Uz sarunu varēji atnākt, jo netiki uz kārtējo publisko lielakmens nešanu «Mangaļu dabas fonda» pasākumā Ropažu pusē. Tev joprojām piedāvā piedalīties šādās publiskās akcijās, kur nepieciešams kāds spēkavīrs?

Jā, tā joprojām notiek. Uz Ropažiem neaizbraucu tikai tāpēc, ka manā darbā notika sanāksme, uz kuru nevarēju neierasties. Par laimi, varēja aizbraukt brāļi Kazeļņiki. Biju jau sagatavojis gumijas zābakus, bet karavīram ne vienmēr viss dzīvē sanāk tā, kā ieplānots. Bet, jā, mani joprojām aicina uz šādām akcijām. Te var minēt tos pašus zoodārza bruņurupučus, ķirbju svēršanu rudenī... Asociējos ar tādām smagumu celšanas lietām. Es jau smejos – ja zvana kāds senāks paziņa vai draugs, tad pirmā doma ir – kaut kas atkal būs jānes. Klavieres vai ledusskapis. Cilvēkiem jau šķiet - ja tu esi spēkavīrs, tad vari visu ko. Patiesībā jau daudzas lietas mēdz būt arī pārāk smagas.

Ko tu īsti dari tiešajā darbā?

Es esmu rekrutēšanas speciālists Rekrutēšanas un jaunsardzes centrā. Strādāju tur divarpus gadus. Nu jau kā civilpersona, jo kā militārpersona esmu pensijā. Tas kādam varbūt izklausās dīvaini, bet karavīriem ir izdienas pensijas. Pēc attiecīgās pakāpes attiecīgā vecumā ir jāpamet militārais dienests. Man ir ne pārāk augsta pakāpe - esmu dižkareivis, līdz ar to man pēc likuma 45 gados iestājusies vecuma pensija.

Taču, ja vajag, formu joprojām vari uzvilkt.

Jā, man ir formas nēsāšanas atļauja.

Ar ko tev šis darbs šķiet interesants?

Ar to, ka tā ir iespēja braukt ciemoties dažādās vietās, tikties ar daudziem jauniem cilvēkiem, kuriem tā domāšana vēl nav tik sašķobīta kā lielai daļai vecāka gada gājuma ļaužu. Lielai daļai vēl deg acis. Ja mēs atceramies bērnību, tad liela daļa no mums kādreiz gribēja būt ārsti, policisti, skolotāji... Vēlāk tas kaut kā viss ir izplēnējis un esam sākuši gribēt kļūt par juristiem, psihologiem un sabiedrisko attiecību speciālistiem.

Tu tātad brauc pa skolām un uzrunā jauno paaudzi?

Dažādi. Skolas, augstskolas...

Kāda ir jauniešu reakcija? Esi tomēr atpazīstama persona ārpus tiešajiem darba pienākumiem.

Daudziem ir pārsteigums, bet ne jau tikai par mani. Arī par tām lietām, ko viņi uzzina par karavīra darbu, par to, kāds tas ir citās pasaules valstīs. Līdz ar to ir tāda vēlme izskaidrot, izstāstīt. Ir cerība, ka ar laiku arī pie mums kaut kas tiešām varētu mainīties.

Man jau liekas, ka jebkurai pasaules valstij ir trīs lietas, pret kurām vajadzētu būt pozitīvai, skaidrai attieksmei. Tās lietas ir himna, karogs un karavīrs.

Karavīrs ir cilvēks, kurš ir gatavs ziedot pašu dārgāko, kas viņam ir – savu dzīvību, par savu valsti. To arī mēģinu izstāstīt. Turklāt ne jau tikai karavīrs ir valsts pārstāvis. Tādi ir arī skolotāji, ugunsdzēsēji, ārsti... Tie, kas saņem valsts naudiņu par savu ļoti nepieciešamo darbu. Viņi pārstāv savu valsti, tādēļ attieksmei pret viņiem vajadzētu būt saprotošākai. Citādi sanāk tā – ja tu necieni šo profesiju pārstāvjus, tad tu necieni arī savu valsti.

