Kāda ir bijusi tava vasara?

Iet ļoti jautri, mēs spēlējam daudzos festivālos. Vakar (saruna notika sestdien – aut.) uzstājāmies Čehijā, dienu pirms tam Slovākijā. Pēdējā laikā mums sagadījies kāpt uz skatuves tieši tad, kad ārā ir vislielākais negaiss. Vakar pēc mūsu uzstāšanās tika slēgts festivāls un evakuēja cilvēkus. Šī vasara ir bijusi mazliet vētraina.

Pieņemu, ka vairums festivāla apmeklētāju pazīst jūs tikai pēc vienas dziesmas. Kā tu vispār aprakstītu savas grupas mūziku kopumā?

Man patīk, ja cilvēki noklausās un tad spriež paši. Manā skatījumā tā ir popmūzika ar futūristisku, psihedēlisku un elektronisku piesitienu. Mums patīk rotaļāties ar dažādiem žanriem.

Šogad esat laiduši klajā jaunu albumu. Kā ir attīstījies jūsu skanējums kopš pirmā ieraksta «Fruit»?

Tas ir labs jautājums. Pie pirmā albuma mēs sākām darbu jau pirms pieciem gadiem. Šajā laikā daudz kas mainās un tevi iedvesmo jaunas lietas. Mēs jūtam, ka mūsu jaunais albums «Out Of Frequency» ir mazliet vairāk «būmbastisks» un elektroniskāks nekā pirmais. Tāpat starp pirmo un otro izdevām arī EP, kas arī izklausījās mazliet citādāk. Tas noteikti vairs nav tas pats, bet galu galā tie tomēr ir «asteroīdi», ko arī var saklausīt. Domāju, ka vislabāk to, iegādājoties mūsu abus albumus, varēs dzirdēt fani, jo mēs radām šo mūziku, esam pārāk daudz visā iekšā, tāpēc nespējam būt īsti objektīvi.

Tā kā šis ir jūsu pirmais koncerts Latvijā, man jāpārbauda tavas zināšanas. Neskaitot sliktas uzstāšanās Eirovīzijā, vai esi dzirdējusi ko par šejienes mūziku un festivāliem?

Hmm, šķiet, ka nē. Taču tas varbūt nemaz nav slikti; es nedomāju par mūziku tādās kategorijās - no kurienes tā ir. Es vienkārši klausos un tad atklāju, ka tā ir vācu grupa. Kaut gan patiesībā tā varēja būt no jebkurienes, jo visi dzied angliski. Bet, ja godīgi, nezinu nevienu grupu no jūsu valsts.

Esat koncertējuši ar Eimiju Vainhausu un Keitiju Periju, taču, kā stāstīja mani dāņu draugi, jūsu mūzika ir vairāk pazīstama tieši ārvalstīs, nevis Dānijā. Kā tā?

Jau pašā sākumā mēs zinājām vairāk mūzikas industrijas cilvēkus ārpus Dānijas. Tāpēc likās loģiskāk doties tur, kur ir uguns, nevis mēģināt izlauzties, spēlējot mazos vietējos klubos. Kad mūsu mūzika tika izdota citās valstīs, mēs vienkārši devāmies uz turieni un strādājām pie tā. Neviens no cilvēkiem, ar ko sadarbojāmies, nenāca no Dānijas. Šī tomēr ir maza valsts, tāpēc dažkārt tas var prasīt ilgu laiku, lai tevi vispār ievērotu. Lai iegūtu lielu popularitāti, tev ir jāspēlē ļoti liels meinstrīms vai arī jādzied dāniski.

Tu uzturi kontaktus ar dāņu mūziķiem, ja reiz sāki karjeru no ārpuses?

Lielākā daļa vietējo mūziķu pazīst cits citu, jo kādreiz gājuši skolā vai tāpat kaut kur satikušies. Lielākoties visi visus zina.

Vai seko līdzi tam, kas notiek Dānijas mūzikā šobrīd? Varbūt ir kas tāds, kam vari ieteikt pievērst uzmanību?

Es sekoju, taču daudz braukājam apkārt, tāpēc neesmu tajā visā tik ļoti iesaistīta. Ir dažas tiešām lieliskas grupas, ļauj man apskatīties... (Meklē savā telefonā.) Labu popmūziku izpilda meitene no «Oh Land», tāpat ļoti lieliska ir grupa «The Choir Of Young Believers» un puisis, kas uzstājas ar skatuves vārdu «Winnie Who». Nevaru nepieminēt arī «Gianna Factory», kas iesildīja mūs tūrē pirms kāda laika, un indī grupu «I Got You On Tape».

