Nemaz tik liels šis skaitlis nav. No Rietumos dzīvojošajiem spilgtākais pārstāvis ir Ritvars Dižkačs, grupas «Aurora» līderis.

Kurss uz Kanādu

Savulaik Ritvars Dižkačs kopā ar Aigaru Grāveru Latvijā izveidoja vienu no pirmajiem new wave projektiem. Tas saucās «Asociāciju sektors». Taču krietni pazīstamāka ir viņa 1987. gadā dibinātā grupa «Aurora», kuru dēvē arī par indīroka pionieri latvju zemē. Auroras slavenākie hiti «Barjera» un «Sadauzītais bundzinieks» vēl tagad itin bieži skan radiostacijās un skatāmi televīzijas klipos. 90. gadu sākumā uz štatiem emigrēja ģitārists Svens Himlers, kaut kur Īrijas pusē jau sen mitinās bundzinieks Edgars Beinārs, bet Ritvara cīņa ar narkotikām beidzās ar bēgšanu uz Kanādu, kur viņš mitinās joprojām.

Lai gan no Latvijas Ritvars aizbrauca jau tālajā 1992. gadā, interneta portālos vai katrā diskusijā par 80. gadu underground mūziku lasītāji uzdod jautājumu – ko dara Dižkačs?! Viņu joprojām atceras. Pēc visai pailgiem pūliņiem, iesaistot elektroniskā pasta dāvātās iespējas, MĒS izdevās sazvanīt Ritvaru Kanādā. Kā vienmēr atsaucīgs, tikai valodā visai bieži iesprūk angliskās frāzes – tāds vismaz telefoniski šobrīd ir 39 gadus joprojām jaunais Ritvars Dižkačs.

– Kur tu pašlaik mitinies?

– Šobrīd dzīvoju Oldsvilē. Tā ir tāda neliela priekšpilsēta, atrodas starp Hamiltonu un Toronto.

– Ar ko nodarbojies?

– Ai, neko īpašu, darbojos kādā mājā... Mana pamatnodarbošanās ir sienu apgleznošana. Taisu komerciālo mākslu – uz hoteļiem, kazino, mājām.

– Bet, cik saprotu, par iztikšanu tev nav jāsūdzas?

– Jā, te jau tā neļauj badā nomirt. (Smejas.) Ja tu strādā, tad ir O.K. Turklāt es tagad dzīvoju viens, Toronto dzīvošanas ziņā nav tik dārga pilsēta. Kopumā gan visi maksājumi saripo diezgan spēcīgi.

Kontrabanda no Centrāltirgus

Kopš aizbraukšanas uz Kanādu Ritvars dzimtajā zemē pabijis tikai divas vai trīs reizes. Pēdējo – pirms pāris gadiem, kad viņš paguva nokārtot Latvijas pasi. Dižkačs gan nebūt nav mājās sēdētājs. Kā stāsta viņa draugi, ik gadu Ritvars dodas uz Kubu – šī zeme ar kaut ko viņam esot iepatikusies.

– Vai ciemos uz Latviju negrasies?

– Diez vai tuvākajā laikā sanāks. Neesmu nokārtojis papīrus. Amerikā izdeva jaunas prasības, jāpārtaisa pase, līdz tam nemaz un nekur nevaru braukt. Ja precīzāk – varu izbraukt, bet nevaru atbraukt atpakaļ. Man it kā jau sen ir Kanādas pavalstniecība, pastāv iespējas tikt pie pilnas pilsonības, taču visu laiku esmu šo lietu vilcis garumā. Tagad man atkal jākārto dokumenti – būs jāņem pilnā pilsonība. Līdz ar to gan es nezaudēju Latvijas pilsonību.

– Cik nopratu pēc elektroniskajās vēstulēs teiktā, vismaz pie latviešu cigaretēm un alus tu tiec arī Kanādā?