Tu arī pats esi pateicīgs simbols patriotisma celšanā – īsts spēkavīrs, spēcīgs, pozitīvs tēls. Vēroju, ka pirmajā festivālā «Latviabeerfest», ko arīdzan vadīji, daudzi cilvēki tev vienkārši nāca klāt, spieda roku un vēlējās aprunāties.

Kaut kā tā ir sanācis. Nu jau gan pagājuši gandrīz seši gadi, kopš es vairs neko nedaru kā spēkavīrs, vienīgi runāju mikrofonā spēkavīru sacensībās. Taču daudziem joprojām šķiet, ka es startēju sacensībās, turpinu ar to nodarboties. Kaut kā tas ir iesakņojies cilvēku apziņā. Esmu pat dzirdējis, ka bērnam tiek teikts – būsi tikpat stiprs kā Bergmanis! Kaut ko jau laikam esmu vērtīgu izdarījis. No vienas puses tā atpazīstamība ir laba lieta, no otras puses – tas arī nogurdina. Taču ar to ir jāsadzīvo. Galvenais to ir neuztvert kā slogu. Ar gadiem jau esmu pieradis, kā tādos brīžos vajadzētu uzvesties.

Alus festivāls «Latviabeerfest» notiek otro reizi. Kad tev atkal piedāvāja to vadīt, piekriti ar prieku vai vairāk ar tādu «nu, var jau atkal» attieksmi?

Alus pat šķiet iederīgāks par agrāk tik ierasto šampanieti un laistīšanos ar to.

Jā, tas arī kaut kā labāk izskatās! It īpaši tādos vīrišķīgākos sporta veidos.

Var nojaust, ka esi diezgan liels alus cienītājs.

Labprāt iedzeru. Nav runa par kaut kādu aizraušanos. Man nav tā, kā rāda filmās, kad attaisa ledusskapi un tur vienmēr atrodas arī alus. Taču vienmēr ir interesanti pagaršot dažādas šķirnes. Tāpat, piemēram, ir ar viskiju Skotijā – katrā ciematiņā tiek ražots savs viskijs, kas bieži vien ir garšīgāks par visiem ierastajām šķirnēm. Līdzīgi ir ar alu. Pirms pāris gadiem tikai uzzināju, ka arī Madonā, Rēzeknē, Krāslavā ir savas alus darītavas, kas darina ļoti garšīgu alu.

Alus festivāls tieši ar to ir interesants – vienkop sabrauc ļoti daudzi alus darītāji un ir lieliska iespēja pagaršot viņu dažādo produkciju. Pērn pats arī paspēji nogaršot kādas šķirnes?

Tās, kas bija tuvumā pie skatuves, un tās, kas man tika uzdāvinātas. Centos gan pagaršot tos alus, ko ikdienā neesmu redzējis veikalu plauktos.

Tāda tiešām ir tā festivāla būtība – alus darītavas atbrauc pie tevis, pašam vairs nav sazin kur jāmeklē kaut kas jauns.

Un vēlreiz uzsveru – festivāla būtība jau nav tajā, cik kurš ir spējīgs izdzert.

Vēl viena interesanta lieta ir tā sauktās aklās degustācijas - ikvienam tiek dota iespēja saprast, cik liels speciālists tad viņš patiesībā ir.

Jā, tas arīdzan ir interesanti, bet man patīk arī tas, ka būs kompetenta žūrija, kas piešķirs alus darītajiem godalgas. Ja es būtu alus darītājs, man būtu ļoti interesanti, kā tad manu alu novērtē starptautiska žūrija. Es domāju, ka alus festivāls ir laba tradīcija, kas varētu iesakņoties. Iedomājies, kādu naudu Vācijas ekonomikā ienes tas pats «Oktoberfest»... Kādi trīs mūsu valsts budžeti divu nedēļu laikā! Mēs, protams, nevaram pretendēt uz kaut ko tamlīdzīgu, taču pašiem sava līmeņa festivāls gan varētu iedzīvoties un kļūt aizvien interesantāks arī tūristiem, kas dodas uz Rīgu.

