Streičs: «Gleznošana ir kā apsēstība» (18)

Kā pareizi jāzīmē zirgs

Par savu gleznošanu Streičs izsakās ar ironiju, uzsverot, ka tā ir mūsdienu visatļautības izpausme. Kā mūzikā, ko pārraida radio. Nu ir diletantisma ziedu laiki. Tagad jau visi, kas kaut cik kaut ko var, dēvē sevi par māksliniekiem, rakstniekiem, filozofiem un ko tik vēl ne. Paldies Dievam, ka ne par zobārstiem. «Esmu tikai Mākslas akadēmijas pirmā kursa studenta līmenī. Bet zinu: ja ar to nodarbotos sistemātiski, varētu daudz labāk.» Tomēr mājās blakus pazīstamu gleznotāju darbiem pie sienas ir arī paša gleznas, un uz to fona viņš arī piekrīt nofotografēties.

Režisoram interese par gleznošanu un zīmēšanu bijusi jau kopš bērnības. «Šo mākslu man iemācīja tētis. Viņš atvēra burtnīcu un uzzīmēja ratus. Man iepatikās. Tad pamācīja, kā zīmēt zirgu. Viņš rādīja ļoti vienkārši: tāds iegarens četrstūrītis, uz augšu atkal četrstūrīti – galvu, tad uzzīmē austiņas, tad asti, četras kājas, un zirgs gatavs. Ja pieliek ragus, iznāk govs. Un tā tālāk.»

Vēlāk mazajam Jānim māsīca ierādījusi, kā no māliem taisīt figūriņas. «Tā man pielipa kā slimība. Upītē bija baltie māli, ko sauca par «gleizdu». Taisīju figūriņas, un visas malas ar tām bija pilnas,» atminoties smaida meistars, atzīstoties, ka vēlāk no māla taisījis arī galviņas un savam leļļu teātrim.

Dieviņš uzklausīja

Tajos tālajos gados pārsvarā nācies zīmēt ar parasto zīmuli, jo pēc kara jau nebija pieejamas ne krāsas, ne zīmēšanai piemērots papīrs: «Labi ja dabūju pazīmēt uz ietinamā papīra. Tādēļ zīmēju visur, kur vien tiku klāt...»

Kad Jāņa mamma braukusi uz Daugavpili, desmitgadīgais puika esot lūdzis Dieviņu, lai viņa atved tam krāsiņas. «Ja gadījumā viņai tas neienāk prātā, ieliec, Dieviņ, viņai somā un dari, lai mamma domā, ka pati nopirka,» atminas režisors, piebilstot - mēs dzīvojām ļoti trūcīgi, tādēļ nekad neprasīju, lai pērk. «Un atveda!» Tie bijuši vaska krītiņi – gan ne pārāk kvalitatīvi, tomēr zīmēt ar tiem varēja.

«Toreiz jutos kā bagātākais cilvēks pasaulē! Man likās: ka tikai naktī kādi laupītāji man tos krītiņus nenolaupa... Un tad, kad pirmais krītiņš – labi atminos, zilais – salūza, tā likās milzu traģēdija... Traumēta sajūta vairākas dienas, jo salipināt vairs nevarēja. Un tad tie krītiņi lūza viens pēc otra... Tas bija šausmīgi!» režisors, to atminoties, smaida.

Vīnogas vēl zaļas

Vēlāk topošajam režisoram jau bijusi iespēja gleznot ar akvareļkrāsām, savukārt, mācoties Rēzeknes pedagoģiskajā skolā, Jānis Streičs, kā pats saka, esot sācis «blēņoties» ar eļļas krāsām.

«Skolu beidzot, pat sarīkoju izstādi. To ieraudzīja biedrs Andersons no Izglītības ministrijas un ieteica, ka vajagot startēt uz Mākslas akadēmiju. Tas bija 1955.gads. Mūsu koris devās uz Dziesmu svētkiem Rīgā, kas notika tikko atvērtajā Mežaparka estrādē. Bet es nolēmu pie reizes ieiet Mākslas akadēmijā. Staigāju, staigāju apkārt un nekādi nevarēju saņemties. Uzliku roku uz durvju roktura, bet – nekā...» Streičs spilgti attēlo savas tā laika izjūtas.

Pēdējā Dziesmu svētku dienā viņš aizmuka no ģenerālmēģinājuma, lai vēlreiz mēģinātu atvērt Akadēmijas durvis. Taču roka bija kā paralizēta. Tad viņš devās uz kaimiņmāju - Mākslas muzeju. «Tur ieraudzīja kādu puisi, kas divām tantēm zinoši stāstīja par gleznām. Un arī viņa darbs bija pie sienas. Atklājās, ka mākslinieka vārds ir Edvīns Andersons, bet grafika - «Kolhoznieku nama celtniecība». Galu galā saņēmos puisi uzrunāt un atklāt visu, kas uz sirds. Puisis bija laipns un uzaicināja pie sevis, lai pakonsultētu.»