– (Smejas.) Nē, man māte sūta latviešu cigaretes! Tas jau, vecīt, ir kā kontrabanda, jo šeit cigaretes ir nenormāli dārgas. Tagad ir kaut kādi stulbi likumi – cigaretes nemaz nedrīkst sūtīt, tāpēc man tās nogādā visādos šaubīgos veidos. Centrāltirgū pirktās More, kas ražotas Krievijā... Bet alu – to jā, to šeit var nopirkt. Tiesa, tikai vienu – Aldara... Kā viņu... Zelta, ja? Te ar to ir pilns, gandrīz katrā veikalā.

– Vai tevi šādas nelielas nianses uz Latviju nevilina?

– Kas – Zelta alus, vai? (Smejas.) Baigi forši jau aizbraukt paciemoties, bet tas prasa diezgan daudz naudas. Negribas braukt tikai uz vienu nedēļu, bet, ja brauc uz kādu mēnesi, ceļošanas izdevumi plus vēl tas, ka tajā laikā neko nepelni – ir diezgan expensive (dārgs) pasākums. Ja ir divi bērni, nauda aiziet diezgan ātri.

Zelta laikmeta jumpravietis

Šķiet, plašākai publikai Ritvars Dižkačs vairāk pazīstams ar saviem dziesmu tekstiem Jumpravai. Populārākās tās dziesmas ir ar Ritvara vārdiem: Ziemeļmeita, Vēlreiz, Zem 2 karogiem, Pa vējam, Šeit lejā, Peldētājs, Lietus un citas. Praktiski viss Jumpravas zelta laikmets.

– Vai sazinies ar Jumpravas puišiem?

– Jā, vēl pagājušajā gadā ar Aigaru mēģinājām sakontaktēties – uzlikām programmu Skype, sazvanījāmies ar kompja starpniecību. Diemžēl es viņu dzirdēju, viņš mani – ne, bet vēlāk vispār viss kaut kā pilnībā pajuka. Pārcēlos dzīvot uz jaunu vietu, pēdējā laikā neesam sazinājušies.

– Bet ar bijušajiem auroriešiem? Satiecies, sazinies?

– Neko daudz. Es zinu, ka Svens tagad esot Latvijā. Edgars nesen zvanīja, viņam bija kaut kādas funny (jautras) lietas notikušas Amerikā, viņš bija pat arestēts, ejot pāri Meksikas robežai. Tolaik viņš atradās Amerikā, tagad laikam dzīvo Īrijā. Neko īpaši kontaktējies neesmu.

– Tu esot nodibinājis kontaktus ar Artūru Irbi?

– Jā, pēdējā laikā. Kad NHL (Ritvars saka – en-eidž-el) bija lokauts un viņš bija tajā komitejā, sazvanījāmies. Kaut kā es viņu gan tad nesatiku. Pāris reizes esmu redzējis, kā viņš spēlē. Kad Artūrs spēlē Toronto, vienmēr eju skatīties hokeju.

– Ar citiem latviešiem tiecies?

– No hokejistiem? Starp citu, ir tāds latviešu hokejists – Raitis Ivanāns, kurš spēlē Hamiltonā. Tas ir tepat, kādus 40–50 kilometrus no manas dzīvesvietas.

Bija atbraucis viens džekiņš no Latvijas – tāds Juris Tipa (neatkarīgās mūzikas žurnālists no izdevuma Torņa laiks – S.V.). Bet vispār no Latvijas uz šejieni diezgan maz brauc, savukārt vietējie latvieši mani diez ko neinteresē.

Indie mūzikas popularizētājs

Savulaik Ritvars laida klajā pirmo indie mūzikas preses izdevumu Latvijā – Stieple. 80. gadu vidū tas iznāca neregulāri, taču bija visai iespaidīgs. Avīzi pavairot viņam palīdzēja aurorietis Beinārs, un visumā tā bija ļoti bīstama nodarbe. «Ar iespiešanu un pavairošanu tolaik bija tā, ka tevi mierīgi varēja par to iesēdināt cietumā,» intervijā Radio NABA pirms pāris gadiem atminējās Dižkačs. Interesanti, ka Stieples ideju viņš joprojām nav atmetis un pat piedāvāja šo rindu autoram kaut ko uzrakstīt tai.

– Grasies atkal reanimēt Stiepli?