Pats esi iecienījis kādas konkrētas alus šķirnes?

Man alus vairāk saistās ar konkrētām, labām atmiņām. Piemēram, pērn savu pensiju gribēju nosvinēt tā... neikdienišķi. Vienlaikus tās bija arī manas dzimšanas dienas svinības. Nopirku japāņu alu. Un dzēru arī japāņu viskiju. Abi izrādījās ļoti labi. Tā tiek lauzti tie stereotipi. Protams, nevajag ar to dažādo alkoholu arī aizrauties, kā to diemžēl var redzēt daudzos lauku ciemos, kur klīst vīri ar dīvainām plastmasas pudelēm rokās.

Iespējams, ka arī šādā skatījumā tu esi daudz labāks vadītājs alus festivālam, nekā varētu būt kāds sabiedrībā atpazīstams rokeris. Esi spēkavīrs, kas signalizē, ka festivāls nav par nodzeršanos, bet par veselīgu, saprātīgu alus patērēšanas kultūru. Plus tevi noteikti aicina uz šādiem pasākumiem arī tāpēc, ka spēkavīriem nedaudz netipiski esi ļoti komunikabls un apveltīts ar labu humora izjūtu.

Tā jau laikam ir. Nezinu, no kurienes man tas.

Nesen pat viens bijušais klasesbiedrs brīnījās, sakot – tu taču skolā ne ar vienu nerunāji, īpaši nekomunicēji, kas ir noticis, vai gāji kaut kur speciāli mācīties? Patiesībā nekur neesmu gājis speciāli mācīties, tā vienkārši ir noticis.

Kaut kā pats no sevis aizgājis, vadoties pēc sajūtām, pieredzes. Ir cilvēki, ar kuriem ir ļoti viegli sastrādāties, sanāk vadīt pasākumus ar kādu divatā. Tas patiesībā ir daudz vieglāk, nekā vadīt vienam. Dialogs vienmēr dod daudz interesantāku rezultātu. Ļoti labi tas bija jūtams pagājušogad, kad vadīju Talsu ralliju kopā ar Paulu Timrotu. Cilvēki teica, ka sen nebija bijis tik jautri.

Pieminot atkal jau to pašu pagājušā gada alus festivālu, jāatzīmē, ka tev ļoti labi sanāca komunicēt arī ar «aklās degustācijas» dalībniekiem, mēreni viņus apceļot.

Tā ir tā situācija, kad ir jāspēj sajust ētikas robežas, ko tu nedrīksti pārkāpt. Cilvēks tomēr ir jāciena arī tajā situācijā, kad viņš nav gluži adekvātā stāvoklī.

Ņemot vērā tavu vasaras pasākumu grafiku, ir skaidrs, ka tavā dzīvē nekas daudz nav mainījies arī pēc oficiālas aiziešanas pensijā.

Nekas! Pirms dažiem gadiem man šķita, ka beigšu sportot un tad gan man būs vairāk laika ģimenei un atpūtai. Tie izrādījās māņi. Tāpat ir arī tagad. Nav nekādas pensijas atpūtas. Neesmu arī ne reizi izmantojis savu pensionāra privilēģiju. Ā, nē, vienreiz nopirku ar atlaidi piena produktus.

Kur tad šogad vēl cilvēki varēs tevi ieraudzīt publiskos pasākumos?

Centīšos būt visos spēkavīru sacensību posmos, kas notiks pa visu Latviju. Pirmais notika jau iepriekšējā sestdienā Pāvilostā, kad tika atklāta jaunā sezona. Neskatoties uz alus festivālu, būšu arī spēkavīru čempionāta nakts posmā Kandavā (tas jau notika 25. maijā, saruna norisinājās pirms tam – red. piez.), būšu arī skriešanas sacensībās «Zelta keda» (10. jūnijā Mežaparkā), būs dažādas lielo uzņēmumu sporta spēles... Ja gribi strādāt, tad darba pietiek! Un to varu teikt ikvienam – ja tev ir rokas, galva un kājas, tad ej un dari! Arī pieci lati ir nauda...