāli dota atļauja skaļi dziedāt līdzi dziesmām, kurās plaši izmantots tabu vārds «nigga».

To izmantoja daudzi, arī kāds desmit gadus vecs zēns, kurš bija pakāpies uz metāla konstrukcijām un pārliecinoši dziedāja līdzi visām «Skrillex» dziesmām.

Pa vidu gaumīgām lietām Sonija setā diemžēl ielauzās arī pa kādai bezgaumībai, piemēram, īsti nesapratu, kāpēc bija jāizmanto Kalvina Harisa (Calvin Harris) «Summer» vai kāpēc publikai jārāda ar pirkstiem sirsniņas forma... tā nudien ir tik liela klišeja, ka uzdzen nelabumu. Varbūt tas priekšlaikus bija sveiciens visiem Valentīna dienā?

Tomēr kopumā jāsaka, ka «Skrillex» uzstāšanās bija ļoti baudāma! Arī kolektīvā pietupšanās pirms vienas no kulminācijām labi nostrādāja.

Nudien, tik labā diskotēkā sen nebiju bijis.