/nginx/o/2022/07/27/14722153t1h3ebe.jpg)
Nedēļas nogalē Aizputes kapsētā un kultūras namā nebija galvaspilsētā ierastā šika un glamūra - ar patiesām asarām un smiekliem Aizputē tika atzīmēta Mārtiņdiena par godu mūžībā aizgājušajam mūziķim Mārtiņam Freimanim. Jau stundu pirms Mārtiņdienas koncerta cilvēku straumes plūda uz kultūras namu. Vietas skatītāju rindās visiem nepietika, bet cilvēki plecu pie pleca stāvēja aiz zāles durvīm, lai klātienē atkal dzirdētu Freimaņa skaistākās un populārākās dziesmas.
Visas dienas garumā Aizputē tika svinēta Mārtiņdiena. Pieminēt mūžībā aizgājušo komponistu un dziedātāju Mārtiņu Freimani Aizputes Misiņkalna kapos viņa vārda svētkos bija ieradušies vietējie iedzīvotāji, draugi un mūziķa talanta cienītāji. Pie Mārtiņa atdusas vietas skanēja Mārtiņa Freimaņa komponētās dziesmas, dega sveces, smaržoja mārtiņrozes un noritēja pa asarai.
Pieminēt savu draugu un «cīņu biedru» mūziķa atdusas vietā bija ieradušies Mārtiņa draugi – grupa «Tumsa» un tās solists Valters Frīdenbergs, grupa «PeR», jaunā grupa «The Capybaras», dziedātājas Olga Rajecka, Ilva Šeškauska-Štāla jeb Chilli, Māra Upmane-Holšteina un Kārlis Būmeisters jeb Kaža, kā arī Mārtiņa Freimaņa draudzene Zanda Štrausa un ierakstu kompānijas «MicRec» direktore Elita Mīlgrāve.
Sarunā ar dzīvesstila portālu «Sejas», stāvot pie Mārtiņa Freimaņa kapavietas, viņa novadniece, dziedātāja Ilva Šeškauska-Štāla jeb Chilli atzina, ka, atnākot uz kapiem un sasveicinoties ar Mārtiņu, viņa atcerējusies Mārtiņdienas svinības mūziķa Rīgas dzīvoklī. «Vienmēr bija pilns ar cilvēkiem, Viņš prata radīt svētku sajūtu. Viens pats bija sagatavojis pilnu galdu ar pašceptiem labumiem. Vienmēr, aizejot pie Mārtiņa ciemos, jutos ļoti, ļoti gaidīta. Mūsdienās tāda īsta viesmīlība ir liels retums un vērtība. Tagad, stāvot pie Mārtiņa atdusas vietas, tās ir vissiltākās atmiņas,» pastāstīja Chilli.
Pievakarē Aizputes kultūras namā sākās īpaši emocionāls Mārtiņdienas koncerts, kurā Freimaņa populārākās dziesmas dziedāja Chilli, Lauris Reiniks, Kārlis Būmeisters, Valters Frīdenbergs, Olga Rajceka, Māra Upmane-Holšteina, grupa «PER», «Putnu Balle», «The Capybaras» un citi skatuves mākslinieki. Par instrumentālo pavadījumu gādāja Mārtiņa uzticamās stīgu pavēlnieces jeb stīgu kvartets «Tumsas vijolnieces» Jutas Bērziņas vadībā un ansamblis «Tumsa».
Aizputes kultūras nams bija pārpildīts ar Mārtiņa Freimaņa talanta cienītājiem. Uz koncertu bija ieradies tik liels klausītāju pūlis, ka daudziem vajadzēja palikt aiz skatītāju zāles durvīm. Lai itin visi klātesošie varētu vērot sirsnīgo koncertu, šim nolūkam ārpus zāles tika izvietoti lielie ekrāni, uz kuriem varēja redzēt visu, kas notiek uz skatuves.
Sarunā ar dzīvesstila portālu «Sejas» Mārtiņa Freimaņa skatuves kolēģis un draugs Kārlis Būmeisters jeb Kaža pēc Mārtiņdienas koncerta, daloties atmiņās par Freimani, atklāja: «Bija viens gudrs cilvēks, kurš teica līdzīgus vārdus: «Dzīve jādzīvo tā, lai tad, kad tu aizej, visiem būtu diezgan sūdīgi.» Ir pagājuši divi gadi, kopš Mārtiņa vairs nav, bet Mārtiņdienas koncertā pierādījās, ka tas Freimim ir izdevies. Lai arī zāle jau bija pilna ar skatītājiem, aiz kultūras nama durvīm ārā bija mežonīgās rindas. Sākumā bija izbrīns, bet pēc pāris sekundēm tas likās pašsaprotami. Vēl viena lappuse ir aizvērta, un nu varam vērt vaļā nākamo.» Kārlis arī atzīst, ka Mārtiņam ļoti dabīgi izdevās saliedēt draugus – skatuves kolēģus. Mārtiņdienas sirsnīgais koncerts bija pierādījums, ka Mārtiņš atkal spējis saliedēt dažādu paaudžu mūziķus uz vienas skatuves.
Lai arī dziedātājs Lauris Reiniks, kas bija īpaši tuvs Mārtiņa Freimaņa draugs, neieradās uz svinīgo piemiņas pasākumu Aizputes kapos, viņš Mārtiņa atdusas vietu apmeklēja savu un mūžībā aizgājušā mūziķa tuvāko cilvēku – Rūtas Reinikas un dejotājas Aleksandras Kurusovas sabiedrībā.
«Šodien koncerta laikā bija īpaša mistika. Mums katram vajadzēja Mārtiņa dzejoļu krājumā uzšķirt kādu lappusi, un bija sajūta, ka Mārtiņš ir klāt un katram liek atvērt pareizo lappusi. Aizejot uz kapiem pie Mārtiņa, bija skumji un nereāli, ka mēs stāvam pie Mārtiņa atdusas vietas un nesam puķes. Taču norunājām, ka nevaram skumt, jo ir jāsmejas, tādēļ ka Mārtiņš negribētu, lai visi sēro, bet gan pasmejas. Mēs sākām tā skaļāk smieties, un tad sapratām, ka kapos ir arī citi cilvēki un varbūt padomās, ka esam sajukuši prātā, ka stāvam pie kapa un smejamies. Taču mēs meklējām tos košumus. Par aizgājējiem taču vienmēr to foršāko atceras nevis pēdējo dzīves posmu, kad jau pavisam švaki bija. Pietrūkst draudzības un tusiņu. Mārtiņš bija kā kompānijas kodols, jo viņš burtiski vilka sev apkārt cilvēkus. Mēs šobrīd cenšamies reanimēt «kukū ciemu». Mārtiņa aiziešana mums visiem deva kaut kādas mācības dzīvē, ka draugiem ir jādraudzējas, jāuztur kontakti, nav jābūt lepniem un vienaldzīgiem vienam pret otru. Baudām dzīvi un neuztraucamies, kā tas kādam no malas varētu šķist, jo dzīvojam vienu reizi un dzīvojam uz pilnu klapi vai sēžam mājās. Piedodiet, ka eksistēju, es nevienam netraucēju!»
