Ierēdņi meklējuši slēptas provokācijas, bet Zigmars Liepiņš saka: «Kas mums daļas gar Ulmani, tā vienkārši togad bija sestdiena, kad vislabāk sarīkot koncertu!» Tagad Zigmars saka: «Mēs drīz varēsim atvērt konsultāciju dienestu – kā veiksmīgi pārdot gaisu!» Astoņdesmito gadu beigās Latvijas valsts filharmonija tika sadalīta nopietnajā un nenopietnajā daļā, un otrā tika nosaukta par firmu "Showimpex", uz tās bāzes Z. Liepiņš izveidoja studiju "L&M". Barikāžu un puča iespaidā Augstākajā padomē radās doma, ka šādiem gadījumiem būtu vajadzīgas rezerves radiostudijas, arī pašam Z. Liepiņam neatkarīga radio funkcija apvērsumu laikā šķita ļoti svarīga, jo «citi mediji tajā brīdī jau ir nokauti», bet interneta tolaik vēl nebija. Idejai konkretizējoties, Zigmars saprata, ka vajadzīgs programmu direktors un tas nevar būt neviens cits kā Jānis Šipkevics – viņi sadarbojās jau kopš astoņdesmito gadu vidus, bet abi apgalvo – tam neesot nekāda sakara ar Liepājas mafiju. Zigmars teicis: «Nav tev tajā Labvakarā vairs nekādas perspektīvas, jo atmoda ir beigusies!» Taču Jānim tas šķitis nonsenss: «Es domāju, ka Labvakar! būs mūžīgs un es pensiju sagaidīšu televīzijā.» Jānim tā bija radikāla izšķiršanās, par kuru viņš domājis trīs dienas – vai vērts pamest stabilu valsts darbu un mesties iekšā šādā avantūrā. «Bet Zigis aizrauj ar ideju, nobur un apmāj tevi tā, ka tu aizmirsti jebko citu pasaulē.» Tā Zigmars piesaistīja arī Radio SWH tehnisko direktoru pragmatisko Guntaru Krūmiņu, pārvilinot viņu no Radio un televīzijas centra galvenā inženiera un direktora vietnieka krēsla. Zigmaram pašam šķita, ka ir pēdējais brīdis atrast nišu savam biznesam: «Es redzēju, ka vilciens pamazām jau iet garām, un sāku baidīties, ka tūlīt ieraudzīšu pēdējā vagona sarkano lampiņu un palikšu strādāt par cūkkopi Mežaparkā. Un es skaidri zināju, ka spēlēt kāzās un bērēs vairs negribu.» Zigmars turpina: «Būsim godīgi, naudas jau mums nebija.» Jānis ironizē: «Bija divi mākslinieki ar plikām pakaļām un baigām idejām.» Kā iespējamais biznesa partneris kādu brīdi figurēja Viesturs Koziols, bet tad Zigmars "Klubā 21" nejauši satika Jāni Gobiņu, firmas Info Logistic Minhenes biroja vadītāju, kurš teicis: «Es zinu, kas tev vajadzīgs! Aināru Gulbi pazīsti?» Bārmenis Malvīnē, nodomāja Zigmars, bet patiesībā A. Gulbis tad jau bija SWH impērijas vadītājs. Nākamajā dienā Z. Liepiņam zvanījis A. Gulbis: «Nu, tu negribi mani par partneri?» Zibenīgā tempā pāris mēnešos sagatavoti radio dibināšanas dokumenti, tie parakstīti 1992. gada jūlijā. Burti SWH radio nosaukumā ir vēl tagad, kaut gan 1997. gadā A. Gulbis savas daļas pārdeva LNT, bet Zigmars tad nolēma, ka mainīt brenda nosaukuma būtiskāko sastāvdaļu nozīmētu sākt visu gandrīz no nulles. Ezīši miglā Abi «radioamatieru statusā esošie censoņi» saprata, ka būtu jānoskaidro, kā tad tas radio vispār ir uzbūvēts, «jo sapratnes un poņas mums nebija pilnīgi nekādas, mēs taustījāmies kā ezīši miglā». Tāpēc Warner Bros. pārstāvis Londonā Andris Mellakauls sarunāja puišiem vizītes BBC, Līdsas radio un citās Anglijas radiostacijās, pat pie leģendārā angļu radiodīdžeja Džona Pīla. Tur viņi mācījās viselementārākās lietas, pat to, kā radiostudijā jāizvieto galdi un