"Pat jaukāks par mani?" Jap, esot pat jaukāks par mani! Dodam arī tev iespēju par to pārliecināties!

– Cik sena ir tava saistība ar mūziku?

– Nopietna un nenopietna dziedāšana mani tiešām saista jau kopš mazām dienām, kad es piedalījos visādos skolas ansamblīšos un korī. Es biju dikti aktīvs, kad biju maziņš! Tagad vairs tā nav!J Braukāju bērnībā pa visām Olgas disenītēm, piedalījos „Dziesma manai paaudzei”. Gribējās, ņēmos un patika! Taisījām paši kaut kādus pavadījumus, un likās, ka ir jauki.

– Panākumi arī bija?

– Nu visus trīs gadus, kad piedalījos „Dziesma manai paaudzei”, ieguvām kaut kādas pirmās vietas un „Grand Prix”!

– Balvā saņēmāt televizoru?

– Nē! Vienu gadu balvā saņēmām mp3 rakstītāju, atskaņotāju! Tas toreiz bija ļoti dārgs un reti sastopams. Mēs bijām priecīgi un vēlāk to izmantojām, ierakstot dziesmas! Vēl mēs balvā saņēmām laiku ierakstu studijā! Nu, bet pēc tam, pēc visas dalības konkursos, es iestājos Dobeles mūzikas skolā, klarnetes klasē. Tur nomācījos četrus gadus. Tad iestājos Rīgas Doma kora skolā, kuru pabeidzu. Nu turpinu mācībās Mūzikas akadēmijā, un jau septīto gadu mana specialitāte ir kora diriģents.

– Tā ir alternatīva tam, ja nu gadījumā nepastāvīgā popmūzika vienā brīdī pajūk?

– Drīzāk šī te popmūzika ir tā alternatīva, jo klasiskā mūzika iet kā pa diedziņu un pastāvīgi. Jā, nepatstāvīga ir tieši populārā mūzika – te ir kāds koncertiņš, te nav. Uzrodas kāds pasākums, bet var arī neuzrasties. – Vai tu uzstājies arī kā diriģents?

– Jā, diriģēju arī koncertos. Un ir šādi tādi projekti, kuros darbojos. Es komponēju arī klasisko mūziku, starp citu! – Būtu muļķīgi prasīt, kas tev patīk labāk?

– Ne gluži muļķīgi... Jo gadu no gada šīs abas pasaules ir mani lauzušas, esmu daudz cietis, lai starp tām izvēlētos, bet tā arī nav sanācis. Jo abās jomās, ja tu centīgi un mērķtiecīgi strādā, var nopelnīt naudu. Un man arī abas patīk. Ir gan bijuši brīži, kad esmu ļoti tuvu izvēlē, tomēr vienmēr kaut kas notiek, un es joprojām katru dienu velku sev līdzi divus ķieģeļus!

– Tev ir viegli pēc viena mēģinājumā pārslēgties citam?

– Man tieši tā arī ir divreiz nedēļā – vispirms kora mēģinājums, pēc tam grupas. Ir tāda slodzīte, bet pārslēgties problēmu nav. Es vairāk, rakstot grupas dziesmas, jūtu ietekmi no akadēmiskās mūzikas, ka man negribas tikai trallallā, bet lai tas viss ir harmonijā, un izmantojot, eksperimentējot arī ar instrumentiem. Mums gandrīz visiem puišiem, kas ir darbojušies un darbojas grupā, ir akadēmiskā izglītība mūzikā. Un es ceru, ka to var arī just! Protams, ir arī dziesmas, kur mēs kopā ar faniem ārdāmies, spēlējot divus akordus!

– Dzirdēju baumas, ka tu nemaz nelietojot alkoholu. Kā tev tas izdodas ballīšu un panākumu plūsmā?

– Es mēdzu pārkāpt šo principu balss labā, jo mazliet balzama man palīdz atgūt balsi pirms koncertiem, ja tās nav, kā arī nomierina balss saites, ja tās ir pārpulētas, dziedot dziesmas, kas ir augstas. Bet tad arī jāuzmanās, jo man pietiek ar kādiem 25 gramiem, un es jau esmu laimīgs!J Varu arī atzīties, ka esmu savā mūžā izsmēķējis kādu cigareti un izdzēris kādu alkohola pudeli, bet tas bija sen!J Nezinu, vai tas man ir princips vai kas cits, bet man to negribas pārkāpt. Man laikam nepatīk tās sajūtas, kas nāk līdzi alkohola lietošanai! Tāpat es neatbalstu to, ko piekopj daļa mūziķu, kas sadzeras, kļūst lielie draugi un nakts vidū vienojas par kādiem lieliem kopīgiem projektiem!

– Un parasti nākamajā rītā neko vairs neatceras...

– Jā!

– Tu pirms kāda laika biji Amerikā mācīties dziedāt. Cik ilgi tur sabiji?

– Es biju trīs mēnešus, kas, no vienas puses, likās vesela mūžība, no otras puses – viena diena! Mēs vairākas nedēļas mācījāmies, tajā pašā laikā mums bija koncertturneja, kuras laikā braukājām no vien krasta uz otru koncertējot! Tā bija mega labākā pieredze un viens no labākajiem laikiem manā dzīvē!

– Vai ir tā, kā mēdz teikt: citur zāle ir zaļāka?

– Es nezinu, kā to skaidrot – psiholoģiski vai anatomiski, bet esmu patriots. Tieši tādēļ es ļoti ilgojos pēc mājām un biju ļoti laimīgs te atgriezties! Protams, ka nevar salīdzināt izmēru ziņā Amerikas pilsētas ar Rīgu, bet es braucu un domāju, ka šī ir visskaistākā valsts, visskaistākā pilsēta un šeit dzīvo visjaukākie cilvēki! Tā ka es nevarētu teikt, ka zāle citur ir zaļāka un debesis zilākas!

– Tu toreiz iekavēji mācības, un aculiecinieki atceras, ka tu esot spēlējis klavieres, kur vien tās ieraudzīji!

– Tā bija! Paldies pasniedzējiem, kuri man nāca pretim. Tas bija traks laiks, jo man bija jānokārto viss iekavētais un likās, ka pasaules gals ir klāt! Protams, tagad es to atceros ar smaidu sejā, bet toreiz bija smagi! Tajā pašā laikā tas brauciens man atvēra acis. To es gribētu ieteikt arī pārējiem, lai viņi raugās plašāk un par katru tādu nieku nesatraucas un nepārdzīvo! Citur cilvēkiem nav ko ēst, bet mēs te pārdzīvojam, ka kaut kas neizdodas!