Apvienība «Relicseed» pavisam nesen ir atgriezusies no ASV. Sarunas laikā ar grupas menedžeri, ģitāristu un vokālistu Edgaru saprotu, ka darīšana ir ar profesionāļu komandu, kuras aktivitātes neaprobežojas ar spēlēšanu brīvdienās un svētku dienās.

Līdz šim nospēlēti nepilni 30 koncerti Eiropā, pāris ASV. Jautāts, kā grupai izdevies noorganizēt koncertēšanu ārpus Latvijas, Edgars skaidro: «Piedāvājumu sākt koncertēt ārvalstīs mums izteica nelielas izdevniecības vadītājs ar pseidonīmu «Lord Bishop Rocks» pēc tam, kad redzēja grupas uzstāšanos pirmā albuma minitūres koncertā Liepājā 2010. gada beigās. Savukārt par Ameriku visu izdomājām un saplānojām paši.»

Protams, mani interesē priekšnosacījumi, iestrādnes un apstākļi, ar kuriem jārēķinās jaunajai grupai, kura vēlas «izsisties», un svarīgākais esot psiholoģiskais aspekts?

Edgars Rakovskis: Grupai ir jābūt savstarpēji vienotai un jādarbojas kā vienam veselumam tīri psiholoģiski. Svarīgi ir ticēt tam, ko dara, un, protams, ir jābūt pārliecinātam par to, ko tu dari. Tam ir ļoti jāpatīk! Labs pārbaudījums ir apmēram 10 koncertu brauciens, kura laikā iespējams kaut nedaudz, bet pietiekami iepazīt vienam otru cilvēciski un apmēram iedomāties turpmākās sadarbības un attīstības modeli.

Vai ir kāda atšķirība starp sajūtām un domām tagad un toreiz, pirms pirmā ārzemju koncerta?

Edgars Rakovskis: Protams, domas par konkrētām lietām un norisēm ir mainījušās, jo mums šobrīd ir krietni lielāka pieredze un vienkārši plašāks redzesloks, taču globāli nekas nav mainījies – neatlaidīga un ārkārtīgi pacietīga darba apziņa un nepieciešamība mums bija skaidra jau tad, kad nebijām pabeiguši ierakstīt pirmo albumu.

Kā noskaidroju, 2012. gada laikā Eiropā tika plānots nospēlēt ap 100 koncertiem, no kuriem šobrīd nospēlēti nepilni 30.

Edgars Rakovskis: Jā, plāni mums ir mainījušies krietni, bet uz labāko pusi. Eiropas apceļošanu esam pārlikuši uz nākamo gadu, jo šā gada beigās dosimies atpakaļ uz Ameriku, kur nupat ierakstījām savu otro studijas albumu.

Zem noslēpumainības plīvura

Vai un kādas izmaiņas sagaidāmas jaunajā albumā? Vai būs sajūta – «jaunais» un «vecais» Relicseed?

Edgars Rakovskis: Nedomāju, ka mūsu pirmo divu albumu attiecība būs kas līdzīgs, piemēram, «Slipknot» albumu «Iowa» un «All Hope Is Gone» vai «Metallica» «Ride The Lightning» un «Load» stilistiskajai disonansei. Protams, būs atšķirības no pirmā albuma gan kompozicionālā, gan jo īpaši vokālā kontekstā, jo šoreiz kā dziedātājs pielietoju tādas lietas, kuras agrāk nemaz nevēlējos pat mēģināt.

Par albuma izdošanu konkrētas atbildes nav. Esot skaidra koncepcija, taču par gatavu galaproduktu Edgars runā izvairīgi: «Ieraksta laikā izkristalizējās albuma kopējā koncepcija, attiecīgi arī nosaukums. Zinām, ka šo ierakstu vairs pašrocīgi neizdosim, taču neko vairāk šobrīd atklāt nevēlamies,» skaidro mūziķis. Taču apstiprinoša atbilde tiek saņemta albuma noformējuma kontekstā, kas, izrādās, būšot ne mazāk ekstravagants par pirmā diska konservu bundžai līdzīgo iepakojumu.

