Pirms pāris dienām sācies 6. starptautiskais Baha mūzikas festivāls, kura laikā Rīgā viesojas arī izcilais franču muzikologs un Baha biogrāfs Žils Kantagrels.

Rīgā viņš prezentēja nesen atrastu, līdz šim nezināmu izcilā baroka mūzikas meistara portretu, kura oriģināls glabājas kādā Šveices privātkolekcijā. Kantagrela valdzinošā personība un plašās zināšanas rosināja uz sarunu, kura sākumā tika plānota par Baha portretu, bet izvērsās krietni vien plašāka.

– Kāds ir jūsu stāsts par pievēršanos mūzikai?

– Tas ir ļoti sens stāsts. Manuprāt, es klausījos mūziku, vēl atrodoties mātes miesās. Visur un vienmēr man apkārt ir bijusi mūzika, ko esmu uzsūcis kā sūklis. Mana muzikālā gaume ietver ārkārtīgi dažādu mūziku, var teikt, tā ir pat nekontrolējama, neargumentējama un haotiska. Taču, lai jūs nedomātu, ka esmu viens no tiem, kas ārpus mūzikas neko nesaprot, pateikšu, ka mani vienlīdz interesē dažādas kultūras, glezniecība, arhitektūra, skulptūra, mākslas vēsture, gara zinātnes – filozofija, reliģija, vēsture, taču esmu mācījies arī fiziku, ķīmiju un astronomiju.

– Izklausās mazliet tā kā pēc renesanses laikmeta personāža. Kāpēc jūs izvēlējāties tieši mūziku?

– Jā, renesanses laikmeta daudzpusība un aizrautība man ir tuvas, tās neremdināmais meklētāja gars un pirmreizības prieks. Es mūziku neizvēlējos. Mūzika izvēlējās mani. Es vienkārši nevarēju tai turēties pretī. Mācījos spēlēt klavieres, ērģeles, studēju harmoniju, estētiku, muzikoloģiju, etnomuzikoloģiju, īpaši afrikāņu poliritmiju – esmu pasaules līmeņa speciālists Āfrikas pigmeju poliritmijā (smejas), tā tiešām ir ļoti aizraujoša. Un arī Bahu kā specializāciju neizvēlējos es, Bahs pats izvēlējās mani. 12 gadu vecumā es korī dziedāju Mateja pasiju, neko no tā visa nesaprotot, bet mani tas fascinēja. Es ārkārtīgi mīlu mūziku, arī Vāgneru, mūsdienu mūziku, Ligeti, Štokhauzenu, taču Bahā un Mocartā ir kaut kas neizskaidrojami pievilcīgs, noslēpumains, universāls.

– Jūs esat lasījis lekcijas daudzviet pasaulē, piedalījies konferencēs un vadījis France Musique radio programmas? Kāpēc jums patīk uzstāties publiski?

– Publiskas uzstāšanās ir mana kaislība. Man patīk būt stāstniekam, aizraut klausītājus, likt domāt līdzi, arī sausus faktus padarīt par stāstu. Sākumā strādāju presē, bet vēlāk nokļuvu radio France Musique – tas izrādījās mans aicinājums. Strādāju gan studijā, vadot raidījumus, gan veidoju administratīvo karjeru – līdz pat ģenerāldirektora amatam. Šobrīd gan vairs tur nestrādāju, tikai vadu divus raidījumus nedēļā. Ceturtdienas vakarā es pa radio stāstu tādas kā pasakas par komponistiem, par viņu dzīvi un mūziku, savukārt svētdienas pēcpusdienā piedalos vienā no populārākajiem France Musique raidījumiem, kur trīs stundu laikā tiek salīdzinātas viena un tā paša skaņdarba interpretācijas, nezinot, kas spēlē. Piemēram, mēs klausāmies Haidna 104. simfoniju. Studijā ir četri eksperti, kas noklausās piecus šī darba atskaņojumus. Katrs dalībnieks min interpretu pēc katra atskaņojuma. Tā ir tāda intelektuāla spēle, kas ļoti interesē klausītājus.

– Jūs esat sarakstījis arī vairākas nopietnas monogrāfijas un piedalījies daudzu publikāciju veidošanā.

– Man patīk daudz runāt, bet man patīk arī daudz rakstīt un pētīt dokumentus, meklēt faktu cēloņsakarības un izvirzīt hipotēzes. Piemēram, mana grāmata Aizraušanās Bahs (Passion Bach, 2000) ir vēsturisku liecību un dokumentu krājums par komponistu un viņa laikabiedriem. Taču mani vilina arī māksliniecisku tekstu radīšana, piemēram, Dzirnavas un upe, gaiss un variācijas par Bahu (Le Moulin, et la riviere, air et variations sur Bach, 1998). Nesen uzrakstīju romānu, kur vēsturiski fakti saplūst ar manu fantāziju par Johana Sebastiāna Baha un Dītriha Bukstehūdes tikšanos Lībekā – pamatā ir vēsturiski fakti, bet tie apvīti dažādiem stāstiem par baroka laikmetu un cilvēkiem. Starp citu, nākamgad ir Baha skolotāja Bukstehūdes trīssimtgade, un es par to rakstu grāmatu, šogad tai būtu jāiznāk.

