Jāatzīst ļoti interesants izrādes temats - tomēr kā nekā pasaules gals! Tā ir lieta, par ko var runāt un runāt... Kā ir pašiem - vai maz ticat šim sabiedrības biedam?

Imants: Tā patiesībā ir tēma par katra paša nenovēršamo galu! Katram jau šā vai tā gals pienāks individuāli. Bet

cilvēkiem gribas domāt, ka kolektīvi to pārdzīvot varētu būt vieglāk, tāpēc viņi rātni sadodas rociņās

un sapņo par kolektīvu pasaules galu. Bet tāda nebūs...
Reinis: Man tā šķiet interesanta tēma no zinātniskā viedokļa... Par pasaules galu runā daudzi, bet zinātne ir tā, kas, manuprāt, iedod skaidru skatu uz lietām. Mani tā drošina!

Kādas ir jūsu privātās prognozes par pasaules galu? Kad, cikos, kāpēc un kur sāksies?

Jānis: "Iemesli atradīsies! Ne velti pēdējā laikā tik bieži dzirdam par jauniem atklājumiem kosmosa izpētē. Domājat, tas saistīts tikai ar spēcīgākiem teleskopiem un augstākām tehnoloģijām? Paši taču jūtam, un par to ir runa arī izrādē - mums jau sen vairs diennaktī nav 24 stundas, patiesībā nav vairāk par kādām 18 vai 19. Laiks ir saspiedies.

Esat dzirdējuši tādu izteikumu? Tu esi saspiedies. Laiks arī ir saspiedies.

Kādreiz laiks skrēja ātrāk tikai veciem cilvēkiem, tagad skrien ātrāk visiem. Neko vairs nevar paspēt. Laiks iet uz beigām.
Reinis: Nekāda pasaules gala nebūs, vismaz ne šoreiz un ne mūsu izrādē. Guliet vien mierīgi!

Kā būtu jārīkojas cilvēkiem, uzzinot, ka nu jau gals drīzumā klāt? Lūgums sniegt kādu ieteikumu, recepti, jo esat taču šīs tēmas eksperts!

Reinis: Dzīvojiet nost! Un ar jaudu! Vai arī nedariet neko... Izvēlieties...
Jānis: Beidziet psihot un ārdīties. Drīzāk vēliet citiem labu un tā arī rīkojieties!
Imants: Paplašiniet labo darbu sarakstu un tos arī izdariet. Vai arī apdomājiet no tāda viedokļa - kādreiz īstam vecim kapā līdzi deva ieročus, zirgu, suni un sievu. Jā, tieši tādā secībā. Tāpēc pārdomājiet, ko jūs gribētu paņemt līdzi,

uztaisiet savu līdzņemamo mantiņu sarakstu - mīļāko CD vai BMW atslēgas, piemēram, lai nākotnes arheologi uzzina, ka jūs esat bijis baigais bembists.

"Izrāde „Divi tūkstoši divpadsmitais” ir stāsts par to, ka jādomā par rītdienu, pretējā gadījumā tā ne ar ko neatšķirsies no šodienas. Tā ir izrāde par pasaules galu kā IESPĒJU, iespēju dzīvot rimti un mierīgi tepat uz Zemes, kamēr pasaules gals vēl kavējas. Mūs nemitīgi kāds šausmina un baida, draudot ar globālām katastrofām un atņemot pēdējo iespēju izlemt kaut ko pašiem. Mūsu māņticība ir lielāka par ticību pašiem sev" - teikts izrādes anotācijā. Kā jūs šo situāciju komentētu detalizētāk?

Juris: Runa ir par to, cik lielā mērā ārēja informācija ir lielāka un spēcīgāka par mūsu katra un mūsu kā sabiedrības spēju to apdomāt un izvērtēt. Jo mazāk mēs domājam par to, ko uzzinām, jo vairāk vienkārši skrienam pakaļ notikumiem, nevis izdzīvojam to, kas reāli notiek.

Kad paši tikāt pēdējo reizi tā kārtīgi sabaidīti par nākotni?

Jānis: Pagājušajā gadā tas sākās. Draugi pamatīgi sabiedēja. Viņi lasa visādas vecas grāmatas, un vēl pirms šī tēma kļuva aktuāla medijiem, teica man - Janka, kaut kādas ziepes būs.
Reinis: 2000. gadu sagaidot, bija tā jocīgi ap dūšu Jaungada naktī...

Toreiz tak arī solīja pasaules galu, bet, re, piečakarēja. Pievīlos.

Dumjākā māņticība, kurai pats reiz esat ticējis?

Jānis: Dumji vai ne tik dumji, bet melns kaķis pār ceļu man nepatīk. Zinu ar prātu, ka māņticība, bet tomēr iekšēji nepatīkami ir. Ja melns kaķis pār ceļu pārskrien, cenšos joprojām palaist kādu citu sev pa priekšu, lai iet pirmais.
Imants: Ja izeju no mājas un nākas atgriezties pēc kaut kā aizmirsta, piemēram, maka, naža vai bērna, vienmēr paskatos spogulī, tad viss atkal sakārtojas. Draņķīga sajūta, ja tai vietā, kur jāatgriežas, nav spoguļa.