ka vajadzīgs arī kafijas automāts. Jānis pat atļāvies uzdot nekautrīgu jautājumu – cik jāmaksā dīdžejiem? Kad shēma bija skaidra, atlika sagādāt mūziku. Jānis to atceras kā brīnišķīgu sapni – 600 lappušu biezā katalogā viņš drīkstējis izvēlēties jebkuru plati un ņemt tās, cik vien sirds kāro, jo «Gulbis par visu maksāja». Pēc izvēlētajām 2000 platēm puiši braukuši uz vairumtirdzniecības bāzi Londonā – milzīgu lidostas angāru, kur plates pārvieto ar minikāriem kā kartupeļu maisus. Jānis bija pārliecināts, ka šim jābūt personību radio, un sāka vākt kopā radošus cilvēkus, kas jau strādājuši ar publiku – kā mēdz rakstīt sludinājumos, diskžokeja pagātne tika uzskatīta par priekšrocību. Tā komandā parādījās Ainars Mielavs, Fredis, Ufo, arī Ivars Krastiņš un Māris Spilva. Zigmars no RadioAA izzvejoja Arti Volfu un Horenu Stalbi, kuru izvēlējies balss dēļ, dzirdot viņu dziedam. Jānis tagad smej, ka Horens uz tā brauc jau desmito gadu, jo uz katru priekšnieka aizrādījumu atbildot: «Jāni, bet man taču ir lieliska balss!» Radio SWH pirmajos gados tur figurēja arī kolorītais tēls Deivids Fokss, kurš kā avantūristisks pasaules klaidonis iemaldījās Latvijā ar meitu. Dīdžeji no viņa profesionalitātes varēja daudz mācīties, kaut gan D. Fokss latviski iemācījies tikai vārdu maitenes! (domādams, ka saka «meitenes») un par tām arī visvairāk interesējies, pat ētera laiku izmantodams randiņu sarunāšanai. Pēc pusotra gada Deivids pēkšņi pazuda, atstādams Latvijā parādus un citas ziepes. Klīst baumas, ka tagad viņš strādājot Gdaņskas radio… Kosmosa kuģa starts Skanstes ielā padomju laikā atradās Baltijas robežsargu štābs, un tādu to arī SWH dabūja īpašumā – ar visām divstāvu gultām, maršēšanas laukumu un smell like soldier’s spirit. Jāņa kabinets vēl gadu esot smirdējis pēc veciem kājautiem, bet prezidenta Z. Liepiņa kabinets ierīkots bijušajā seržantu istabā. Toreiz Jānis to visu nofilmējis un sola tagad – desmit gadu svinību laikā – parādīt LNT skatītājiem. Svinīgais brīdis pienāca 1993. gada 15. aprīlī pulksten 7, kad RadioSWH sāka strādāt testa režīmā. «Sajūta bija tāda, it kā mēs palaistu kosmosa kuģi – Ainars bija pie pults, pārējie stāvēja apkārt un sajūsmā skatījās, bet ziņu dienesta vadītājs Aldis Neimanis visus iepēra ar žagariem, vēlot vieglu garu.» Pēc divām minūtēm jau zvanījuši pirmie klausītāji, bet paši darbinieki vēlāk braukāja ap Skanstes ielu, pārbaudīdami, cik tālu velk ēters, un lika visiem taksometru šoferiem uzstellēt aparātu uz pareizajiem viļņiem. Par pirmajām ētera laiku plānošanām Jānis tagad smejas – visi sanākuši kopā, un tad viņš prasījis: «Nu, kurš rīt no rīta ir brīvs? Okei, ierakstu Loku. Fredis saka – no rīta būšu aizvedis bērnu uz bērnudārzu, es varētu ienākt ap divpadsmitiem. Krastiņš – man pa dienu reanimācijā daudz darba, es varētu atnākt vakarpusē.» Tobrīd radio visai kompānijai bija tikai hobijs, pamatdarbs katram bija pavisam cits. Protams, viss balstījās uz entuziasma, visi dzīvoja kā viena liela ģimene un bieži nešķīrās arī pēc darba, nakšņoja radio un iepirkās darbinieku bufetē par puscenu: «Mazs komunisma modelītis!» Tā dzīvot nevar Tomēr ap 1995. gadu entuziasma laiks beidzās, Zigmars un Jānis saprata, ka radiobiznesā ir savi