«Labvēlīgo Tipu» Amerikā pārsteidz karstums un laipnība (6)

Kā teic Kaspars, pirmais iespaids, izkāpjot Čikāgā no lidmašīnas, bijis - te taču ir šausmīgi karsts! «Bija kādi 35-40 grādi, tādēļ likās: ārprāts, kur mēs esam atbraukuši! Tas tiešām bija šoka moments.»

Brīvajā laikā mūziķi nedaudz paguvuši apskatīt arī pilsētu, un Kaspars ar prieku atminas vienas no pilsētas augstākajām ēkām - «Willis Tower» - apmeklējumu. «Nekad nebiju bijis tik augstu - tas bija 103.stāvs! Protams, skats uz pilsētu bija fantastisks.» Mūziķis stāsta, ka skatu laukums būtībā bijis viscaur no stikla - gan sienas, gan grīda, tādēļ, tur ieejot, sajūta bijusi visnotaļ dīvaina. «Lai tur nobildētos, stāvēja diezgan pamatīga rinda!» viņš vēl piebilst.

Kaspars gan atzīst, ka neesot sapratis, kas šajā ēkā atrodas, jo lejasstāvā bijis daudz suvenīru veikaliņu, savukārt pārējo ēku viņi nav redzējuši, jo lifti pa taisno ikvienu nogādāja skatu tornī, kur atradās skatu laukums un kafejnīcas. «Lai to visu izbaudītu, nācās maksāt 17 dolārus, taču man šķiet, ka tas bija to vērts, jo 400 metri nav joka lieta; pat nezinu, ar ko to salīdzināt... Uzejot uz skatu laukumiņa, pirmā doma bija - tas viss šūpojas vai ne? Man liekas, ka nešūpojās, jo laiks bija labs, vēja nebija, vienīgi šo objektu apmeklēja ārkārtīgi daudz cilvēku. Viss bija pilns!»

«Vēl viena pārsteidzoša lieta: Amerikā visi ir šausmīgi laipni. Visur, kur ej, veikalos tevi sveicina. Arī tad, ja pārdevējs ir aizņemts ar citu klientu, viņš ar tevi pagūs sasveicināties, pienākt klāt un apjautāties, vai tev ko nevajag, taču bez liekas uzbāzības,» teic Kaspars, salīdzinot šo attieksmi ar mūsu veikaliem un neslēpjot, ka tas bijis ļoti patīkami. «Kad ielidojām Frankfurtē un staigājām pa lidostas veikaliņiem, tur jau viss bija kā pie mums: spraucās viens otram garām, neatvainojās... Uzreiz bija sajūta, ka esam tuvāk mājām,» mūziķis smejas.

Par amerikāņu virtuvi Kaspars ir ļoti lakonisks: «Viņu virtuve... Nu, ja tur ir jādzīvo, tad tik tiešām var kļūt par īstu hamburgeru! Kur ēdām mēs, bija tikai hamburgeri, kartupeļi, čikeni, sīpolu gredzeni, spraiti un kolas... Tāpēc, atbraucot mājās, ar prieku atkal izbaudīju normālu ēšanu.»

Kā jau mūziķim pieklājas, esot Čikāgā, Kaspars un viņa kolēģi iegriezušies «Rock Cafe». «Zvaigznes tur nesastapām, bet, protams, nofotografējos pie «ZZ TOP» stenda. Cik pamanīju, tur bija pilns ar visādu slavenu mūziķu instrumentiem un citiem atribūtiem. Kamēr tur uzturējāmies, viesmīlis visu laiku nāca mums klāt, jautāja, vai viss ir kārtībā, vai vēl kaut ko nevēlamies. Ir tāda sajūta, ka visur esi gaidīts, un tā visu laiku. Un vēl: kafejnīcas ar kondicionēto gaisu un auksto aliņu bija kā patīkams glābiņš pēc ārā valdošā karstuma... Tur šķita, ka mums Latvijā vasara vēl nav bijusi.»

Kaspars ar kolēģiem Čikāgā aizstaigājuši arī līdz milzīgajai vasaras koncertzālei «Millenium» parkā. «Trāpījām tieši tobrīd, kad uz skatuves spēlēja simfoniskais orķestris. Tā kā koncerts bija par brīvu, publika sēdēja visapkārt pļavā. Lielākā daļa cilvēku bija ģērbušies šortos un T-krekliņos, paņēmuši līdzi ēdamos un dzeramos un rīkoja pikniku.» Mūziķi noskaidrojuši: ja uz koncertu jāpērk biļetes, tad par sēdēšanu pirmajās rindās var nākties maksāt pat 1500 USD. «Tagad tas bija tāds vasaras variants, bet skanēja ļoti labi, un mūsu skaņotājs arī viņu apskaņošanas sistēmu novērtēja ļoti atzinīgi.»

Par mūzikas pasākumiem runājot, Kaspars stāsta, ka vēl «Labvēlīgā tipa» mūziķi paguvuši ielūkoties Milvoki notiekošajā «Summerfest» - vienā no lielākajiem mūzikas festivāliem, kas norisinās katru gadu un šogad svinēja savu 45.jubileju. «Tur bija sešpadsmit skatuves, tūkstošiem cilvēku... Mēs dikti gribējām uz «Whitesnake» koncertu, bet diemžēl netikām, lai gan biļete maksāja tikai 25 dolārus. Vispār festivālā uzstājās gana daudz pazīstamu mākslinieku. Vienīgais, ko redzējām, bija pasaules dīdžeju TOP desmitnieka pārstāvja Pola Okenfolda uzstāšanās. Tas bija iespaidīgi!» Kaspars atminas, vēlreiz norādot uz amerikāņu pieklājību: lai arī festivāla norises vietā bija tūkstošiem cilvēku, neviens negrūstījās un visi uzvedās ārkārtīgi ieturēti. «Pat ja kāds iereibis - un tādu tur netrūka - nejauši mums uzgrūdās, tūdaļ pat atvainojās.»

Ceļojuma ekstrēmākais un amizantākais atgadījums, pēc Kaspara teiktā, bijusi grupas dalībnieka Normunda Jakušonoka divreizējā pazušana Čikāgā. «Droši vien apmaldījās starp lielajām mājām un svelmaino gaisu,» Kaspars smejas, atminoties mūziķa pazušanu pilsētā. Savukārt otrreiz Normundam gadījies apmaldīties kādā no Čikāgas lielākajiem tirdzniecības centriem. «Veikals gan bija tāds, ka mēs pēc tam ar mašīnu tam gandrīz desmit minūtes braucām apkārt... Ļoti liels! Beigās izrādījās, ka Normunds izgājis ārā pa otru pusi, nevis tur, kur bijām sarunājuši satikties. Vai viņš pie sevis dungoja «Mans brālis Čikāgā», gan nezinu,» Kaspars smaida.

Rezumējot redzēto un piedzīvoto, viņš teic: «Tā bija tāda īsā biznesa vizīte... Cik nu var iepazīt Ameriku četru piecu dienu laikā, tik arī izdarījām. Protams, priekšstats man bija - no filmām un tamlīdzīgi -, bet redzēt to visu dabā ir kas pavisam cits.»