– Kā jūs atradāt šo līdz šim nezināmo Baha portretu?

– Tas manās rokās nonāca nejauši. Kur tas glabājies un kam piederējis līdz 20. gadsimtam, nemaz nav zināms. Pašlaik portrets atrodas privātkolekcijā Šveicē, bet pirms tam 1980. gadā to Vācijā bija iegādājies modes dizainers Karls Lāgerfelds. Tajā laikā Vācija centās pārdot vienalga ko, lai ieplūdinātu valstī konvertējamu valūtu, īpaši ASV dolārus. Taču man kā Baha speciālistam piezvanīja no Šveices un lūdza veikt šī portreta ekspertīzi. Kad es to ieraudzīju, man burtiski mute palika vaļā, jo sapratu, ka ir atrasts līdz šim nezināms Baha portrets. Līdz tam laikam bija tikai viens oficiāls Baha portrets, Prinstonas kolekcijas īpašums, kas glabājas Leipcigā. Šī portreta autors ir franču mākslinieks Antuāns Penns, un tas varētu būt gleznots 1749. gadā. Zināms, ka 1947. gadā Bahs viesojās prūšu galmā pie Frīdriha II, jo viņa dēls Karls Filips Emanuēls Bahs tur strādāja par klavesīnistu, un viņam nesen bija piedzimis dēls, ko vectēvs brauca apraudzīt. Salīdzinot vairākus Baha portretus, atklāju neapšaubāmu līdzību gan degunā, gan uzacīs, kā arī mazu rētu zem kreisās acs. Turklāt ir vēl viena interesanta detaļa – šajā un arī citos portretos ir izgaismotas tikai 14 žaketes pogas, lai gan, kā zināms, baroka laika tērpiem bija neskaitāmas pogas. Bahs savulaik aizrāvās ar kabalu un numeroloģiju. Viņa uzvārda burtu summa veido skaitli četrpadsmit. Pilnīgi iespējams, ka Bahs, būdams ļoti nepacietīgs, nav vēlējies pozēt Antuānam Pennam ilgas stundas ar instrumentu vai partitūru rokās, tāpēc portrets tapis pēc skicēm, bet Bahs vienkārši savas aizraušanās dēļ palūdzis iegleznot portretā tieši šo atpazīstamības kodu – skaitli 14, kuru, starp citu, viņš arī savā mūzikā izmantoja kā parakstu, iešifrējot to pēdējo takšu skaņu motīvā. Patiesībā jau nekādu neapstrīdamu pierādījumu, ka šis tiešām ir Baha portrets, nav, tomēr ir daudz grūti apšaubāmu norāžu.

– Ko mūsdienu cilvēkam dod baroka un senā mūzika?

– Tā ir ausij tīkama, skaista, klasiska mūzika, kas nespēj nodarīt sāpes ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Mūsu trakajā laikmetā tā ir kā patvērums, mēs tajā meklējam glābiņu, tāpat kā agrāko laikmetu glezniecībā, skulptūrā, literatūrā, dzejā. Pagātne it kā nomierina, dod harmonijas ilūziju kaut uz brīdi. Arī mūsdienu mūzika ir brīnišķīga, ir daudz izcilu darbu, un es to patiešām mīlu, taču tā skaņu valodā stāsta par mūsdienām, to haosu, sāpēm, stresu un visu, kas notiek apkārt, tāpēc tas ir smagi un reizēm arī sāpīgi.

***

Žils Kantagrels

Viens no kompetentākajiem J. S. Baha, D. Bukstehūdes un V. A. Mocarta dzīves un daiļrades pētniekiem, regulāri piedalās konferencēs, lekcijās un meistarklasēs Eiropā, Amerikā un Kanādā

Radio France Musique bijušais direktors, producents un programmu vadītājs

Jaunās Baha biedrības Leipcigā padomes loceklis

ES Radio un televīzijas apraides muzikālās komisijas viceprezidents

Pirmā Eiropas Baha festivāla (2005) mākslinieciskais vadītājs

Daudzu monogrāfiju par komonistiem, īpaši Bahu un Mocartu, autors – Bahs un viņa laiks (1982) Aizraušanās Bahs (2000), Skaistākie Mocarta manuskripti (2005), Georgs Frīdrihs Tēlemans vai nepazīstamā slavenība (2003), Baha un Bukstehūdes tikšanās Lībekā (2003).

Patlaban sagatavošanā ir monogrāfija Dītrihs Bukstehūde, kas būs veltīta komponista trīssimtgadei.