Sportisti ir gatavi Olimpiskajām spēlēm. Jūs esat gatavi Latvijas tūrei. Apmēram ir skaidrs, kā gatavojas sportisti. Kā gatavojāties jūs?

Zini, bija ļoti labi, ka jūnijs un jūlija sākums bija ļoti saspringts laiks. Bija daudzi koncerti Krievijā un Ukrainā, līdz ar to mēs ļoti labi sagatavojāmies tūrei kā grupa. Dažreiz gadās tā, ka pirms tūres kādus trīs četrus mēnešus nespēlē un tad tu esi tādā reālā stresā. Gluži kā sportistiem, ir jāieskrienas. Grupas spēks ir tajā, ka tā ir kā GRUPA! Tas ir tas neizskaidrojamais X, kas notiek tajā cilvēku kopumā, lai viņi varētu būt kā viens. Man liekas, ka mēs esam ļoti labi nonākuši tajā kondīcijā, lai varētu atrādīties savējiem. Līdz ar to nav nekādas īpašas gatavošanās. Protams, ir mēģinājumi. Pirmdien bija ģenerālmēģinājums Mārupē «NA» (skatuves un gaismas firma) kompleksā. Bijām uzmodelējuši divas skatuves...

Nu redz, jau izpļāpājos – tātad būs divas skatuves.

Otrdien skatuvi sāka būvēt jau Jelgavā, un piektdienas vakarā mums būs ģenerālmēģinājums tur.

Tad teritorija tiks norobežota tā, lai neviens to neredzētu?

Nu acīmredzot! Citādi kāda nozīme tirgot biļetes? Bet, ja es savos 13 vai 14 gados zinātu, ka tur dienu pirms grandiozas tūres būs «Jumprava», «Jauns mēness» vai «Pērkons», mēs ar Mihelsonu snaikstītos riņķī visu laiku. Mums jau baigi interesēja tās lietas. Šis gan nebūs tāds ģenerālmēģinājums, kurā tiks laists cauri viss koncerts. Izmēģināsim atsevišķas dziesmas, par kurām ir sajūta, ka tās vēl jāpaspēlē. Protams, ka tās ir jaunās dziesmas. Tāpat ir jāsamēģina kaut kas, ko mēs šobrīd varam nosaukt par pārsteigumu. Bet citādi mēs tiešām esam ļoti labā gatavībā.

Latvijas tūre jums joprojām ir kaut kas īpašs?

Tas IR kaut kas īpašs. Sākot jau ar to, ka tas ir kaut kas savs, domāts savējiem, tas ir latviski. Tie ir arī vislielākie koncerti, jo, ja mēs braucam uz Krieviju, Ukrainu vai vēl kaut kur citur, koncerti reti ir tik lieli. Ir lieli festivāli, bet šajā gadījumā ir runa par solokoncertu, uz kuru cilvēki nāk klausīties tieši tevi, tavas dziesmas.

«Prāta vētra» nekad nekļūs par tipisku veco grupu, kas spēlē klubos, pilsētu svētkos un tamlīdzīgi?

Kaut kur ap 2000. gadu Kaspars (Roga) izdomāja, ka ir jābeidz mest tās nebeidzamās cilpas pa klubiem. Tu uzspēlē «Kabatā», «Četros baltos kreklos», tur un vēl tur, un tad viss ir izspēlēts. Un tad ir vēl trīs četri klubi, kur var aizbraukt, – Liepājā, Tukumā, vēl šur un tur. Un tad tiešām ir viss! Tad ir atkal jāsāk no gala. Tā tu visu laiku figurē uz tām afišām, nav īsti skaidrs, vai tas ir tas pats koncerts vai jau savādāks. Laikam «Starp divām saulēm» bija tāda pirmā lielo koncertu tūre. Tāda, pēc kuras vairs nekur nespēlējām. Tā arī ir iegājies.

Līdz ar to jūsu koncertgrafiks nav ļoti pieblīvēts. Es domāju, ne tikai Latvijā.

Salīdzinoši mēs tiešām spēlējam koncertus ļoti maz.

Nav vēlmes to darīt biežāk vai tas ir tieši tas vajadzīgais minimums?