likumi, par kuriem viņi neko nenojauš, tāpēc pirmā nauda būtu jāiegulda sevis izglītošanā. Izpratne par biznesa likumībām tolaik robežojās ar kuriozitāti – A. Gulbis reiz pārmetis, kāpēc viņi «piesārņojot» programmu ar Gerkena «lupatu reklāmām», bet uz Zigmara iebildumu, ka kaut kā taču nauda algām jānopelna, teicis: «Cik tev vajag? Es iedošu, bet tu spēlē reklāmas vietā Kleptonu!» Tomēr drīz SWH naudas straumīte apsīka, un Zigmaram kļuva skaidrs – gada laikā viss būs beidzies, jo arī paši viņi naudu pelnīt neprot. Ar Tijas Kārkls un Amerikas informācijas biroja palīdzību Zigmars devās pēc zināšanām menedžmenta un pārdošanas divu nedēļu seminārā ASV, Vašingtonā. Tas izmainīja pilnīgi visu. Amerikāņi gan teikuši, ka sistēmu vēl pāris gadu nevarēs lietot, jo tā vispirms ir jāsaprot, bet Zigmars atpakaļceļā lidmašīnā izlēma: «Es to ieviešu rīt!» Jānis atceras, ka Zigmars pārradies kā cilvēks, kuram pēkšņi parādījies Dievs, atklājot, ka līdz šim viņi darbojušies kā skolas radiomezgls un tās lietas jādara pilnīgi citādi. Arī Jānis devās uz Londonas programmu direktoru great school, tur atklājot sev pilnīgi nezināmus jēdzienus – radioformāts, rīta šovs, mērķauditorija, playlist un promotion. Pēc atgriešanās Jānis pievienojās Zigmaram: «Tak daļše žiķ ņeļzja!» Sākot no tā brīža, Radio SWH pirmajā laikā esot katru gadu divkāršojis ienākumus, jaunajā sistēmā ietilpa arī paplašināšanās – tad radās RadioSWH+ krievu valodā. Pirmais autiņš, pirmā klope Zigmars godīgi atzīst, ka pirmais Latvijā reģistrētais privātais radio tomēr bija"Radio Rock, kas vēlāk pārtapa par RadioAA, bet tagad tajos pašos viļņos skan kā MixFM. Tomēr šis radio retranslēja no Maskavas Norvēģijā radītu programmu krievu valodā, un pēc visiem citiem vēsturiskajiem rādītājiem RadioSWH tomēr Latvijā ir pirmais. Viņi pirmie sāka izsludināt atrastus papagaiļus un ceļu sastrēgumus (starp citu, radio vienu laiku ziņoja arī par to, kur stāv ceļu policisti, bet tad dīdžeji sāka ciest no policistu atriebības, un šī ideja tika atmesta). Pirmie sāka rīkot megakoncertus, saprotot, ka iztērētā nauda kaut vai pa aplinku ceļiem atnāk atpakaļ ar uzviju, jo nodrošina radiotēla veidošanu. Pirmie brauca ierakstīt džinglus pie ASV profesionāļiem, pirmie nopirka Boom-Box autiņu, kuram reiz kāda kundzīte Līdztiesības mītiņā ar spieķi izsitusi stiklu: «Viņa to uzskatīja par politisko pretinieku!» Vēl Radio SWH bija pirmais, kura ēterā uzmanības piesaistīšanai tika sarīkots tracis – virtuāla klope starp Ufo un Fredi. Abi vainīgie, smieklus valdīdami, lamājās un sita pret galdu speciāli sagatavotus stiklu maisiņus, tad ēterā iestājās klusums, bet pēc mirkļa Zigmars un Jānis atvainojās klausītājiem un apsolīja «pieņemt mērus». Klausītāji sāka zvanīt jau tūlīt, lūdzot abus kaušļus pažēlot un neatlaist… Starp citu, arī oranžo krāsu Radio SWH izvēlējās pirmie (Tautas partija ir dibināta piecus gadus vēlāk). RadioSWH ir arī, ar ko palielīties – pasaules populāro cilvēku balsu kolekcijas ziņā viņi esot pasaules pirmajā trijniekā, bet ārzemju kolēģi brīnās, ka ik svētdienu viņu ēterā piecas minūtes runā Valsts prezidente, bet ekspremjers vada rokmūzikas programmu. Īsāk sakot – gaisa tirgošana izrādās diezgan nopietns bizness…