– Pašlaik kaut ko knibinos. Man nebija nekādas sajēgas, vai var šeit vienkāršā veidā rakstīt arī latviešu šriftā. Juris Tipa man atveda kādu programmu, kur tikai uzspied, un – klinkš! – garumzīme, klinkš! – mīkstinājuma zīme! Man visu laiku tādas lietas nebija, pat nezināju, ka šāda programma vispār eksistē. Bet tas ir tikai pašam, izdevums nav mērķēts uz aktuālajām tēmām. Rakstu par lietām, kas mani interesē un kas manā skatījumā jau sen ir aizmirstas, piemēram, par bijušo laiku mūziku.

Linužu atceroties

Sarunas gaitā visu laiku kā karstam kartupelim negribējās pieskarties vienai tēmai – Viļņa Linuža nāvei. Viņš arī bija tā laika muzikālais dumpinieks, savulaik kopā ar Gintu Solu un Gvido Lingu darbojās vienā no pirmajām panku grupām Dzelzceļš, bet no 1987. līdz 1991. gadam dziedāja grupā K. Remonts. Jau 90. gados Vilnis pārcēlās uz dzīvi Īrijā, relatīvi nesen viņš pabija arī Latvijā. Linuža draugi stāstīja, ka jau tad viņš esot bijis depresīvs, radušās problēmas arī personīgajā dzīvē.

Diemžēl šo krīzi Vilnis neizturēja – naktī uz pagājušo sestdienu viņš dzīvi beidza, pakaroties savas mājas augšējā stāvā. Vilni atrada draugs un tuvs līdzgaitnieks Edgars Beinārs.

Vai Ritvars zina par Viļņa Linuža traģisko galu? Nācās saņemties un apvaicāties. Diemžēl tieši MĒS nācās kļūt par ļaunās ziņas vēstnešiem.

– Vai par Vilni zini?

– Nē, kas ir ar Vilni?!

– Miris...

– Kā tā? Vai tiešām? Fuck, tas ir... o, shit... (Ritvars izplūst anglisku frāžu apkopotās emociju izpausmēs). Vecīt, tas gan ir... Tieši Vilni gan nebiju redzējis gadiem... Holy shit! Tas ir baigi nepatīkamais jaunums... Mēs senāk te tāds bariņš bijām...

Mūziku nepametot

No drūmām domām Ritvaru izdodas izkustināt, turpinot sarunu par muzikālām tēmām. Pie mums no rokas rokā joprojām ceļo disks ar piecām Auroras dziesmām, vēl kādā izlasītē atrodama arī Barjera, taču tas gandrīz ir viss, kas saglabājies no šīs grupas repertuāra ierakstītā veidā.

Relatīvi nesen Dižkačs draugiem uz Latviju bija atsūtījis kādu savu dziesmu, ko ierakstījis viens pats, tikai ar datora palīdzību. Šis gabals ir lielisks: kaut kas no Auroras, kaut kas no citiem indie rock klasiķiem. Ritvars to iedziedājis angliski, dziesmu raksturo nelaimi vēstošs ritms, kā arī spēcīgs ģitārskanējums.

– Vai ar mūziku vēl nodarbojies? Mums uz Latviju tu biji atsūtījis failu ar dziesmu MP3 formātā.

– (Klusums.) Failu? MP3 formātā? Es biju aizsūtījis? Kad??? (Pēc krietnas pauzes.) Nu jā, es dažkārt te ākstos, taisu visādas lietiņas. Pat savus bērnus ierakstu. Tas gan viss ir tikai paša priekam, bez tālejošākiem mērķiem. Man mājās ir kaut kas līdzīgs studijai, varu ierakstīt diezgan labā kvalitātē un salikt to visu kopā.

– Vai zini, kas notiek latviešu mūzikā?

– Man ir atsūtītas un atvestas diezgan daudzas lietas, tāpēc tā pēkšņi un negaidīti zinu diezgan daudz. Protams, no tās mūzikas, kas mani interesē. Tā ka es apmēram zinu, kas Latvijā notiek. Tikko klausījos izlasi Starteris (neatkarīgās mūzikas kompilācija – S.V.), tā gluži pēc nosaukumiem nevienu grupu gan neatcerēšos. Nekas gan tāds īsti tur arī nav, par ko es varētu teikt – oh, tas gan bija very (ļoti) labais! Taču ir labi, ka Latvijā visādas šādas lietas notiekas. Gan jau. Gan jau šajā jomā būs baigais p****c arī pie jums!

