Šogad  „Kulakova naktī” tiks svinētas četras ievērojamas jubilejas: Ievas Akurateres un Jura Kulakova 60. dzimšanas diena, grupas „Menuets” 50 gadu jubileja un „Trīs Latvijas tenoru” divdesmitā dzimšanas diena. Koncertā piedalīsies  grupas „Menuets”, „Rusted Wheel”, „Jauda”, „Debesu Durovas”, „Laimas Muzykanti”, „Rīgas Modes”, Justīne Kulakova (vijole) un „Trīs tenori” (Nauris Puntulis, Guntars Ruņģis un Miervaldis Jenčs), Andrejs Gaiduks, Sovvaļnīks, Rihards Saule & Co, Igors Siliņš un, protams, grupa „Pērkons” pilnā sastāvā.

Taujāts par savām izjūtām jubilejas sakarā, Juris Kulakovs ar tikai viņam piemītošo humora izjūtu atteic: „Man dzimšanas diena ir katra diena, kad pamostos un svinu dzīvi! Dzīve ir gara, mūžs ir īss, laika plūdums ir bezgalīgs, un pagātne un nākotne ir tikai iespējamība. Atomiem savstarpēji uzdarbojoties, tie kādā brīdī sastājas īstajā stāvoklī, nogrand “Pērkons”, un satricina latviešu poproka pamatus. Līdzīgi kā Eduards Veidenbaums, kurš ir cietis no cenzūras un ir sava laika visvairāk aizliegtais dzejnieks, arī “Pērkons” ir visvairāk aizliegtā latviešu rokgrupa, bet tagad – visvairāk pagodinājumus saņēmusī. Veidenbaums visās lietās centās aizrakties līdz lietas būtībai, serdei, un arī es neesmu stājis rakņāties. Ir izrakts un nāks klajā “Pērkona” disks ar līdz šim neizdotām dziesmām, būs koncerti, būs “Kulakova nakts”. Jeb, citējot kādu “Pērkona” mazzināmu gabalu: “Jūs mācat mani vēlreiz sākties, es vēlos tikai turpināties!””

Bērnībā mūzikas skolā Juris Kulakovs mācījies akordeona spēli, vēlāk apguvis taustiņinstrumentus un ir bijis viens no pirmajiem sintezatora īpašniekiem Latvijā. Skolas laikos muzicējis gan pūtēju orķestrī, gan ballīšu ansambļos. 1979.gadā Juris absolvē J. Mediņa mūzikas vidusskolu Rīgā, bet gadu ātrāk – 1978.gadā – pievienojies grupai „Menuets”, spēlējis tajā taustiņinstrumentus līdz pat grupas darbības pārtraukšanai1983.gadā, grupa izpildījusi arī dažas Kulakova kompozīcijas. 1980.gadā Juris Kulakovs kopā ar daļu „Menueta” dalībnieku izveidojis grupu „Pērkons”, un ir gandrīz visu tās dziesmu mūzikas autors, taustiņinstrumentālists un grupas vadītājs. 1984.gadā beidzis Latvijas Valsts konservatorijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultāti estrādes un pūtēju orķestra diriģēšanas specialitātē, beidzis arī profesora Pētera Plakida kompozīcijas klasi, bijis Raimonda Paula džeza klavieru klases students.

Astoņdesmitajos gados J.Kulakovs komponējis dziesmas aktiera Edgara Liepiņa koncertprogrammām „Pasmaidi, sirds gaiša kļūs”, „Ārprāc 88” u.c., daudz rakstījis mūziku teātrim un filmām (2001.gadā viņš saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu par mūziku Antuāna de Sent-Ekziperī „Mazā prinča” iestudējumam Liepājas teātrī), 1984.gadā kopā ar Imantu Kalniņu un Juri Sējānu sarakstījis rokoratoriju „Kā jūra, kā zeme, kā debess”.

90. gados Juris Kulakovs pievērsies lielākas formas vokāli instrumentālu skaņdarbu komponēšanai – viņa kontā ir gan komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltītā kantāte „Sarkanais vilciens”, gan 1991.gada notikumiem veltītā kantāte „Vēstules uz bruģa” ar dzejnieka Normunda Beļska tekstu. Tāpat ievērību izpelnījās Jura dziesmu cikls „Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem” (1987), ko atskaņoja Ieva Akuratere, gan viencēliena opera „Debešķīgā nepieciešamība” (1996), kantāte „Mateja pasija” (1999) un dziesmu cikls „Ētera odējs” ar Jāņa Ziemeļnieka dzeju (2007).