Parisa Džeksone vēlas, lai viņas tētis būtu dzīvs (12)

Piecpadsmit gadus vecā Parisa pirms divām dienām mēģināja izdarīt pašnāvību, pārdozējot pretsāpju tabletes, kad ģimenes locekļi nav ļāvuši viņai doties uz Merlina Mensona koncertu. Meitene aizliegumu uztvēra kā faktu, ka viņai tiek liegts dzīvot pašas dzīvi.

Ģimene jau iepriekš bija saskārusies ar Parisas drūmo garastāvokli un vēlmi graizīt sev rokas, lai fiziskās sāpes būtu spēcīgākas par emocionālajām sāpēm un nebūtu jādomā par emocijām, kas virmo viņā.

Parisa no mūzikas dod priekšroku Kurtam Kobeinam un Merlinam Mensonam, arī ārēji meitene ar apģērbu, grimu un matu sakārtojumu parāda savu piederību alternatīvās mūzikas lauciņam.

Kopš tēva nāves Parisa jūtas viena, neviens no ģimenes locekļiem vairāk viņu nesaprot, meitene jūtas izolēta un vientuļa.

Pašnāvības mēģinājuma naktī, piezvanot uz pašnāvniekiem domāto uzticības numuru, meitene teica, ka tikai tētis viņu ir sapratis un zinājis, kā tas ir, uzaugt prožektoru gaismā.

Parisa ikdienā skolā saskaras ar baumām, izsmieklu, atverot internetu, saņem daudz negatīvu vēstuļu, komentāru, kaut kur dodoties, viņu ielenc paparaci.

Meitene ir atzinusi, ka domā par tēvu katru dienu un raud.

Parisas pašnāvības mēģinājums ir piesaistījis bērnu aizsardzības instances, un vecmāmiņa Katrīna var zaudēt aizbildņa tiesības.

Šāds pavērsiens var nākt par labu bērnu bioloģiskajai mātei Debijai Rovai, kura var cīnīties par bērnu aizbildniecību.

Parisai ir arī visas iespējas cīnīties par atbrīvošanu no aizbildņa, kas ļautu meitenei iegūt kontroli pār savu dzīvi vēl pirms astoņpadsmit gadu sasniegšanas.