– Vai zini, ka Aurora šeit joprojām ir kulta grupa?

– Tiešām? Nu ko, tad jau būs jāuztaisa vēl kaut kāda mūzika. Keep in touch (sazināsimies jeb nepazūdi)!

Ritvars Dižkačs:

– Es iepazinos ar Aigaru Grāveru, kad viņš ar grupu, kurā jau bija kāds mans paziņa, atbrauca ciemos uz Salaspili. Man bija sarakstīti visādi vārdiņi sakarā ar manu pirmo mīlestību utt., vēlāk es pārgāju uz citām lietām. Bieži braucot vilcienā uz Rīgu, tu sāc rakstīt, jo nekā cita nav ko darīt. Un tad Grāvers, man nesakot, savāca visādus tos papīrīšus un uztaisīja dziesmu, man šķiet, ka tā bija Lidmašīna. Es vēl nekā nezināju, bet tad piezvanīja Grāvers un teica: «Paklausies radio!» Es klausos – nu O.K., jā, kaut kas tāds pazīstams. Vēlāk mēs sākām sapazīties.

Aigars arī bija baigais aktīvists, toplaik Jumprava bija «balodīši un mākonīši», bet viņam iekšā krājās tāds naids pret visu to sistēmu, mūziku utt.

(no intervijas Radio Naba 2003.gadā)

***

Aigars Grāvers, mūziķis

– Savulaik mūs ar Ritvaru sapazīstināja kolēģis no grupas Hermanis Kaminskis. Dižkačs ir ļoti talantīgs dzejnieks, vārdi viņam vienkārši nāca ārā. Palasījām šos dzejoļus un nolēmām tos izmantot grupas dziesmās. Speciāli Jumpravai viņš nav rakstījis nevienu tekstu, tie viņam jau bija gatavi. Lielākā daļa Jumpravas pazīstamāko dziesmu ir ar Dižkača tekstiem, tā ka viņš pilnīgi noteikti ir devis savu artavu grupas popularitātē un izaugsmē.

Cilvēciskā ziņā es par viņu varu pateikt visai maz. Mums tolaik diez ko nesapasēja – katram vienkārši bija savas intereses. Arī šobrīd par viņu neko nevaru pateikt. Ir pagājis tik daudz gadu...

Igors Linga, režisors

– Es nekad ar Ritvaru neesmu spēlējis vienā grupā, bet mēs bijām ļoti labi čomi. Savulaik mācījāmies mākslas vidusskolā paralēlās klasēs. Viņš ir ļoti, ļoti talantīgs čalis. Atminos, ka viņš kādreiz dzīvoja Cēsīs, bet vēlāk kopā ar māti pārcēlās uz Salaspili. Vecāki bija šķīrušies, un māte viena pati viņu uzaudzināja. Jau tolaik, kad netika vēl pieļautas dažādas brīvdomības, viņa istabas sienas bija melnā krāsā. Ritvars rakstīja foršas vārsmas, viņš ļoti labi zīmēja un gleznoja – viņam bija dabas dots talants. Arī kā cilvēks viņš bija gana patiess un tīrs, viņš bija un droši vien joprojām ir (pēc aizbraukšanas uz Kanādu vairs neesmu viņu saticis) godīgs. Dižkačs ir tāds Banderasa tips, straujš čalis, kas varēja arī iekraut pa purnu, ja kaut kas bija ne tā. Taču viņš nekad nemēģināja pierādīt, cik kruts vai talantīgs ir, tas viņam nebija vajadzīgs.

Ar mūziku viņš tad nenodarbojās, taču ļoti aktīvi klausījās tolaik gandrīz vai aizliegto Radio Luxembourg. Ritvars gan visu laiku gribēja kaut ko pasākt mūzikas jomā un tā pamazām, pamazām vāca kopā savu grupu, kas iesākumā mēģināja viņa mājas pagrabā. Par pirmo nopietno Ritvara grupu gan jāsauc Aurora.