Pagaidām mans lielākais šā gada atklājums no dāņu mūzikas ir jaunā grupa «Dig og Mig». Kaut arī nesaprotu ne vārda, «Skyggerne» ir vienkārši fantastiska dziesma!

Jā, tas ir gluži kā klasisks deviņdesmito roks.

Tieši tā! Tā ir mūzika, ko tolaik spēlētu, rādot futbola maču labākos momentus!

Jā, viņi ir pancīgi, nu vismaz mazliet. Zinu «Skyggerne», bet ir vēl viena dziesma (domāts otrais singls «Når Jeg Kommer Hjem» - aut.), kas ļoti atsauca atmiņā manus pusaudzes gadus.

Paturpinot par futbolu, jāatzīstas, ka šogad mana sirds piederēja «Dāņu dinamītam» (kopš neticamā triumfa 1992.gada Eiropas čempionātā Dānijas valstsvienība iesaukta par «Danish dynamite» – aut.) un biju ļoti sarūgtināts, kad viņi neizkļuva no apakšgrupas.

Jā, arī es sekoju līdzi čempionātam un redzēju dažus mačus. Man patīk futbols, ja tas tiek labi spēlēts un no malas izskatās viegli. Jo ir tik ļoti grūti un nogurdinoši spēlēt futbolu. Tas ir tāpat kā ar mūziku – izskatās, ka tā ir vieglākā lieta pasaulē, taču tā nemaz nav. Katrā ziņā domāju, ka spāņi bija pelnījuši zelta medaļu.

Runājot par jūsu dzīvo uzstāšanos. Nav šaubu, ka esat spēlējuši lielākām un mazākām publikām, bet kam tu vairāk dod priekšroku - lielām arēnām vai vairāk intīmiem koncertiem?

Man patīk uzstāties tad, kad ir tumšs. Tad var spēlēties ar skatuves gaismām. Tā ir pavisam cita sajūta, kad tevi uz skatuves ieskauj tikai gaismas. Protams, mums nav nekas pretī uzstāties arī dienas gaismā, taču jautrāk ir tad, kad ir tumšs (iesmejas). Tad tu vari slēpties tumsā un vairāk rotaļāties ar vizuālajām iespējām. Tā ir labāka koncerta pieredze. Tāpat uzskatu, ka nozīmīga ir arī publikas reakcija – ja tā ir aktīva, enerģiska, tad grupa atdos no sevis atpakaļ vēl vairāk. Tad tu jūties komfortablāk un drošāk. Skatītāji var ietekmēt visu koncertu un padarīt tevi laimīgu.

Tavs skatuves tēls man mazliet atsauc atmiņā septiņdesmito gadu beigu disko ēru un Debiju Hariju. Vai ir kāds mūziķis, ko tu sev ņem par piemēru?

Man nav ideālu, un es daudzus cilvēkus apbrīnoju muzikāli. Kādreiz klausījos daudz no «The Beatles», «The Rolling Stones», Boba Dilana, tāpat man patīk Deivids Bovijs, Maikls Džeksons, Billija Holideja. Man patīk džezs, man patīk «The Kinks», «The Who», rokenrols, un man patīk arī «Blondie» (Debijas Harijas grupa – aut.). Dažreiz cilvēki saskata līdzības, lielākoties jau izskatā.

Vai tev riebjas, ka tas tā ir?

Nē, uztveru to kā komplimentu. Viņa ir bijusi ļoti forša dāma un tāda ir joprojām, taču neesmu par to iedomājusies, kamēr man to nepasaka. Tas ir mazliet smieklīgi, jo dažās bildēs tu to vari saskatīt līdzību, bet dažās nē.

Kādi ir «The Asteroids Galaxy Tour» koncerti? Ko «Fonofest» apmeklētāji var sagaidīt no jūsu uzstāšanās?

Mēs esam seši cilvēki, mums ir arī pūtēji un dalībnieki mainās ar instrumentiem. Mēs noteikti esam «dzīvā» grupa un mīlam uzstāties koncertos, lai radītu tās emocijas, kuras tu nevari noķert «Youtube» videoklipos. Skaties uz grupu – tas ir kaut kas, ko viņi dara šeit un tagad, tas ir kaut kas īpašs. Mums gan nav dejotāju (smejas), mums vienkārši patīk uzstāties, un cerams, ka cilvēki to sajutīs un gūs iedvesmu no šīs enerģijas. Mūsdienās visi ļoti grib izklaidēt publiku ar saucieniem «tagad visi pa labi, sitiet plaukstas». Mani tas nedaudz biedē, jo mūzikai būtu jārunā pašai par sevi. Uzskatu, ka tāda attieksme ir daudz patiesāka.