Piedzīvojumi Amerikā

Neilgi pirms ieraksta grupa sniedza koncertu Pensilvānijas štatā kādā vietējā motociklistu pasākumā, kas izvērties par vienu no spilgtākajiem notikumiem šā brauciena laikā.

Edgars Rakovskis: Tās bija fantastiskas trīs dienas! Pēc koncerta mūs uzrunāja viena no pasākuma organizētājām, un beigās attapāmies šīs viesmīlīgās sievietes ģimenes mājās, kur viņa par mums rūpējās kā par pašas bērniem! Lai arī apmeklējums uzstāšanās laikā nebija neko vērā ņemams, ar pasākuma organizatoru uzturam saraksti un, domāju, tas ir tikai laika jautājums, kad mēs tur spēlēsim nākamreiz.

Savukārt maijā (starplaikā starp ieraksta sesijām) Relicseed iesildīja episkos cīņas gara uzturētājus «Sabaton» Losandželosas klubā «Key Club».

Edgars Rakovskis: Atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad šajā pašā vietā spēlējām kopā ar «Korpiklaani», pirmkārt, bija daudz vairāk publikas, krietni sirsnīgāka atmosfēra, kā arī mēs paši jutāmies nesalīdzināmi drošāk un, jāteic, mājīgāk. Neskatoties pat uz to, ka tobrīd studijā biju pārpūlējis balssaites, koncerts izdevās ļoti labs! Ieguvām daudz jaunu paziņu un uzaicinājumus te uzstāties arī turpmāk!»

Vai līdzšinējā Amerikas pieredze ir atstājusi iespaidu uz Relicseed mūziku?

Edgars Rakovskis: Droši vien un, manuprāt, tas ir tikai loģiski, ņemot vērā, ka Amerikā esam gan spēlējuši koncertus, gan nepilnus divus mēnešus pavadījuši ierakstu studijā. Kādas četras nedēļas no vietas noritēja intensīvs darbs katru dienu slēgtā telpā no rīta līdz vakaram. Šāds režīms pilnīgi noteikti atstāj iespaidu arīdzan uz mūsu radīto mūziku. Protams, nozīme bija arī apkārtējai videi un dabai, ko baudījām pie pirmās izdevības. Vēl jāmin arī mūsu sāktā sadarbība ar ASV ģitāru ražotāju SCHECTER – savā rīcībā esam ieguvuši instrumentus, kuru tehniskās iespējas pilnīgi noteikti atstās iespaidu uz grupas skanējumu.

Misija – likt domāt un radīt viedokli

Visi jaunā albuma teksti, izrādās, būs angļu valodā. Kādu brīdi klausītājiem ir pieejama dziesma «Brother’s Tears», kuras izcelsme meklējama tibetiešu mūku un Ķīnas nevienprātībā par Tibetas administratīvi teritoriālo jautājumu. Protams, būtu interesanti uzzināt, kas pamudinājis rakstīt dziesmu tieši par šo tēmu, ņemot vērā, ka pasaulē nejēdzību, katastrofu un traģēdiju nekad nav bijis maz un droši vien nekad arī netrūks.

Edgars Rakovskis: Visas pasaules priekus un bēdas nesarindoju un neveicu izlozes, lai noskaidrotu nākamās dziesmas tematu. Rakstu par sajūtām, kuras attiecīgajā brīdī izraisa apkārtējā vide un notikumi,» tekstu tapšanu skaidro Edgars. «Brother’s tears» kontekstā teksta rašanos ietekmēja mūku pašsadedzināšanās un šā konflikta saturs, kuru, protams, var apskatīt no visām iespējamajām sociālpolitiskajām pusēm, taču lietas būtību tas nemaina.

