Ieva Lejiņa (Adamss) ar vīru saņem laulības svētību Bali salā (26)

«Reizēm tiešām grūti saprast, kā mēs visi te Latvijā pārdzīvojam tumšos mēnešus - it īpaši janvārī, vienmēr pārņem depresija - ne sniega vairs, ne arī saules, un arī svētki aiz muguras. Mūsu ģimenei paveicās «iemainīt» trīs tumšās nedēļas pret trim saulainām - un šobrīd sajūta nav tik nomācoša kā citus gadus. Man «vilku mēnesis» novembris ir svarīgs, kā vien skaties: gan dzimšanas diena iekritusi, gan kāzas, tagad arī laulības svētīšana. Tā jau ir, ka 11 mēnešus mēs dzīvojam kā nu sanāk, bet mēnesi pirms dzimšanas dienas svarīgas lietas sāk notikt it kā pašas no sevis. Jā, šķiet, arī bildināta tiku novembrī,» sarunā ar dzīvesstila portālu «Sejas» atklāj Ieva Adamss.

«Ciemojoties Bali salā, piedalījos arī vietējās kāzās - pirmā diena bija ar tradicionālo līgavas zagšanu, bet otrā - pati ceremonija, ko vadīja vietējie budistu mūki. Ceremonijas noslēgumā viens no mūkiem nolasīja pamatīgu sprediķi par to, kā laulātajiem jāuzvedas, - viņš sīki un smalki izskaidroja, kādēļ ir jābūt uzticīgiem, kādēļ jāgodā otrās pusītes vecāki, kādēļ nedrīkst lietot apvainojošus vārdus attiecībā uz lauleni, kādēļ jābūt atklātiem vienam pret otru. It kā pašsaprotamas lietas, taču, pasniegtas šādā svinīgā situācijā, tās tiek uztvertas kā noteikta «laulības lietošanas instrukcija», kuras pie mums, piemēram, dramatiski pietrūkst. Divus jaunus cilvēkus saved oficiāli kopā un - dzīvojiet nu, kā mākat!

Mūsu pašu laulības svētīšanas ceremonija gan notika hinduisma tradīcijā - bez īpašām pamācībām, toties ar veselu lērumu rituālo lietu: ūdens tika liets un šļakstīts uz nebēdu, ziedlapiņas kaisītas, vīraks kūpināts, dzijas galiņi sieti ap rokām, kāju īkšķiem un likti uz galvas, vēl palīgā tika ņemts trauks ar ziediem, ola - droši vien kā auglības simbols, un, protams, rīsu graudiņi, kas tika visiem skaisti salipināti «trešās acs» vietā. Uma savus gan tūdaļ noskrubināja nost un apēda, laikam tādēļ priesteris viņu pēc ceremonijas nosauca par dievu izredzēto bērnu.

Tā kā mūsu mazais notikums tika «piesliets» ikgadējai mājas svētīšanas ceremonijai, interesanti bija pavērot arī šīs tradīcijas. Vispirms tiek uzcelts tāds kā palmu lapu altāris, uz kura tiek salikti dažnedažādi ziedojumi, tostarp - četras nokautas vistas, kam jāpasargā māja no ļaunajiem gariem uz vienu gadu. Ja vistu vietā tiktu ziedots suns, tad miers no visādiem nešķīsteņiem būtu uz gadiem septiņiem, iedomājieties?! Šausmas kādas... Vēl pa vidu notiek liela bļaušana un trokšņošana, tā sakot - garu aizdzīšana, kurā aktīvi iesaistījās arī mani bērni. Nu, un pēc visa pasākuma ziedojumi tiek ierakti pagalma stūrī, laikam kopā ar visiem no trokšņa paģībušajiem mošķiem...

Iespējams, man nav taisnība, tomēr radās iespaids, ka visa kultūras dzīve Bali ir aizstāta ar reliģisku rituālu, un tev kā eiropietim tur vispār nav kur iespraukties, tur pa vidu ir pārāk dziļa aiza. Un, protams, arī tradicionālā māksla ir balstīta reliģiskajos mītos un atveido atkal un atkal senindiešu eposa Rāmājanas notikumus. Īpaši varu priecāties, ka manus pie «Cartoon Network» stilistikas pieradušos bērnus apbūra ēnu leļļu teātris vajangs un īpaša - ja tā var teikt - muzikālā izrāde kečaks Uluvatu piekrastes templī. «Eat, pray and love» - tieši kā filmā, tās ir trīs lietas, kas jādara Bali salā, un visbrīnišķīgāk, ja kopā ar visu ģimeni,» savā ģimenes piedzīvojumā uz Bali salu dalās Ieva Adamss.