Pastāstiet par sevis tēloto personāžu - pāris vārdos!

Reinis: Oi, mēs visi esam pilnīgi traki. Tāds uz āru parādīts, paspilgtināts trakums.

Imants: Pa pasauli bariem staigā cilvēki, kam viss ir skaidrs, kas visu zina. Viņiem ir ciets viedoklis, kas ir vienīgais patiesais. Tādi vienīgās patiesības apoloģēti mēs esam.

Ko cilvēkiem gaidīt no šīs izrādes? Kā iesakāt noskaņoties pirms tās? :)

Jānis: Izlasiet anotāciju. Tas ir NENOPIETNS, bet tomēr pētījums. Pētījums, bet tomēr nenopietns.
Imants: Nāciet atvērti un savas gatavās atbildes atstājiet mājās. Nāciet atvērti sarunai, jo varbūt patiešām ir iespēja paskatīties uz lietām, cilvēkiem un pasaules gala prognozēm citādi.

Dzīve taču ir smuka, esiet uz to gatavi.

Juris:Atmodiniet bērnu sevī, bērnišķīgu skatu uz dzīvi. Tveriet vieglāk.
Reinis: Tā būs izklaide ar meditācijas elementiem. Un vispār - neņemiet mūs TIK nopietni mūsu melno uzvalku dēļ. Mēs nenākam jūs biedēt, mēs nākam ar mieru.

PAR IZRĀDI "Divi tūkstoši divpadsmitais"

Izrāžu apvienības PANNA jaunā izrāde “Divi tūkstoši divpadsmitais” ir pamācošs un smieklīgs stāsts par pareģoto pasaules gala tuvošanos 2012. gadā. Tas ir stāsts par to, kā pārdzīvot globālās kataklizmas un pastardienu, pazīt citplanētiešus, kā apvārdot ūdeni un uzvesties ellē. Izrāde apkopo 12 pazīmes, kas liecina, ka mēs pasaules galu nepārdzīvosim. Tai pašā laikā citi apgalvo, ka nekāda pasaules gala nebūs, jo uz jogurta kārbiņas norādītais derīguma termiņš ir 2013. gads...

Cilvēki gaida pasaules galu. Salasās maiju kalendāru, Nostradama pareģojumus, pašpasludinātus zvaigžņu tulkus un misticisma žurnālus un gaida. Gaida kā milzīgu ilumināciju, gadatirgu un kārtīgu tusiņu.

Nākamais pasaules gals pienāks 2012. gada 21. decembrī, ja kas.

Vispār jau neko citu nevar gribēt, jo ir jau bijuši milzum daudzi pasaules gali un visi beigušies, tā īsti nepamanīti. Tāpēc šoreiz pilnīgi pamatoti gribas beidzot kaut ko redzēt.

Izrādē varēs:

* noskatīties vulkāna izvirdumu Gaiziņā pasaules gala priekšvakarā;

* iemācīties pazīt citplanētieti sev līdzās (patiesībā ļoti vienkārši – ja, tiekoties ar kādu cilvēku, jūs jūtat, ka kaut kas nav kārtībā, ka jūs runājat ar kaut kādu idiotu, ļoti iespējams, ka tas vienkārši ir citplanētietis);

* noskaidrot, kur šodien mitinās sniega cilvēka mazdēls un kāda patiesībā bijusi Noasa saruna ar Dievu par šķirsta būvēšanu.

Bet, ja gribat, lai pasakām arī kaut ko nopietnu par izrāžu apvienības PANNA jauno stand-up komēdiju, lūk, te būs.

Izrāde „Divi tūkstoši divpadsmitais” ir stāsts par to, ka jādomā par rītdienu, pretējā gadījumā tā ne ar ko neatšķirsies no šodienas. Tā ir izrāde par pasaules galu kā IESPĒJU, iespēju dzīvot rimti un mierīgi tepat uz Zemes, kamēr pasaules gals vēl kavējas. Mūs nemitīgi kāds šausmina un baida, draudot ar globālām katastrofām un atņemot pēdējo iespēju izlemt kaut ko pašiem. Mūsu māņticība ir lielāka par ticību pašiem sev.

Cilvēkam vajag domāt ar savu galvu, bet tiem, kas ar galvu īsti nedraudzējas, patiešām ir iespēja uzzināt daudz šausmīgu lietu.

Izrādi veido režisors Juris Rijnieks, piedalās aktieri Imants Vekmanis, Jānis Jarāns un Reinis Liepkalns.

Komponists Ungars Savickis, gaismas partitūra – Egīls Kupčs, skaņa – Mārtiņš Strelēvics.

Tuvākās izrādes

7. aprīlī - PIRMIZRĀDE kinoteātrī "Rīga" plkst. 19:00
16. aprīlī - Saldus k/c plkst. 19:00
21. aprīlī - Iecavas k/n plkst. 19:00
28. aprīlī - Kinoteātrī " Rīga" plkst. 19:00
29. aprīlī - Liepājas Olimpiskajā centrā plkst. 19:00
30. aprīlī - Talsu k/n plkst. 17:00
3. maijā - Milzkalnes k/n plkst. 19:00
4. maijā - Baložu k/n plkst. 19:00
5. maijā - Kuldīgas k/c plkst. 19:00