Austris Mailītis iedvesmu meklē dabā, arhitektūrā ciena racionalitātes un dabas formu apvienojumu, interesējas par fizikas un metafizikas mijiedarbību un savā darbā nevainojamai funkcionalitātei tiecas pievienot arī emociju pasauli.

Kā zināms, «Arhitekta pēdu» piešķir spilgtām personībām, kas, darbojoties profesijā, izcēlušās ar ievērojamām rakstura īpašībām, godprātīgu attieksmi un personisko ieguldījumu. Tāpēc, pirms februārī Austris Mailītis dosies uz Ķīnu, lai virzītu projektu pretim realizācijai, sarunā par un ap darbu Arterritory.com cenšas ielūkoties Mailīša personībā aiz profesijas fasādes.

Jūs esat mākslinieku ģimenes atvase (Austra Mailīša vecāki – Ivars un Inese Mailīši). Vai tas ir likumsakarīgi, ka bērnības radošā vide jūs ievirzīja arhitektūras lauciņā?

Bērnībā tas bija tāds draivs! Man līdzās bija daudz interesantu cilvēku, tā bija skaista un iedvesmojoša vide, un to, ka tā ir forša, apzinājos jau tad. Mani vecāki ir saistīti gan ar mākslu, gan kino, gan dizainu un arhitektūru, un arī es vēlos sevi izpaust radošā ceļā. Nav svarīgi, vai tā būtu arhitektūra, māksla vai varbūt mūzika, svarīga ir ideja un emocijas, ko vēlos izsacīt. Jāatzīst, ka tā līdz galam nejūtos kā arhitekts. Arhitektūra ir tikai viens no ceļiem, kādā realizēt idejas.

Pagājušajā gadā saņēmāt Arhitektūras veicināšanas fonda balvu «Arhitekta pēda». Ir īstenots veiksmīgs arhitektonisks risinājums Latvija paviljonam EXPO 2010 un pieņemts jauns sadarbības piedāvājums Āzijā. Esot atzītam savas radošās darbības pašā sākumposmā, nepiezogas bailes, ka varētu izsīkt idejas sevis turpmākai attaisnošanai?

Negribu sacīt, ka man būtu bail, taču pārdomas un sajūtas par to ir visai iespaidīgas. Tā kā šo pārdomu ceļā esmu nonācis pie tā, ka radoši izpausties man ir svarīgi, tad saprotu, ka viss būs kārtībā. Sajūta ir laba.

Vai atzinība jums nav svarīga?

Domāju, tā ir svarīga katram cilvēkam kā sociālai būtnei. Atzinība ir kas tāds, kas palīdz sasniegt gandarījumu.

Kā ir ar nereti radošo personību vidū pausto nostādni par darbošanos «pašam priekš sevis»?

Tas ir viltīgs uzstādījums. Manuprāt, tā ir poza. Viena lieta ir mājās uzspēlēt mūziku savam priekam, taču pavisam cita – radīt kādas publiskas lietas, piemēram, ēkas. Tad ir svarīgi, lai tās būtu labas cilvēkiem. Man tas ir svarīgi.

Kāds ir jūsu radītās arhitektūras kods?

Plānojot ēkas, tikpat lielā mērā kā vēršu uzmanību uz to, lai tajās viss nevainojami darbotos, es tiecos uzrunāt cilvēku emocionālo pasauli. Mani interesē instinkti, emocijas un zemapziņas līmenis, un pat vēl kāda pasaule zem tā. Tur ir ko «rakt» un ir ko meklēt.

Vai ir kas tāds, ko jūs vēlētos uzbūvēt Rīgai, Latvijai?

Pavisam droši zinu, ka gribu būvēt un radīt Latvijai. Es jūtos tai piederīgs. Atbildot uz šo jautājumu, gribu minēt projektu, kas jau ir aizsākts, proti, Dziesmu svētku estrāde. Tās idejas pamatā sasaucas zemapziņas un kolektīvās apziņas aspekts, kas mani ļoti interesē. Dziesmu svētku kustība ir tautas apziņas kustība, estrāde ir tās kulminācijas vieta – tāda kā svētvieta. Rezonējot ar tautas apziņu, taču arhitektūrā nereflektējot tikai to, kas jau ir bijis, ir jāpiedāvā kas pavisam jauns.

