Lai arī dziedātājs Lauris Reiniks, kas bija īpaši tuvs Mārtiņa Freimaņa draugs, neieradās uz svinīgo piemiņas pasākumu Aizputes kapos, viņš Mārtiņa atdusas vietu apmeklēja savu un mūžībā aizgājušā mūziķa tuvāko cilvēku – Rūtas Reinikas un dejotājas Aleksandras Kurusovas sabiedrībā.
«Šodien koncerta laikā bija īpaša mistika. Mums katram vajadzēja Mārtiņa dzejoļu krājumā uzšķirt kādu lappusi, un bija sajūta, ka Mārtiņš ir klāt un katram liek atvērt pareizo lappusi. Aizejot uz kapiem pie Mārtiņa, bija skumji un nereāli, ka mēs stāvam pie Mārtiņa atdusas vietas un nesam puķes. Taču norunājām, ka nevaram skumt, jo ir jāsmejas, tādēļ ka Mārtiņš negribētu, lai visi sēro, bet gan pasmejas. Mēs sākām tā skaļāk smieties, un tad sapratām, ka kapos ir arī citi cilvēki un varbūt padomās, ka esam sajukuši prātā, ka stāvam pie kapa un smejamies. Taču mēs meklējām tos košumus. Par aizgājējiem taču vienmēr to foršāko atceras nevis pēdējo dzīves posmu, kad jau pavisam švaki bija. Pietrūkst draudzības un tusiņu. Mārtiņš bija kā kompānijas kodols, jo viņš burtiski vilka sev apkārt cilvēkus. Mēs šobrīd cenšamies reanimēt «kukū ciemu». Mārtiņa aiziešana mums visiem deva kaut kādas mācības dzīvē, ka draugiem ir jādraudzējas, jāuztur kontakti, nav jābūt lepniem un vienaldzīgiem vienam pret otru. Baudām dzīvi un neuztraucamies, kā tas kādam no malas varētu šķist, jo dzīvojam vienu reizi un dzīvojam uz pilnu klapi vai sēžam mājās. Piedodiet, ka eksistēju, es nevienam netraucēju!»