Zini, ir sajūta, ka ir tieši tā, kā vajag. Jau minēju, ka mums bija saspringts grafiks jūnijā, kad katru ceturtdienu sēdāmies autobusā vai lidmašīnā un braucām uz koncertu. Pirmdienā bijām atpakaļ, tad tu paspēj samest veļas mašīnā drēbes, ātri samīļot savējos, apdarīt kaut kādus mājas darbus, samaksāt rēķinus, un ceturtdienā atkal brauc projām. Tad likās, ka tas ir par traku. Vidējais grafiks ir tāds, ka ir kādi divi vai trīs koncerti mēnesī, vai pat vēl mazāk. Kopā pa gadu savācas kādi 35 līdz 40 koncerti. Un tas ir ļoti labs daudzums, kad koncerts arī tev pašam vēl šķiet kaut kas īpašs. Neiestājas sajūta, kad tu mosties ar domu – āh, šodien atkal viens, tad vēl rīt, parīt, tas jāiztur un tad būs divas brīvas dienas. Es apbrīnoju tās grupas, kas brauc tādās «200 koncerti gadā» tūrēs.

Vēl jo vairāk, ja tās notiek apkārt pasaulei, kas nozīmē dzīvošanu ceļā.

Tas arī. Atceros, ka bija laiks, kad aizbraucu ar autobusu uz laukiem pie vecmāmiņas un viņa teica: «Nāc tagad atpūsties.» Un tu domā – ko man atpūsties? Esmu sēdējis autobusā, tagad gribu skriet pa lauku! Tagad tu saproti, ka arī ceļojums var pamatīgi nogurdināt. Nonīksti visu dienu lidostā, lidojums ir kaut kad naktī, no rīta ierodies, stundu paguli, dodies uz mēģinājumu, tad atkal paguli, tad ir koncerts un naktī tu atkal lido atpakaļ.

Izklausās, ka to tā saucamā rokenrola nogurumu laikam jūti arvien vairāk. Pirms dažiem gadiem sāki sportot, lai ar to cīnītos.

Tam bija vairāki iemesli, bet viens bija tieši šis. Kad tu no rīta paskrien un, ja vēl nopeldies, tad tā ir cita diena. Tu esi tāds savākts, sakārtots, uzlādēts.

Rokenrols paliek vairāk tiem divdesmitgadniekiem?

Tad tas viss piestāv. Tev īsti nav naudas, īsti nav, kur palikt, īsti nav vēl tas un šitais, bet tā mūzika ir pāri visam! Ir jāspēlē un jāplosās.

Es runāju ar...

Nē, nē, bet mans draugs Kaspars man te noteikti neļautu ieslīgt tādā vecuma laimībā. Viņš noteikti teiktu, ka viss ir, viss notiek! Rokenrols ir dzīvs!

Tieši to arī vēlējos teikt, ka nesen sarunājos ar Kasparu, un viņš teica, ka rokenrols ir jāsaglabā.

Jā, jā, jā, nevar tā galīgi to atlaist!

Viņš arī stāstīja, ka grupai jaunais albums ir padevies ļoti dzīvi, ar dzirksteli acīs. Dzīvāk nekā pirms dažiem gadiem.

Jā, šis noteikti bija daudz... Redzi, dziesmas var radīt dažādos veidos. Tās var radīt, sēžot pie galda ar aipadiem, sastiķējot kaut ko gatavu. Tās var radīt arī sēžot pie īstiem instrumentiem, kas pēdējā laikā notiek aizvien retāk, bet tāpēc mums arī bija tie divi Amerikas braucieni, ko mēs nosaucām par radošajām nometnēm. Un mēs tiešām sasēdāmies pie instrumentiem un spēlējām. Visu dienu, izņemot pusdienu pauzes. Tās dziesmas tiešām radās dzīvi. Protams, bija kaut kādas iestrādes, bet tas darbojas daudz labāk un nevar pēc tam neparādīties arī albumā. Man pašam liekas, ka šis ir tāds diezgan klasisks «Vētras» albums. Tajā it kā ir daudz novitāšu mūsu skanējumā.

Bet kopumā jaunais tomēr ir ierasts mūsu albums, un es nedomāju, ka tas ir tik eksperimentāls, kā reizēm daži to uztver.

Kur ir tā robeža, kad tu piebremzē savu paeksperimentēšanu ar domu, ka cilvēki tomēr gaida tos ierastos «Prāta vētras» hitus?

Īsti tādas robežas nav. Par pēdējo albumu mums ir daudz atsauču no dažādiem draugiem, un ir tā, ka viņiem nav tādas izteiktas hita dziesmas. Katram ir savas mīļākās. Tā apzināti mēs arī nedomājam, vai dziesma būs vai nebūs hits. Ļoti liela enerģija aiziet, dziesmas aranžējot, tam, kā tad tā dziesma izklausīsies. Arī tas pats «Ko tu vēl domā?» varēja būt citādāks. Kā jau zināms, mēs sadalījāmies divās komandās: Kaspars ar Ingaru (Viļumu) pie viņa mājās un mēs trīs persiku pusītes – es, (Jānis) Jubalts un Māris (Mihelsons) – mūsu mēģinājumu telpā. Mūsuprāt mēs nācām klajā ar ģeniālu aranžējumu. Un tad Kaspars ar Ingaru nāca klajā ar to versiju, kas ir šobrīd albumā.