Projekts ir interesants arī no arhitektoniskā un funkcionālā viedokļa, jo akustikas ziņā lielā estrāde ir unikāla vieta. Pasaulē šādas būves ir tikai Baltijas valstīs – igauņiem tā ir zinātniski ļoti pareiza un izrēķināta, lietuviešiem – liela, un tagad arī mēs cenšamies to paplašināt. Paplašināšanas projekts akustikas ziņā ir milzīgs izaicinājums – lai nodrošinātu līdz 10 000 cilvēku liela kora perfektu skanējumu, ir jāpievēršas metafizikai un tad tā jātransformē par fiziku. Tas ir interesants uzdevums un savā ziņā piedzīvojums.

Latvia Pavilion Expo 2010 / Kinetic facade EXT from Austris Mailitis on Vimeo.

Projekts par esošās estrādes tehnisku pārbūvi un jauna tēla piešķiršanu aizsākās krīzes apstākļos, tāpēc uz laiku tika iesaldēts. Bibliotēku būvē jau vairāk nekā 20 gadus, un tomēr beidzot tā taps gatava, tāpēc es ceru, ka agrāk vai vēlāk izdosies realizēt arī šo. Šī lieta priekš manis ir ļoti īpaša un aizraujoša.

Bet tas, ko es varētu radīt Latvijai, varētu arī nebūt ēka. Varbūt – mūzika...

Ko jums nozīmē mūzika?

Man patīk spēlēt instrumentus.

Radošajās sfēras ir daudzas vienojošas lietas, piemēram, kompozīcija. Kad iedziļinies vienā, iespējams kaut ko vairāk saprast par kādu citu.

Līdzīgi ir ar dažādu kultūru apzināšanu. Strādājot Ķīnā, iedziļinoties tās kultūrā, pavisam no cita skatu punkta iespējams ieraudzīt Latviju. Šie dažādie skatu punkti lieliski darbojas, tāpēc ceļošanas pieredze ir ārkārtīgi vērtīga.

Un kādu jūs redzat latviešu identitāti?

Cenšoties saprast, kas tad ir tā «mūsu lieta» un rokraksts, man kļūst skaidrs, ka identitāte rodas tieši radošajā procesā. Tikai tad, kad sevi izsakām, mēs topam un topam par kaut ko atšķirīgu no citiem.

Tas identitātes moments noteikti ir, bet varbūt tas vēl tikai taps.

Mēs skatāmies apkārt, un tas ir forši un vajadzīgi, jo esam maza nācija un nevaram dzīvot noslēgti, taču, manuprāt, nākošais solis būtu jāsper pašpārliecinātības virzienā. Ja nebaidīsimies no tā, ka esam mazdrusciņ savādāki – varbūt pat autsaideri, būsim pārliecināti, par to, ka tas, ko darām ir labi un vajadzīgi pašiem un pasaulei, tad radīsies identitāte un kļūsim par pilntiesīgiem pasaules dalībniekiem.

EXPO 2010 laikā saņēmāt piedāvājumu strādāt Šaoliņā. Pastāstiet, lūdzu, par to.

Šaoliņa ir skaista ar savu dabu un vēsturi. Tā atrodas pie Ķīnas centrālā svētā kalna SongShan ar tam pieguļošajiem līdzenumiem un Dzeltenās upes gultni. SongShan pakāje ir Ķīnas civilizācijas šūpulis, tur meklējamas gan pirmo Ķīnas dinastiju saknes, gan senās Ķīnas galvaspilsētas. Tieši Henan provincē tika izgudrots kompass, šaujampulveris un papīrs. Tika izbūvētas tagad jau tūkstoš gadu vecas observatorijas un konfūcisma universitāte. Tieši Henan provincē radās konfūcisms, dzenbudisms, daoisms, kung-fu cīņas mākslas skola un tiek izzināta levitācija.

Konfūcismam aizvien ir liela loma tajā, kāpēc Ķīna ir tik unikāls veidojums, konfūcisms nosaka to, kā domā cilvēki un kāda ir to vērtību sistēma.

Savukārt dzenbudisms, kas aizsākās Šaoliņas klosterī (budismu pagriežot «dzen» jeb meditācijas formā), paredzēja arī fiziskas disciplīnas ievērošanu. Klosteris savā ziņā bija tautas aizgādnis un valdība, mūkiem vajadzēja aizsargāt sevi un cilvēkus – nosacīti «draudzi». Tika attīstītas fiziskās nodarbības un kung-fu māksla, kas arī ir veids, kādā meditēt. Šajā sistēmā daļa koncepcijas balstās levitācijas fenomenā, kuras pētniecībai jau gadsimtiem nodevušies Šaoliņas mūki. Šī vieta un tās saistība ar levitāciju ir ienākusi arī pasaules popkultūrā – galvenokārt pateicoties Honkongas filmu kompānijām.