Apskatījis Jāņa kartoniņus, Andersons esot šo to paslavējis, šo to ieteicis un tad izvilcis savus vasaras darbus. «Kad es ieraudzīju viņa zīmējumus, tie mani satrieca! Sapratu, ka esamu par zaļu tik augstai mākslai. Nopūtos un, vīlies pats sevī, devos strādāt par skolotāju uz Alsviķiem Alūksnes rajonā. Kā tanī fabulā, kad lapsa netika pie vīnogām, nospļāvās un teica, ka tās vēl zaļas. Tā arī es. Bet Alsviķos iepazinos ar autodidaktu Jāni Selgu. Un tas manī no jauna iekurināja kaisli uz gleznošanu,» atzīst Jānis Streičs.

Arī nokļūstot armijā, viņa talants noderējis, gleznojot visādus plakātus un citus darbus un darbojoties armijas klubā. «Jau pirmajā dienā prasīja, vai ir kāds mākslinieks. Oficieris mani pierakstīja, un tā visi gadi tika pavadīti, nodarbojoties ar mākslu un teātri,» stāsta režisors, piebilstot, ka, piemēram, pazīstamais latviešu gleznotājs Janis Rozentāls, kuram arī bijis aktiera talants, tomēr izvēlējies gleznošanu. «Valdis Kalnroze arī bija aktieris, bet aktieri Mārtiņš Vērdiņš un Haralds Gerhards glezno.»

Anmanis nelikās mierā veselus 30 gadus

Vēlāk, ap septiņdesmitajiem gadiem, Streiča aizraušanos pamanījis mākslinieks Jānis Anmanis, pamudinot režisoru pievērsties gleznošanai. «Viņš pamanīja manu aizraušanos un trīsdesmit gadus nedeva mieru, sakot - Jāni, tev tik labi sanāk.»

«Un tad, kad darba vairs nebija, padevos un atsāku. Esmu bezgala pateicīgs, ka lielie mākslinieki pieļauj izstādēs man karāties viņiem blakus. Akadēmijā daudz draugu, bet tik un tā, verot tās smagās durvis, es katru reizi atceros to godbijību un svētās bailes lielās mākslas priekšā un jūtu - tā godbijība manī turas visu mūžu. Esmu pateicīgs Pīgoznim, Stankēvičam, Ģērmanim, Anmanim, Blunavam, Karagodinam, Ozolam, Zvejsalniekam un citiem, kuri man devuši padomus. No katra esmu kaut ko guvis. Mākslinieki kautrējas, baidās aizvainot.

Dīvaini, es par to priecājos, jo tūdaļ lieku padomu lietā. Tā visu laiku mācos. Piedalos plenēros. Lietuvā, Venēcijā... Jūtos brīvs, jo neesmu Mākslinieku savienības biedrs. Tāpēc esmu neatkarīgs, man nevajag uztraukties, vai esmu moderns un ko par mani kāds raksta - tas mani neinteresē, jo par mani neraksta un nerakstīs. Daru kā tanī dziesmiņā: par prieku sev, par prieku tev un ļautiņiem par prieku,» smej režisors.

Mūzas lidinās tikai pasakās

Taujāts, kurā brīdī īsti atlido mūza, režisors atteic, ka tas notiek tikai pasakās. Arī tā ilgotā iedvesma ir smaga darba auglis. Tā ir Dieva vēlība par pūlēm. Sliņķiem iedvesmas nav. Pēc neilga klusuma brīža Jānis Streičs smej, ka ar savu jautājumu esmu likusi atcerēties kādu senu epizodi.

«Reiz Jēkabpilī pie tantes pēc dēļu kraušanas un sirsnīgām vakariņām, kur кopā ar radiem atcerējāmies bijušo, es līdz vēlai naktij domās izstaigāju bērnības takas. Tad izvilku papīru un uzmetu kādas divdesmit skices iespējamām gleznām. Un atkal noliku malā uz gadiem desmit. Nu, un tad, kad vadīju Rīgas Latviešu biedrību, Anmanis galu galā panāca savu. Es realizēju iecerēto pasteļu tehnikā un tapa cikls «... kur basām kājām...» Tas nemitīgi ceļo pa Latviju. Bet ir arī otra grupa. Kas gleznota akrila un eļļas tehnikā. Arī tā ceļo pa Latviju.»

Kādu pusgadu gan Jānis Streičs nav ķēries pie krāsām un otām. «Bet vajadzēs,» viņš saka. «Preiļi gada. Jūlijā pilsētas jubilejā tur paredzēta izstāde. Tikai neņemiet mani nopietni. Mums ir daudz izcilu mākslinieku, un tas ir skaisti. Es gleznoju tikai savam priekam. Bet nesanāk par ko priecāties, jo man ir daudz vēl jāmācās.»