Roga, protams, jau mūsu sarunā palielījās, ka vinnēja viņu komanda!

Jā, jā, viņi dabūja kroni no producenta... Bet mums bija daudz sirsnīgāka meloversija, kaut kas tāds «Arcade Fire'isks», «Beirut'isks». Bet viņu versija ņēma virsroku, jo bija arī sajūta, ka albumā vajag tādus enerģiskus gabalus. Pēc tam taču jāspēlē koncerti, un tad ir grūti, kad visi gabali ir tādā vidējā tempā. Asumu vajag.

Vai «Prāta vētrai» kādreiz varētu iznākt arī B pušu albums, kurā tad varētu ielikt, piemēram, otru «Ko tu vēl domā?» versiju?

To varētu. Tā versija ir, un mēs pat bijām domājuši kaut kad to ielikt mājaslapā. Ar B pusēm mums gan ir problēmas, jo dziesmas nekad nepaliek pāri. Ja arī paliek, tad mēs uzskatām, ka tās nav tik labas, lai rādītu pārējiem. Dažreiz gan tās nostāvas un kļūst par ļoti labām dziesmām nākamajā albumā. Bet tādi gadījumi, kad šādas B puses kļūst par hitiem, ir ļoti reti. Ja nemaldos, tad grupai «Kiss» bija šāda dziesma, kas saucas «Beth». Informācijas jau tā ir tik daudz...

Kā atšķiras hiti, ko cilvēki vēlas dzirdēt Eiropā vai Krievijā un ko Latvijā? Vispār ir tāda atšķirība cilvēku uztverē?

Es teiktu, ka tā uztvere ir līdzīga. Krievijā labi iet «Skoļzkije uļici». Arī «Maybe», «Vihodnije», kas ir tas pats «Plaukstas lieluma pavasaris». Arī «Veter» («Rudens»), par ko īpaši jāsaka paldies Sergejam Timofejevam, jo viņam ir izdevies radīt tādu tekstu, ka cilvēki koncertos dzied līdzi no A līdz Z, nevis tikai piedziedājumu. Tu vari tikai iesākt dziesmu un tālāk dzied viņi. Lieliska sajūta! Nu jau mums būs kādas desmit dziesmas, ko Krievijā izpildām krieviski. Es šajā sakarā aizdomājos par interesantu lietu. Tikko bijām «Positivus», skatījāmies Demienu Raisu. Tas bija brīnišķīgs koncerts, bet tajā publika visvairāk reaģēja tajās vietās, kur viņš pēkšņi sāka spēlēt tādu «umpā-umpā». Pārsvarā viņš spēlēja ļoti aizkustinošu, lirisku mūziku, bet visi uzsprāga tieši tajos «umpā» brīžos. Cilvēkiem tas patīk. Patīk hiti. Ir mūsos tas pirmatnējais gēns, ko izdzirdot tiek paķerti pat tie, kas ir skeptiskie un stilīgie. Bet atbildot uz sākotnējo jautājumu, tiešām nav lielas atšķirības – ja dziesma ir laba, tad tā iet labi visur.

Krievijā jūs uztver kā savējo grupu vai tomēr kā grupu no Eiropas?

Gan, gan. Bija viens koncerts, kurā mūs pieteica ļoti precīzi - «naši inostranci». Savā ziņā mēs esam savējie, jo starp dziesmām runājam krieviski, mums ir dziesmas krieviski. Tai pašā laikā Baltija bija tādas kā ārzemes jau Padomju Savienības laikos. Tas nāk līdzi. Acīmredzot savādāka ir tā kopējā sajūta, jo mums ļoti bieži saka, ka mēs skanam citādāk nekā vietējās Krievijas grupas. Sākumā mums, protams, bija smieklīgi. Krievijā kļuva populārs «Maybe», mūs sāka aicināt uz festivāliem, mēs spēlējām tikai angliski un ar mums runāja tikai angliski. Mēs arī ar viņiem runājām tikai angliski. Kādu laiku tas cirks turpinājās. Turklāt pat tad, ja mēs viņiem atbildējām krieviski, viņi tik un tā runāja ar mums angliski!

