Kā vērtē «Relicseed» aizvadīto tūri?

Pirmo reizi bijām Krievijā, kas bija ārkārtīgi laba un nepieciešama pieredze. Noteikti brauksim atpakaļ! Ceru, ka tas notiks jau krietni plašākā tūrē, jo metāls viņiem, jāteic, pat ļoti patīk. Prieks par jauniem paziņām un negaidītajiem uzaicinājumiem veicināt sadarbību starp latviešu un krievu grupām. Nākamais pieturas punkts bija piecas pilsētas Anglijā, no kurām divās jau bijām koncertējuši 2011. gada septembrī. Visam pa vidu vēl viesojāmies Valmieras klubā «Chill Inn», kā arī Liepājas «Fontaine Palace», kas bija ļoti, ļoti labs koncerts. Ar Liepāju ir tā: katru nākamo reizi, kad tur spēlējam, jūtamies arvien labāk. Par to prieks!

Vai tūres koncertos ārzemēs tiek izpildītas dziesmas latviešu valodā? Kā ārzemju publikai patīk latviešu valoda?

Jā, jebkurā ārvalstī mēs spēlējam vismaz divas dziesmas latviešu valodā. Es nezinu, kā viņiem patīk latviešu valoda, bet viņiem viennozīmīgi patīk tas, ko viņi dzird. To esam pārbaudījuši neskaitāmas reizes, jo esam dzirdējuši labas atsauksmes tieši par dziesmām ar latviešu tekstiem.

Cik būtiska ir latviešu valoda «Relicseed» daiļradē?

Mēs visi esam un vienmēr būsim latvieši, kas radīs daiļradi arī latviešu valodā un ar to leposies. Šobrīd, kad gatavojamies izdot albumu angliski, gandrīz ir gatava dziesma ar tekstu latviešu valodā. Man un, domāju, arī pārējiem tā ir zināma nepieciešamība izteikties dzimtajā un vienīgajā valodā, kas atspoguļo kā mūs pašus, tā mūsu pārstāvēto valsti.

Kā izvēlējāties jaunās grupas, ar kurām kopā dalīt skatuvi gan aizvadītajos koncertos, gan lielajā 13.jūnija koncertā?

2012. gadā ar savu ārvalstu kolēģi apspriedu iespēju kādā no tūrēm paņemt līdzi vēl kādu latviešu grupu. Pēc gada šāda iespēja radās, un mēs praktiski vienbalsīgi vienojāmies par «Burned in Blizzard». Šī grupa, pirmkārt, tīri cilvēciski ir ļoti patīkama, saistoša un emocionāli nesarežģīta. Tas ir visbūtiskākais situācijā, kad vairāk vai mazāk komfortablos apstākļos pusotru nedēļu kopā tiek pavadīta katra iespējamā minūte. Nav mazsvarīgi, ka arī grupas menedžere Laila, kas bija vienīgā dāma astoņu metālistu sabiedrībā, parādīja vispozitīvākajā nozīmē aukstasinīgu pacietību, sapratni un jebkura nepieciešamā darba pēc iespējas kvalitatīvāku veikšanu. To, šķiet, sauc par profesionalitāti neatkarīgi no iepriekšējās pieredzes.

Savukārt Rīgas koncerta sabiedrotos izvēlējāmies gan pēc patikšanas, gan stilistikas dažādības principiem. Ar «Pūķa Garu», protams, iepriekš esam spēlējuši kopā ne vienu reizi vien un to labprāt gribējām darīt arī šoreiz (mums vēl siltas atmiņas par kopīgi prezentētajiem debijas albumiem 2010. gadā), taču vēlējāmies koncerta noskaņā ieviest mazliet citu stilu atmosfēru, ko grupas «Faithful in Misfortune» un «Legacy ID» nodrošinās godam.

Kā radās ideja sadarboties ar stīgu kvartetu?

Šai idejai ir diezgan sena vēsture, pirmkārt, tāpēc, ka mana mamma ir vijolniece.

Ar klasisko mūziku esmu uzaudzis, elpojis, gājis gulēt un modies, tāpēc šo ietekmi sevī jutu un jutīšu vienmēr.

Protams, kad parādījās «Deep Purple», «Scorpions» un «Metallica» kopdarbi ar orķestri, vīzija tikai paspilgtinājās, taču praktiski es un manas grupas toreizējais sastāvs no šīs idejas realizācijas bijām ļoti tālu. Šobrīd esam nonākuši līdz tam, ka otrajā albumā iekļāvām stīgu grupas aranžējumus, un loģiski nonācām pie secinājuma, ka šīs partijas tiks atskaņotas arī koncertā stīgu kvarteta izpildījumā.

Vai stīgu kvartetā spēlējušiem mūziķiem ir iepriekšēja saistība ar smago mūziku?

