Jaunā TV šova plusi un mīnusi būtu jāsāk izķidāt pēc nelielas atkāpes.

Vai vēl varam pasmieties?

Grūti iedomāties labāku laiku, kad šādu raidījumu palaist ētera plašumos. Kārtējās 16. marta notikumu negācijas, Japānas zemestrīce un pārējās nelaimes, Lībijas karš... It kā ar to vēl nebūtu gana, katru darbadienas vakaru nebūt ne vienkāršās ekonomiskās situācijas un attiecīgi pasmaga darba nomocītajam skatītājam vietējās televīzijas piedāvā paskatīties kādu asiņainu ļautiņu klapēšanas un šaušanas "mākslas" filmu vai seriālu.

Kur vēl piemērotāks brīdis, lai piedāvātu raidījumu, kura mērķis ir ļaut ja ne pasmieties, tad vismaz pasmaidīt?

Un pasmaidīt "Karaliskā anekdošu turnīra" laikā var noteikti. Pasmiešanās atkarīga jau no katra individuālās humora izjūtas. Ņemot vērā, cik ļauni latviešiem vispār klājies ar humora TV šoviem (pēdējais tiešām smieklīgais laikam jau bija "Savādi gan"), jaunais raidījums uztverams pat kā drosmīgs izaicinājums – tad varam vai nevaram pasmieties, latvieši?

Viduslaiku uzvalki

Tieši ar šādu pieeju arī vēroju pirmo raidījumu – nav ko pārāk piekasīties, kā jau ierasts, ne pārāk labajai skaņas kvalitātei gadījumos, kad tiek izmantoti tā sauktie galvas mikrofoni (brīvas rokas aktierspēlei, tātad), kā arī man joprojām īsti nesaprotamajam zili sarkano krāsu griezīgajam salikumam, kas vērojams jau LNT ziņās un nu pārceļojis arī uz jauno raidījumu. Uz šo drīzāk tiešām jāpaskatās kā uz apsveicamu mēģinājumu likt tautai pie televizora pasmaidīt, ja jau nesens pētījums liecina, ka viena milzu daļa piektdienas vakaros tiešām paliek mājās pie zilajiem vai melnajiem ekrāniem.

Uzstādījums tātad ir asprātību un aktierspēles cīņa starp Nacionālā un Dailes teātra aktieriem, to piektdienās vada spēkavīrs Raimonds Bergmanis. Viss mērcēts Livonijas laiku noskaņās, lai teatrālais elements būtu izteiktāks. Šādā kontekstā gan mulsina aktieru izvēlētie uzvalki – ja jau viduslaiku tērpi, tad viduslaiku tērpi, bet var jau būt, ka tas būtu jau pārspīlēti.

Lai gan Nacionālā teātra Voldemārs Šoriņš sarkanā mantijā šajā kontekstā izskatījās krietni elegantāk par savu Dailes kolēģi Juri Žagaru, kurš bija tērpies uzvalkā.

Raidījumu neredzējušajiem jāpaskaidro, ka šie abi bija tikai sekundanti un vērtētāji, ne anekdošu stāstītāji. Starp citu, amizanti, ka Šoriņš vienā brīdī Juri Žagaru nosauca par Andreju...

Dārziņš zina, kas ir troksnis

Ja tas vēl varētu iederēties raidījuma stilistikā, tad Dailes teātra aktiera Laura Dzelzīša intensīvā dēvēšana par Lauri Dārziņu raidījuma apakštitros gan izraisīja pārdomas, vai tā tiešām varētu būt šova veidotāju dīvaina kļūda? Viņa kolēģis Intars Rešetins gan par Busuli nebija nodēvēts, un arī pretinieki no Nacionālā teātra – Ainārs Ančevskis un Ivars Kļavinskis – tika pieteikti ar saviem īstajiem vārdiem.

Var diskutēt par aktieru brīvības ierobežošanu, liekot izspēlēt tās anekdotes, kas nu tiek izvilktas no tiešām daiļās princeses Magdalēnas pasniegtās tematisko joku lādes, taču džeki acīm redzami tiek galā tīri labi. Īpaši ņemot vērā to, ka vismaz pusē gadījumu joki nebija no svaigajiem un arī ne no tiem smieklīgākajiem konkrētajās tēmās, kas vismaz šoreiz bija mērķētas uz dakteriem, blondīnēm un politiķiem.

Pilnīgi noteikti labāk anekdošu atveidošanā veicās Dailes teātra duetam (varbūt tāpēc, ka uzbrukumā bija Dārziņš?), kurš arī pelnīti uzvarēja. Jā, arī punktu piešķiršana, vadoties pēc decibelu mērītāja zālē, ir gana asprātīga nianse. Dārziņš jau nu zina, kas ir troksnis...

Grūti nepiekrist raidījuma uzstādījumam, ka spēcīgākais ierocis ir asprātība, tādēļ ceru, ka latvieši turpinās šo īpašību trenēt daudz vairāk.

Viens no veidiem noteikti ir "Karaliskā anekdošu turnīra" vērošana. Un skaidrs, ka mēs paši vienmēr zināsim smieklīgākas anekdotes par TV raidījumā stāstītajām!