Iedvesmojoties no vietas spēcīgās dabas un kultūras un sadarbojoties ar Aerodium, es piedāvāju arhitektūras koncepciju – «Šaoliņas lidojošo mūku templi» – līdz šim nebijušu būves veidu - platformu levitācijas performancēm. Tā līdzinās brīvdabas estrādei jeb amfiteātrim ar skatītāju tribīnēm un sagatavošanās telpām zem tā, ar skatuvi un vēja tuneli centrā. Šaoliņa nozīmē «kalns mežā», tāpēc projektā izmantota tiek kalna un meža metafora. Gaisa tunelis ir dizainēts kā mežs, bet celtne – kā kalns. Intuitīvā līmenī šeit valda koncepcija par cilvēka darbošanos horizontālā zemes plāksnē un garīgajā vertikālē. Paredzēts, ka šeit mūki rādīs savas performances.

Fiziskā iespēja levitēt ar vēja tuneļu palīdzību apvienojumā ar Šaoliņas mūku levitāciju metafiziskā izpratnē var kļūt par interesantu notikumu ar vēl nezināmu iznākumu.

Bez galvenā objekta radās nepieciešamība sakārtot arī pārējo vidi ielejā – slēpošanas trases, vietas aktīvai atpūtai dabā, pastaigu ceļus, pa kuriem nokļūt līdz vēsturiskajiem objektiem un vietām dabiskajā ainavā. Tādēļ tika izplānota arhitektūra, kas iebūvēta kalnos un ar savu formu ļauj izsekot šīs vietas vēstījumam.

Veidojot šo projektu, tiek nemitīgi domāts par to, lai šīs vietas stāstu būtu iespējams piedzīvot gan fiziski, gan izdzīvot garīgi.

Ievērojot šīs konkrētās vietas garīgo, kultūras un dabas kontekstu, līdztekus arhitektūras plānošanā izmantoju arī plašāku Ķīnas raksturiezīmju kompleksu, proti, ķīniešu rīsu terašu fenomenu, Ķīnas mūri, kalnus, miglu un tās radīto emocionālo sajūtu.

Kompilējot šīs vērtības laikmetīgā kompozīcijā, es radu ko pavisam jaunu, bet aizvien izmantoju daļu uz vietas pieejamo materiālu, piemēram, ķieģeļus un dakstiņus, kas reiz jau veidojuši māju stāvus un, iespējams, tikuši izmantoti atkārtoti – gadu simtu garumā. Tādā veidā es tiecos pēc vienotas pagātnes, tagadnes un nākotnes koncepcijas jeb pārlaicīguma sajūtas šajā vietā.

Es varbūt mistiski stāstu par šo visu... Taču tā tas arī ir – mistiski.

Vai ir kāds konteksta aspekts, kuru apzināti centāties neizmantot?

Es izmantoju ietekmīgākos un iespaidīgākos aspektus. Varbūt mazāk centos ierakstīties kontekstā, kas saistīts ar jaunajai pilsētai raksturīgo haosu. Straujās attīstības rezultātā tur jaunās ēkas celtas ar ārkārtīgi racionālo pieeju, kas šajā gadījumā nozīmē disharmoniju.

Lidošanu, slēpošanu, viesnīcas un visu, kas paredzēts šajā ielejā, arī iespējams izbūvēt ļoti vienkāršā, pragmatiskā un racionālā veidā, taču es uzskatu, ka viens no uzdevumiem varētu būt sakārtot un ieviest vidē harmoniju, lai cilvēks tajā justos labi.

Man ļoti patīk vecās Eiropas pilsētas, es tajās jūtos ļoti mājīgi. Austrumu pilsētas ir ārkārtīgi interesantas, taču tur viss «maļas» kopā samests. Mieram gribas atgriezties šeit.

Bez jūsu, kā latviešu arhitekta, idejas, vai projektā ir plānots arī kāds cits Latvijas pievedums?

Kalnu mājiņas, kas tiks iebūvētas klintīs, ir koka moduļu būves, kuru ražotne ir viena no modernākajām Eiropā. Ķīnieši ir izrādījuši interesi arī par «Laimas» šokolādi.

Tāpat arī daļa projekta realizācijas komandas darbojas Latvijā.

Pastāstiet ķīniešu darba kultūru. Kā kultūratšķirības ietekmē projekta realizāciju?