Tagad kļūsiet par «Prāta vētru» arī ārzemēs, nomainot tur jau ierasto «Brainstorm»?

Krievija un Ukraina būs vienīgās vietas, kur mēs paliksim «Brainstorm». Tas tur ir jau kaut kā ļoti nostiprinājies, un viņi būtu pilnīgā nesaprašanā, ja pēkšņi mainītos nosaukums.

Turklāt ir arī tāda igauņu/ukraiņu mūsdienu folkmūzikas grupa «Svjata vatra».

Ā, jā, tas ir dzirdēts! Bet internacionāli mēs tiešām izdomājām, ka vairs nebūsim «Brainstorm».

Esat pazīstami Krievijā, esat piedalījušies «Eirovīzijā». Uz tādu festivālu kā «Novaja volna» vairs netiekat aicināti?

Kopš tā laika, kad mums sen, sen atpakaļ sanāca ar viņiem konflikts, mums nav nekādu attiecību. Toreiz viņi bija izlīmējuši afišas, kurās bijām arī mēs, lai gan mēs par to neko nezinājām! Acīmredzot ar domu – kur tad viņi liksies? Mēs, protams, uzmetām spuras un gājām cīnīties. Tas beidzās ar nopietnu konfliktu.

Pēc tam mums teica, ka grupai Krievijā vairs nav nekādu variantu. (Igors) Krutojs turot visus medijus savās rokās, variantu vienkārši vairs neesot.

Izrādījās, ka nav tik traki.

Nav gan. Un varbūt arī labi, ka tā sanāca. Nupat paskatījos televīzijā divas dziesmas, ko izpildīja Verka Serdjučka un Valērijs Meladze. Abi dziedāja uz fonogrammas. Tad tu padomā – tas ir kaut kas nereāls! Šī emocionālā krievu tauta, bet koncerti notiek šādi... Tā laikam ir vienīgā tāda vieta pasaulē. Šad un tad jau kaut kas tāds notiek arī pie mums, bet tad tas vairāk ir saistīts ar televīzijas šovu vienīgo tehnisko risinājumu. Un tā fonogramma parasti ir dalīta. Tā sauktais «mīnus 1», kad fonogramma ir tikai mūzikai, bet dziedi pa īstam. Tas tomēr rada to dzīvo sajūtu. Bet kāpēc Meladzem, kurš ir izcils dziedātājs, jādzied uz pilnas fonogrammas? Nu, kā-āpēc?

Jūs esat zināmi ar to, ka parasti iespītējat dažādiem organizētājiem, kuri saka, ka būs jādzied uz fonogrammas.

Mēs tiešām maksimāli līdz pēdējam brīdim ejam uz to, ka ir jāspēlē dzīvajā. Ir izņēmumi, kad ir skaidrs, ka skanēs tiešām slikti, jo nav vienkārši variantu. Tad mēs piekrītam uz to «mīnus 1».

Ja vairāk mūziķiem būtu šāda pārliecība, mūzika noteikti iegūtu.

Protams! Es domāju, ka lielas grupas vispār uz to nekad neizietu. Kā tu vari iedomāties uz fonogrammas tādus «Red Hot Chili Peppers»? Kas tā fonogramma tāda vispār ir? Tu taču neesi aktieris, tu esi muzikants!

Filips Kirkorovs gan var atbraukt uz šejieni, pārdot biļetes par lielu naudu un pēc tam nolēkāt visu koncertu uz pilnas fonogrammas!

Un, iedomājies, tas strādā! Tas ir tas, ko es nekādi nespēju saprast.

Šeit ir vietā parunāt par to, ko cilvēki dažreiz pārprot. Tādām poproka grupām kā jūsējā koncertos bieži vien daļa mūzikas tiešām tiek atskaņota ierakstā, taču tas saistīts ar to, ka uz skatuves nav tik daudz mūziķu, kas vienlaikus varētu visu nepieciešamo nospēlēt.

Tā ir taisnība. Arī šajos koncertos daļa tiks atskaņota ierakstā, bet to nevar saukt par fonogrammu. Tā ir papildierīce, kas ļauj nospēlēt dziesmu tā, kā tai jāskan, bet ko mēs fiziski piecatā nevaram izdarīt. Parasti gan tās ir papildus bungu cilpas, šur un tur piedziedājumos ir iespēlētas arī ģitāras un sintezatori.

Ja skatās tūres grafiku un lielāko pilsētu izvietojumu, tad varam pieņemt, ka šoreiz jums Liepājas vietā ir Saldus un Daugavpils vietā Preiļi.

