«Kad Marks piedzima, viņš bija kā tāds mazs vīstoklītis, zināju, ka varu, prozaiski izsakoties, iemest viņu somā un doties uz jebkuru pasaules malu. Tas ļāva arī trenēties un realizēt sevi sportā. Jau olimpiskajā gadā viņam bija trīs gadi, redzēju, ka dēlam ir arvien grūtāk un grūtāk pieņemt faktu, ka eju uz treniņu, nāku mājās, pa dienu guļu, tad atkal treniņš, pēc otrā treniņa jāatpūšas. Atceros, ka gulējām gultā un Marks prasīja, lai palasu viņam grāmatiņu; man tētis vienmēr mācīja, ka jālasa tikai un vienīgi sēžot, bet es nespēju apsēsties, jo man sāpēja mugura, visi muskuļi, tas tāds sīkums, bet tas mani «ēda» no dienas dienā,» stāsta Ineta.
Šī iekšējā sajūta olimpiskajā gadā bija liels apgrūtinājums sportistei, bet viņai bija olimpiskais mērķis, kam sieviete gatavojās visu savu dzīvi, tāpēc bija vērts mērķim pakārtot visu ģimenes dzīvi. Olimpiādes beigās Ineta pieņēma šo svarīgo, nevis smago lēmumu - aiziet no aktīvā sporta.
«Markam ir būtiski būt vienā vietā, iet bērnudārzā, lai viņam ir draugi, veidojas kompānija, tagad viņam viss tas ir un es par to priecājos, zinu, ka ar savu lēmumu neesmu kļūdījusies, esmu laimīga,» stingri nosaka Ineta.
Ineta šogad ir paņēmusi arī akadēmisko pārtraukumu universitātē, jo tieši oktobrī bija jādodas praksē, bet viņa to nespēja darīt mazās meitiņas dēļ. Tātad mācības tiks atsāktas septembrī un skola pabeigta nākamā gada decembrī.