Koncerta ievadā dzirdēsim vienu no visu laiku dzīvespriecīgākajiem klasiskajiem skaņdarbiem – Leonarda Bernsteina mūzikla «Kandids» uvertīru.
Džordžs Gēršvins ir simbols tam, kā 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs tuvinājās divas kultūras – eiropeiskā klasiskās mūzikas vide un Amerikas melnādainais savvaļas augs džezs.
Gēršvina vecāki bija Krievijas ebreji – imigranti ASV, un viņš vadīja bērnību dažādu tautu tradīciju kokteilī, uzaugot Manhetenas austrumu rajonā Īstsaidā, kur mita ebreji, afroamerikāņi, baltie amerikāņi, visdažādāko Austrumeiropas tautu pārstāvji. Jaunais mūzikas cienītājs mācījās mūzikas teoriju, iepazinās ar laikmetīgākiem strāvojumiem klasiskajā mūzikā, taču kāds viņa skolotājs teica – lielākus panākumus gūsiet neakadēmiskās mūzikas laukā. Jau pirmais Gēršvina hits – dziesma Swanee – guva milzīgus panākumus.
Par «Rapsodiju blūza stilā» amerikāņu mūzikas žurnālists Alekss Ross saka: «Tā atrodas ar vienu kāju virtuvē, ar otru kāju viesistabā.»
Tas nav džezs. Tā nav arī laikmetīgā klasiskā mūzika.
Tas ir Gēršvins –, kā teica Leonards Bernsteins, dižākais melodiķis kopš Čaikovska laikiem.
Pēc pirmatskaņojuma publika esot burtiski lēkusi kājās un aurojusi. Gēršvinu slavēja Stokovskis, Godovskis, Heifecs, Kreislers un pats Rahmaņinovs. Aizbraucot uz Eiropu, jaunais amerikānis saņēma slavas dziesmas no Stravinska, Ravela, Prokofjeva, Šēnberga, Berga un citiem sava laika dižajiem. Īsā laikā Džordžs Gēršvins kļuva par Amerikas skaņumākslas slavenāko eksportpreci.