Vislabāk uz šo noteikti atbildētu menedžmenta meitenes, jo tam noteikti apakšā ir sava loģika. Es varu pateikt par emocionālo pusi. Preiļi iepriekšējā tūrē pirms četriem gadiem bija viens no foršākajiem koncertiem. Tas bija vismazākais, bet tai pašā laikā visforšākais. Preiļos dzīvo 6000 cilvēku, viņi bija saņēmušies un atnāca 8000. Kaut kas tur bija ļoti īpašs. Saldus savukārt ir ļoti interesants gājiens. Mēs ceram, ka tas attaisnosies, jo Saldū mēs ļoti sen neesam spēlējuši. Daudzi man ir prasījuši arī – kāpēc ne Kuldīgā? Tas būtu tā kā ierastāk, bet šis šķiet interesantāk.

Tāpat zinu, ka daudzi arī no Rīgas brauks uz citiem tūres koncertiem. Viņi saka, ka tie tomēr ir savādāki, sirsnīgāki.

Plus tas ir brauciens ārpus Rīgas, kas, iespējams, nozīmē arī nakšņošanu kādā viesu namā. Tas uzreiz ir piedzīvojums!

Tāpat arī uz Jelgavas koncertu noteikti brauks daudzi. Jūs taču galu galā arī esat jelgavnieki!

Esam gan! Un no Rīgas līdz Jelgavai jau vispār ir kā ar roku padot.

Tā jūsu sajūta par Jelgavu, kā dzimto pusi laikam jau nav zudusi, lai arī Jelgavā neviens vairs nedzīvojat.

Vistuvāk Jelgavai ir Jānis. Viņš ir apmeties Ozolniekos un ieguvis tautā jau iemīļotu iesauku Ozolnieku LīdakJancis.

Jo?

Pateicoties saviem neticamajiem makšķernieku stāstiem! Mēs ar Māri turam Pārdaugavu, bet Kaspars dzīvo Engurē. Taču vecāki visiem ir Jelgavā, līdz ar to mēs vismaz reizi mēnesī esam Jelgavā. Aizbrauksim arī šo piektdien un sestdien. Ir viens labs iemesls!

Par šā brīža grupas noskaņojumu un tūri skaidrs, bet bez «Prāta vētras» tu ik pa laikam piedalies vēl citos projektos. Šis brīdis nav izņēmums, jo strādā pie turpinājuma absolūti brīnišķīgam bērnu mūzikas projektam «Joka pēc alfabēts».

Paldies! Pēc šīs intervijas kā reiz dodos pa taisno pie Ingara, jo kopā ar to pašu mākslinieci Indru Sproģi strādājam pie jaunā projekta «Māci mani, degunlāci». Tas nāks klajā 7. septembrī. Būs grāmata un DVD ar multenītēm un dziesmām, kas palīdzēs bērniem mācīties reizrēķinu. Šajā gadījumā pasākums ir apjomīgāks, jo katram no 55 reizinājumiem ir multenīte un attiecīgi skaņdarbiņi. Tagad tieši ir nodošanas laiks, tādēļ līdz tūrei gribu paspēt šo pabeigt. Rakstīt bērniem ir liels prieks! Un nevajag iedomāties, ka viņiem domātas dziesmas vajag dziedāt «ķu-ķu-ķū» balstiņā. Bērniem vajag dziedāt tieši tā, kā tu dziedi! Un līdz ar to dziesma dzīvo citu dzīvi – to labprāt klausās arī vecāki. Es, teiksim, tās mantiņas, kas pīkst un saka «ķa-ķa-kā», vienkārši esmu gatavs izsviest ārā! Pagaidām neļauj... Bet bērns jau nav ne ar ko savādāks. Viņš vienkārši ir vēl mazs, viņam viss ir jauns, taču tas nenozīmē, ka viņš no mums gaida kaut kādu «ķu-ķu-ķū».

Vienā no iepriekšējām mūsu sarunām tu teici, ka labākā auditorija arī «Prāta vētras» mūzikai ir tieši bērni, jo viņi visu uztver nepastarpināti. Patīk vai nepatīk, un viss. Vissignalizējošākā auditorija.

Tā viņš ir! Bērni uzreiz pasaka, kurš no albuma gabaliem ir potenciālais singls, – viņi uzreiz sāk dziedāt tam līdzi. Jubalts arī teica, ka uzlika (meitai) Odrijai albumu un pie «Ko tu vēl domā?» viņa uzreiz atdzīvojās un sāka dziedāt!