Lai veiksmīgi strādātu Ķīnā, ir daudz kas jāiemācās par pašiem cilvēkiem. Darbs tur ir milzīgs izaicinājums. EXPO tapšanas laikā katra diena bija brīnums!

Kādas ir galvenās īpatnības?

Ķīnieši ciena rietumniekus, taču viņiem ir sava stingra pārliecība par to, kā lietas notiek. Rietumu problēmu risināšana balstās uz argumentēšanas paņēmienu, savukārt ķīnieši neargumentē. Vismaz ne tā, kā to dara rietumnieki. Šķiet, ka viņi vadās pēc citiem universāliem un viņiem vien zināmiem principiem. Iespējams, liela nozīme tajā ir konfūcismam.

Bieži šķiet, ka viss notiek plūdumā, secīgi un ka situācija pati rādīs ceļu. Var rasties iespaids, ka sapulču galvenā nozīme ir būšana kopā, kas austrumniekiem ir ļoti svarīga, nevis kāda konkrēta jautājuma atrisināšana. Bieži jautājumi par darbu plānu un termiņiem izraisa apmulsumu. Šķiet, ka lietām paredz notikšanu pašām no sevis.

Dažreiz smaidīgie ķīnieši kļūst īgni. Izrādās, ka esam aizmirsuši ko būtisku. Mēs esam pieraduši «gāzt», kamēr kaut atrisinām, savukārt viņiem svēta lieta ir paēst un pagulēt. Arī tas ir jāiemācās.

Cilvēciskās attiecības ir ļoti svarīgas, vispirms tev jākļūst par draugu, jābūt patiesam, un tikai tad vari domāt par kādu kopīgu darījumu un termiņiem. Tas var šķist kaitinoši rietumniekiem. Patiesībā daudzi, iespējams, pat būtiskākie jautājumi tiek norunāti pie apaļā vakariņu galda. Vispār no apaļā galda grūti izvairīties.

Tā jau ir, būtībā neko nevar nokavēt. Ķīnas kultūra pastāv jau sen, valsts iet uz gaišu nākotni, cilvēki dzīvo saticībā, bet kad tieši kaut kas tiks uzcelts – tas nav būtiskākais. Tomēr ir nojausma par to, ka procesus kontrolē kāda citāda apziņa. Rodas nojausma par to, ka lietām un laikam Ķīnas kontekstā ir cita nozīme.

Tas bija pārsteigums un kādu brīdi lieta, pret kuru skriet kā sienā. Ar laiku saproti, ka nevajag skriet sienā, tā tas vienkārši notiek. Viss notiek citādāk. Bet kā? Joprojām mācos Ķīnu.

Ķīnieši ir ļoti atvērti un gatavi pieņemt trakas idejas. Viņi ir noskaņoti uz attīstību un visu jauno.

Vai šobrīd strādājat arī pie citiem projektiem?

Šobrīd esmu koncentrējies uz projektu Šaoliņā. Radošajā mirklī sadalīt uzmanību vairākām lietām ir gandrīz neiespējami. Taču ir daudz interesantu vīziju un ideju, par kurām tiek runāts. Pārsvarā tās ir interesantas idejas – interesantās un eksotiskās vietās – Ukrainā, Korejā, Havaju salās... Šorīt sazvanījos par vēja tuneļa projektu uz debesskrāpja jumta virs Bahreinas.

Vai projektu plānošanā vēl izmantojat papīru un zīmuli?

Es strādāju ar roku, un mērķis ir to darīt arvien vairāk un vairāk. Precīza detaļu izzīmēšana un kalkulēšana ir pārnesta uz datoru, taču zīmulis un papīrs ir tiešākais veids, kā no iztēles ideju «izzīmēt ārā». Tas ir kā domāšanas un ideju radīšanas process. Ir arī programmas, ar kurām iespējams «domāt» datorā, taču dažkārt dators apgrūtina radošo procesu – datorā var iestrēgt un apstāties. Šim mehānismam ir atšķirīga domāšanas sistēma, un cilvēkam radošajā procesā grūti tai pielāgoties. Un tas nav ne labi, ne slikti. Ir lietas, ko radošajā procesā dators var izprovocēt, piemēram, agrāk veidojot vizualizācijas, datoram nepietika jaudas, lai tiktu galā ar faktūrām, un kā kļūda no mazām flīzītēm tika radīts raksts, kas atkārtojas. Vēlāk dažās māju fasādēs tiešā veidā to izmantoja kā tehniku. Interesants datora fenomens.

Kuri arhitektūras attīstības periodi jums šķiet iedvesmojošākie?