Es domāju, ka Jumpravas puišiem viņam ir jāsaka liels paldies – bez Ritvara tekstiem tā nebūtu tik interesanta, būtu vairāk mietpilsoniska. Viņa dziesmu teksti piedeva šai mūzikai īpašu asumu.

Aigars Krēsla, mūziķis

– Zini, tev par Ritvaru vislabāk varētu pastāstīt Grāvis (Aigars Grāvers – S. V.) – viņi tur tolaik čomojās, es viņu pazinu tikai čau, čau! līmenī... Mēs vispirms iepazināmies ar Ritvara tekstiem, klātienē viņu zināja tikai Grāvis, taču mēs visi arī gribējām Dižkaču redzēt. Atminos, ka viņš bija diezgan noslēgts – dzīvojās tikai savu džeku lokā.

Spilgtākās atmiņas man saistās ar braucienu uz Maskavu, kur mēs nedēļu koncertējām kopā ar Remix. Ritvars par varītēm gribēja līdzi, jo viņš vēlējās redzēt Sarkano laukumu. Taču lielāko daļu laika viņš pavadīja viesnīcā, jo piekopa brīvu dzīvesveidu un nodarbojās ar... hmm, tolaik ļoti nepopulārām lietām. Viņš vispār bija ekstrēms džeks, pamatīgi atšķīrās no pārējiem.

Ritvaram nebija dziesmu tekstu, bija pamatīgi jāpiepūlas, lai tos ietērptu mūzikā. Grāvim bija kalns ar lapiņām, uz kurām bija atziņas, varbūt kāds pantiņš, un no šīm lapiņām tika lipināti kopā teksti. Tie, protams, tika arī pamatīgi rediģēti, taču Grāvim no Ritvara puses bija akcepts, ka viņš var šos tekstus grozīt, atstājot to jēgu. Lielākā daļa Jumpravas populārāko dziesmu tiešām ir ar Dižkača tekstiem.

Pirmā un pēdējā reize

Ārija Lipska, māksliniece

– Astoņdesmito gadu sākumā mācījos Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā, kur skolojās arī Ritvars Dižkačs. Viņš bija dekoratoros, es – keramiķos. Rudeņos mūs sūtīja uz Salaspils saimniecību vākt bietes. Uz turieni braucām ar vilcienu, atpakaļ – arī.

Mums bija tāda neliela telpa, kur pārģērbties, taču to parasti slēdza ciet. Tā nu sanāca, ka reiz bija jābrauc uz Rīgu, es jau biju izgājusi no šīs mājiņas, taču sapratu, ka vēl nepieciešams nokārtot dabiskās vajadzības. Diemžēl telpa jau bija aizslēgta, bet, kur meklēt tualeti, nezināju. Tur bija samērā civilizēta vieta, egles un krūmi arī neauga, bet sievietēm nav tik viegli veikt šo procesu kā vīriešiem. Ieraudzīju divstāvīgu mājiņu – tā atradās vistuvāk mūsu telpām. Bail man nebija, arī uz mutes neesmu kritusi – varētu kaut vai Kremlī pačurāt –, piegāju klāt un pieklauvēju. Neviens neatbildēja. Parāvu rokturi – mājiņa bija vaļā. Dzirdēju, ka no kaut kurienes skan primitīva mūzika, turklāt vēl kāds nebalsī dzied. Iegāju tualetē, klausījos, bet pēc tam ziņkāre ņēma virsroku. Neviens joprojām nebija mani pamanījis. Ieraudzīju trepes, kas veda uz pagrabstāvu. Nogāju lejā, skatos – tur sēž mani skolasbiedri. Dižkačs sēdēja pie paštaisīta mikrofona ar ģitārīti, kurai bija tikai divas stīgas. Vēl bija Gatis Gudets, kas tagad mīt Kanādā, bet tolaik mācījās tēlniekos. Viņam bija interesants instruments – dzelzs stienis, kuru, kad viņam ienāca prātā, dziesmas kulminācijā varēja mest zemē, un sanāca tāda vibrējoša skaņa. Vēl bija tagadējais uzņēmējs Ainis Čaunāns, kas tolaik bija vienīgais sultāns keramiķos un kuram nebija ne balss, ne dzirdes, taču viņam bija uzticēta bērnu joniciņa, kuru viņš idiotiski spaidīja. Bija arī Edgars ar iesauku Džuks – viņš vēlāk spēlēja bungas «Aurorā». Ienācis bija arī mans draugs Māris Dambītis – ļoti labs mākslinieks, kuru vēlāk piekāva kāds narkomāns un atstāja kāpņutelpā noasiņot. Ar lenšu magnetofonu notika kādas dziesmas ieraksts.