Patiesība ir tāda, ka vairāk nekā puse no klasisko mūziķu vides klausās smago mūziku un reizēm pat par tradicionālo heavy metal krietni ekstrēmākus žanrus, nekā mēs spētu iedomāties. Mūsu 13. jūnija kolēģi nav izņēmums un lieliski pārzina un klausās, piemēram, «Dream Theater» un «Meshuggah» daiļradi. Stīgu kvarteta piedalīšanos organizē talantīgais altists Pēteris Trasuns. Ar viņu jau kādu brīdi apsvērām ideju par kopīgu spēlēšanu, un šī bija tā reize, kad to īstenot. Viņam arīdzan ir iepriekšēja sadarbības pieredze ar citiem smagā žanra mūziķiem.

Paralēli koncertu plānošanai un spēlēšanai svarīgs šā gada uzdevums ir «Relicseed» otrā studijas ieraksta pabeigšana. Varbūt vari ieskicēt gaidāmā ieraksta aprises?

Šis albums, ja tā var teikt, ir kā ārkārtīgi gaidīts, mīlēts un auklēts bērns, kas atspoguļos ne tikai muzikālo saturu, bet konkrētu grupas karjeras un attīstības posmu. Domāju, esam ierakstījuši paliekošu vērtību ne tikai sev, bet arī visiem, kas šo albumu noklausīsies. Tā izdošanu plānojam 2013. gada beigās.

Vai «Relicseed» repertuārā ir dziesmas, kas nekad nav atskanējušas un arī neizskanēs koncertos?

Nekad neatskaņotu skaņdarbu, šķiet, nav, taču, iespējams, ir tādi, kurus tik tiešām vairs nespēlēsim. Mēs kādus 5-6 gadus neesam spēlējuši tādas dziesmas kā «Again», «Freedom». Arī 2007. gadā ierakstītā «Monologue» kopš tā gada arī vairs nav izskanējusi koncertos.

Pēdējos gadus modes industrijai smagās mūzikas simbolika ir kļuvusi jo īpaši interesanta. Tāpēc nereti grupas krekliņš ir mugurā arī tiem cilvēkiem, kuri nebūt nav grupas klausītāji. Kā vērtē šo tendenci?

Mūzika vispār ir cieši saistīta ar modi un tās tendencēm. Manuprāt, smagās mūzikas simbolika modē ir likumsakarīga, jo tieši

šobrīd ir novērojama smagās mūzikas aktualitātes atgriešanās

– cilvēki arvien vairāk apmeklē dažnedažādus festivālus, kā arī ar nepacietību gaida svarīgāko grupu izziņotos albumus. Vēl būtiska loma ir arī paaudžu maiņai, ko raksturo interese par to, kuri būs nākamie «Rolling Stones», «Guns`n`Roses», «Slayer» un citi.

27.jūnijā Viļņā iesildīsiet grupu «Testament». Tā nebūs pirmā reize, kad esat bijuši pasaulē zināmu un novērtētu grupu iesildītāji. Kā iesildītāju pienākums ir ietekmējis «Relicseed» muzikālās karjeras attīstību?

«Testament» iesildīšana ir īpašs notikums. Kā tas ietekmēs grupas tālāko attīstību - nav ne jausmas, taču tas arī nebūtu būtiskākais. Šie amerikāņi ir vieni no tiem, kas thrash metal žanra dārziņu rūpīgi kopj jau trīsdesmito gadu līdzās saviem «Big 4» kolēģiem un citām šā žanra autoritātēm, tāpēc iespēja būt viņu viesiem ir ārkārtīgi pagodinoša un ļoti novērtēta. Līdz šim esam spēlējuši kopā ar vairākiem Eiropas mēroga lielajiem vārdiem, taču nav tā, ka pēc šādiem koncertiem ar iesildošo grupu notiek kaut kas ārkārtējs. Ja kādreiz jebkurš astoņdesmito, deviņdesmito gadu «milzeņu» iesildītājs gada laikā pēc kopējās tūres pats kļuva par ja ne pasaulē, tad Amerikā plaši atpazīstamu vārdu, šodien kaut kas tamlīdzīgs notiek krietni retāk.

Konkurence ir milzīga un, pildot iesildītāja lomu, ceļu uz pasaules līmeni nenobruģēt.

Grupai pašai ir jānostāda mērķi, jāapzinās uzdevumi un jāiegulda sistemātisks, neatlaidīgs un spītīgs darbs tā visa realizēšanā. Iesildītāju vieta ir viens ārkārtīgi būtisks, taču vēl joprojām papildu, nevis galvenais instruments panākumu gūšanā.

Ko no «Testament» ieteiktu noklausīties, gatavojoties 27. jūnijam?

Noteikti jānoklausās dziesma «True American Hate» no viņu nule izdotā albuma «Dark roots of Earth».

Grupai «Relicseed» desmit gadu pastāvēšanas jubileja vairs nav aiz kalniem. Vai tagad spēlēt ir vieglāk nekā toreiz, jaunībā?

Desmito dzimšanas dienu grupa svinēs 2014. gadā. Neviens nejūtamies tik veci, lai grupas karjeru iedalītu periodos «jaunība» un viss, kas ir pēc tam, taču šobrīd, protams, spēlēt ir krietni vieglāk, galvenokārt savstarpējās saskaņas dēļ.