Radiogeiša Ieva Adamss jeb īstajā vārdā Ieva Lejiņa 2005.gadā, apbruņojusies ar drosmi, devās pirmajā Rīgas praidā, lai atbalstītu Latvijas geju, lesbiešu, biseksuāļu un transpersonu pasākumu. Tiesa gan, tas bija pirmais un pēdējais praida gājiens, kurā Ieva piedalījās, jo viņa uzskata, ka ne jau gājienā ir tā sāls, bet gan ikdienas attieksmē pret cilvēkiem ar citādu seksuālo orientāciju.
Sestdien, 2. jūnijā, Vērmanes dārzā noslēgsies Baltijas praids ar «Gājienu par vienlīdzību» un akciju «Par cilvēktiesībām». Tieši tādēļ Sejas noskaidroja sociāli aktīvas sievietes, radiogeišas Ievas Adamss viedokli par seksuālo minoritāšu aktivitātēm Rīgā.
«Nu, cik var runāt par praidu?! Sabiedrība ir nofokusējusies uz to kā uz galveno ienaidnieku un draudu, aizmirstot, ka būtība jau nav kaut kādā gājienā! Būtība ir nediskriminējošā, cilvēciskā attieksmē - tas ir tas, pie kā jāstrādā un kas pamazām jāmaina. Un būtībā mēs, latvieši, esam tīri iecietīgi un draudzīgi - gan pret cilvēkiem ar citādu ādas krāsu, gan seksuālo orientāciju, bet tikai ar nosacījumu, ja šie indivīdi ir mums personiski pazīstami.
Tas, kas ir pazīstams, nav biedējošs. Bet tad, kad tādi paši, tikai nepazīstami, apvienojas kāda iemesla pēc - lūk, pret to jau latvietim kā mazas nācijas pārstāvim ir iebilstams daudz kas! Nekas konkrēts, toties - emocionāls. Es to itin labi saprotu - man, piemēram, ir arahnofobija un nekādi mierinājumi, tipa «viņš taču nekož» un «nav indīgs», uz mani neiedarbojas - bail un viss! Bailēm reizēm nav motivācijas, un šķiet, ar praidu ir tā pati situācija - nu nekļūs taču par homoseksuālistiem visi, kas šo gājienu redzēs!»
Tiesa, ne jau visās pasaules valstīts tiek atļautas šādas seksuālo minoritāšu aktivitātes, piemēram, pagājušajā nedēļā Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku norisinājās starptautiskais «Eirovīzijas» dziesmu konkurss, uz kuru no dažādām pasaules malām sabrauca homoseksuāļi un vēlējās sarīkot praida gājienu, bet valdība aizliedza šādas aktivitātes.