Kad tu raksti tekstu, vai raksti ar domu, ka vēlies, lai šis teksts kaut ko maina? Citiem vārdiem, vai, rakstot tekstu, jūties nedaudz kā revolucionārs un rakstīšanas brīdī jau redzi aptuvenu vīziju par to, ko šis teksts varētu izmainīt?

Edgars Rakovskis: Iespējams, jā, taču pasaules mainīšana vai revolūcija nav šo tekstu pamatdoma. Pirmkārt, tas ir mans subjektīvais viedoklis par apkārt notiekošo. Otrkārt, teksts kopā ar mūziku pauž visas grupas attieksmi, kā arī rada skaņdarba vai dziesmas kopējo noskaņu. Manuprāt,

mūzikas un mākslas vērtība un jēga ir tad, ja tā raisa emocijas, rosina indivīdu aizdomāties,

iespējams, analizēt. Ja atskatos, piemēram, uz dziesmām «Bailes» vai «Pēdējais vergs» – tie ir temati, kas bija aktuāli pirms četriem, pieciem gadiem, kad tapa šīs dziesmas; ir aktuāli šodien un, domāju, būs aktuāli vēl ilgu laiku, jo ir rakstīti par elementāri cilvēciskām sajūtām. Viens no svarīgākajiem aspektiem ir klausītāja identificēšanās ar grupas radīto mūziku vai pat pašu grupu, un man šķiet, ka Relicseed šo atgriezenisko saiti ir izdevies radīt.

Vai mērķis ir kritizēt, jo, piemēram, dziesmas «Slaucējs smalkjūtīgs» tematu un satura adresātu nav iespējams pārprast?

Edgars Rakovskis: Jā, konteksts ir skaidrs, taču, kā jau minēju, – tas ir mans un mūsu subjektīvais viedoklis par tematu. Teksts netiek adresēts kādam konkrēti, un mans mērķis nebūt nav kritizēšana. Mērķis ir tas, kāpēc tu uzdevi šo jautājumu un pieminēji konkrēto dziesmu.

Vai pēc pagājušā gada Saeimas atlaišanas un kolektīva «fui» izteikšanas oligarhiem redzi, ka Latvijā būtu notikušas izmaiņas, kuru dēļ paliktu mazāk materiāla dziesmu tekstiem?

Edgars Rakovskis: Nē, mazāk materiāla dziesmu tekstiem noteikti nepaliek, jo politika nav un nebūs «Relicseed» tekstu galvenais temats. Interesējos par sociālpolitiskajām norisēm, taču tā skatuve nav manējā (smejas).

Labi. Politiku pie malas. Parasti, vairākums amerikāņu nezina, kur Latvija atrodas vai zina aptuveni. Jūsu studijas šefs Braiens nebija pārsteigts par latviešiem štatos?

Edgars Rakovskis: Pēc pieredzes ar ārzemniekiem un jo sevišķi amerikāņiem sarunas laikā Latvijas nosaukums un atrašanās vieta tiek precizēta vidēji divas, trīs reizes. Tā kā Braiena sieva ir poliete, viņš zināja, ka tas ir kaut kur tuvu, taču neko vairāk. Vairāk gan ar viņu un asistentiem Aneti un Džonu pārrunājām alternatīvās un smagās mūzikas tendences Amerikā un Latvijā, secinājām kopīgo un atšķirīgo. Jāatzīst, Latvijas alternatīvo skatuvi vispār ir grūti pat salīdzināt ar jebkuras citas valsts alternatīvo nišu, jo pie mums šī kultūra ir kritiski zemā līmenī un ar ļoti ierobežotu attīstības potenciālu. Taču, manuprāt, mums pietiek mūziķu un mūzikas grupu, lai nākotnē izpildītu Braiena sirsnīgo vēlēšanos, ko viņš izteica pirms atvadīšanās: «You, guys, just rock! You should bring me some more Latvians!»

«Drūmvakar, Rīga» radošā kopa brīdina: «Negatīvu emociju paušana komentāros liecina par veselīgu humora trūkumu» (netiek izslēgta kāda komentāra apbalvošana).