Man arhitektūrā šķiet saistoša racionālā puse un reizē tiekšanās pēc dabas, cilvēku emocionālās pasaules uzrunāšana, tāpēc negribas minēt noteiktus periodus un lietas.

Interesants ir laiks, kad līdz ar rūpniecisko revolūciju tika apgūti jauni celtniecības materiāli – metāls, dzelzsbetons un stikls, bet reizē tika domāts par formām, kas saistītas ar dabu un cilvēku, piemēram, jūgendstilā. Eifeļa torņa piemērs ir interesants – tā racionālā, asprātīgā pieeja dabiskajam, reizē tajā ir arī atslēga uz cilvēku emociju pasauli.

Modernisms sevi ir apliecinājis kā labu un vērtīgu. Taču man patīk tas, kas notiek mūsdienās, visi šie meklējumi. Interesanti, kad notiekošais vēl nav nosaukts vārdā.

Un autoritātes arhitektūrā?

Tie ir vairāki Japānas un Eiropas arhitekti. Japāņu arhitekta Ryue Nishizawa Teshima Art Museum it kā ir vienkāršs, bet poētisks un stāstošs, filozofiski piepildīts ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem. Tas atspoguļo japāņu smalko piegājienu vienkāršām lietām, kas rezultātā izsaka daudz – gluži kā haikas.

Es apbrīnoju, ka japāņi daudz ko mācās no dabas, un, šķiet, arī latviešiem ir iespējas to darīt. Vienkāršība ir tas virziens, kurā var iet un meklēt. Skatīties mūsu bijušajā, esošajā un radīt ko jaunu – turpinot veidot savu identitāti.

Nesen redzēju kolosālu arhitekta Kengo Kuma projektētu namu Japānā – Prostho Museum Research Center. Tas būvēts no vienkāršiem koka bomjiem un izskatās kolosāli – nedaudz mistiski, it kā vienkārši un vecmodīgi, bet reizē ļoti smalki. Pārsteidz efekts, ko var panākt ar šādu it kā vienkāršu telpisku ideju. Man ļoti patīk, kad lietām piemīt pārlaicīgums. Ierasti runā, ka arhitektūrai ir jāatspoguļo laiks, manuprāt, ja pieņemam to kā dogmu, nevar sasniegt attīstību.

Kurš, jūsuprāt, ir izcilākais arhitektūrā izmantojamais materiāls?

Jebkurš materiāls atkarībā no idejas, ko ar to vēlas izdarīt, ir izcils.

Piemēram, EXPO fasādes idejas pamatā bija panākt dabas sajūtu, gaismu un ēnu spēles, it kā gaismas laušanos mežā caur koku lapotni, taču veidojām to no plastmasas. Izklausās dīvaini, bet tas arī ir ekoloģisks materiāls, kas prasa mazāk enerģijas nekā metāls un ir viegli pārkausējams. Plastmasa pakļaujas radošam manipulācijām - tajā var jaukt krāsas, ielikt pērļu pulveri, padarīt to caurspīdīgu...

Kādas sajūtas jūsos izraisa radošais/radīšanas process?

Brīžam tas iedzen zemē un šķiet, ka neko nevari. Taču, kad ienāk prātā kas tāds, kas visu atrisina, un viss pareizi «saliekas», – tad ir tāds prieks un pacēlums! Tas pats ir ar tehniskajām lietām (un to ir daudz), pat ja tās pārvēršas par matemātikas uzdevumu, ir prieks un gandarījums, kad to izdodas atrisināt.

Vēlos lūgt nelielu radošu ekspromtu... Vai varat ieskicēt, kāds būtu Arterritory.com telpisks pagarinājums?

(Mirklis pārdomām.) Pirmā doma, kas ienāca prātā, ir... garais galds. Gluži kā analogs bloga rullis ar baltu galdautu. Tā vienā galā noris, piemēram, modes skate, otrā galā – cita pēc citas – sarunas. Pēc sarunām galds netiek novākts – pēc katras tikšanās paliek nospiedumi – pēdas uz zemes, atstumti krēsli, krūzītes, zīmējumi un skices... Notiek sarunas, katrs kaut ko rāda un izstāsta, galds nepārtraukti pagarinās, tas iet pāri kalniem, gar jūru. Ja Tērbatas iela būs gājēju iela, tas varētu būt arī tur. Iespējams kaut ko var darīt arī zem galda (bērnībā baigi patika zem galda...).

Materiāls pārpublicēts no portāla Arterritory.com