Dzīves ātruma samazināšana jeb «downshifting» – šā gada laikmetīgās mākslas festivāla «Survival Kit 4» galvenais fokuss – ir Eiropā un visā pasaulē svarīga un aktuāla tēma. Apzināta nesteidzīga dzīves ritma izvēlēšanās, darba slodzes samazināšana, iespējams, arī aizbēgšana, īslaicīga izstāšanās no spēles, spīts sistēmai vai arī vienkārši – slinkošana. Festivālā, kas norisināsies no 6. līdz 16. septembrim bijušās Tabakas fabrikas teritorijā Rīgā, Miera ielā 58, kā arī Siguldā, Aizputē un Tukumā, vairāk nekā 50 mākslinieki reflektēs par šo tēmu, meklējot iespējas izdzīvošanai mūsdienu laikmetā. Tuvojoties festivālam, vairāki mākslinieki dalās savās pārdomās par dzīves ātruma samazināšanu.
Želve: kolektīvās izglābšanās nebūs
Želve: kolektīvās izglābšanās nebūs
«Kolektīvas izglābšanās nebūs – tik pa vienam, tikai individuāli. Katrs ar sevi (sic! nejaukt ar katrs par sevi un Dievs pret visiem!) un savām stratēģijām – savām grāmatām, savu mūziku, savām filmām, saviem bērniem, saviem cilvēkiem, saviem dzīvniekiem, savām sarunām, savu vientulību, savu klusumu, saviem jautājumiem, savām atbildēm,» komentē rakstniece un žurnāliste Kristīne Želve, kura festivālā uzstāsies ar īpašu performanci un video darbu «Atstāstījums».
Stakle: sarežģīti attiecināt downshifting uz postpadomju telpu
Alnis Stakle, viens no māksliniekiem, kura darbi būs redzami «Survival Kit 4», stāsta: «Mākslinieka dzīvesveids vienmēr nozīmē vismaz daļēju izstāšanos no spēles. Manuprāt, ir sarežģīti attiecināt un/vai pārnest uz postpadomju telpu Rietumos radītās downshifting idejas, jo savdabīgs tempa samazinājums šeit ir bijis vairākkārtējs, izpaužoties kā neskaitāmas krīzes un budžeta samazinājumi kopš deviņdesmitajiem gadiem.»
Jansone: pasaule ir kā milzīgas plaušas
Rasa Jansone, kuras instalācija «Kaut kas jau paliek» arī būs aplūkojama «Survival Kit 4» ietvaros, uzskata, ka «pasaule ir kā milzīgas plaušas – ieelpa un izelpa. Nedomāju, ka tagad mums būtu piemeties plaušu karsonis vai kas tamlīdzīgs. Drīzāk tagad ir neliela aizdusa vai vienkārši izelpas zemākais punkts. Kaut kas ir sarāvies, lai tūlīt atkal sāktu plesties.... un tā visu laiku. Katrai paaudzei taču ir savs Armagedons. Un sava īpašā glābšanās stratēģija. Un protams, es nedomāju, ka aizbēgšana uz laukiem var kaut ko fundamentāli mainīt vai paglābt no kaut kā. Skaidrs, ka nevar. Vienkārši vasaras lauku dzīve ierastajam dienu raupjumam pēkšņi piešķir ļoti maigu un siltu faktūru.»