Ienācu ovāciju pavadījumā. Ļoti labi, mums tieši trūkst sievietes balss – viņi teica. Apvaicājās, kā te esmu nokļuvusi, un, manu stāstu noklausoties, pamatīgi apsmējās. Ritvars sāka spēlēt aktīvu ritmu un teica, ka jāsāk dziedāt. Bet ko? Mana stāsta iespaidoti, viņi teica, ka teksts varētu būt «publiskās atejās caurumu nav». Emociju iespaidā to arī ieelsoju. Pēc tam Čaunāns zvanīja un stāstīja, ka esot atnācis mājās pilnīgi pārguris, uzlicis šo ierakstīto dziesmu un viņam uzreiz prātā bijusi doma iet meitās: neko tik erotisku viņš neesot dzirdējis, varbūt vienīgi vēl Joko Ono varot ko līdzīgu. Jā, vēl tur bija teksts «atrodiet un izurbiet, izurbiet un atrodiet», bet Dambītis mikrofonā kliedza «visa dirsa sarkana, sūds ārā nenāk». Tā bija Dižkača grupas Depo pirmā dziesma ar šādu pašu nosaukumu, tā bija arī mana pirmā un pēdējā mūziķes karjerā. Ar to pilnīgi pietika.

Bēgot no Latvijas

Lai gan Ritvars Dižkačs no latvju zemes aizbrauca it kā nemaz ne tik sen, laiks tomēr skrien ātri. Pašlaik i mums, i pašam Dižkačam pat grūti atminēties, kādi bija viņa iemesli doties prom. Par tiem var nedaudz izprast no intervijas Uģim Vekteram laikrakstā «Nakts» 1993. gada 29. jūlijā.

– Cik dolāru tev bija, kad aizbrauci uz Kanādu?

– Kad braucu uz Kanādu, man kabatā bija simt dolāru, kurus uzreiz notērēju, braucot no Monreālas uz Toronto. Palika divdesmit.

– Kā tu aizbrauci – galīgi tukšā vietā?

– Palūdzu vienai meitenei, kura no šejienes brauca uz turieni, lai atsūta izsaukumu. Sapratu, ka šeit vairāk nevaru. Kad vēl ārstējos, aizgāju pie Stradiņa (Jāņa – narkologa – aut.) un izkratīju sirdi. Viņš piedāvāja deitopu, tad padzirdēju, ka tur tāpat visi šaujas, kaut kā gads mokoties pagāja.

– Tā bija bēgšana?

– Tieši tā arī bija. Kad aizbraucu, man neviens neko nesolīja, pilnīgi neko.

– Kā tev pagāja pirmais laiks? Ne jau uz ielas!

– Tur īres maksu prasa mēneša beigās, pirmajā datumā. Kad iebraucu, datumi bija labvēlīgi. Lai nu kā, bet man ļoti palīdzēja kāds Kausa kungs. Es viņam divas dienas mazgāju logus un cirtu malku, laikam kamīnam, kuru es tā arī tajā mājā neredzēju. Viņš maksāja labu naudu, un tā es varēju izdzīvot, kamēr atbrauca cilvēks, ar kuru varēju nokārtot dažas lietas.

– Ko tu tur strādā?

– Vienā dizaina firmā. Pagāja četri mēneši, kamēr sapratu visus tos terminus un ko ar tiem darīt. Piemēram – kā tad ir ota angliski? Bet vispār – ja kāds šeit beidzis lietišķos, tad tur savu darbiņu var droši atrast.

* publicēti fragmenti no intervijas