Otrdien, 29. augustā, restorānā “Maestro” norisinājās žurnālistes un rakstnieces Daigas Mazvērsītes grāmatas "Mans draugs Mārtiņš Freimanis" atvēršanas svētki, kurus apmeklēja arī aizsaulē aizgājušā tautā mīlētā mūziķa draugi. Pēc grāmatas prezentācijas TVNET izdevās aprunāties ar autori, lai noskaidrotu, kas norisinājies grāmatas rakstīšanas aizkulisēs, un kādu viņa atceras, kā draugi viņu dēvēja, Freimi.

Kā zināms, šī nav jūsu pirmā grāmata par mūzikas industriju. Kā jūs nonācāt līdz šim projektam?

Tas bija Elitas Mīlgrāves [pasākumu organizatore, mūzikas ierakstu producente, uzņēmēja- red. piez.] piedāvājums. Man nebija, kā saka, daudz jāpārdomā, jo tas jau vienmēr ir aizraujoši - rakstīt par cilvēku, par kuru ir tik daudz atmiņu, kuram bijis tik daudz draugu. No vienas puses man, protams, likās, ka viss jau ir pateikts, jo skaidrs, ka Freimanis bija ļoti populāra un bieži aprakstīta personība. Bet no otras puses, šķirstot arī savus vecos rakstiņus un klausoties intervijas, sapratu, ka tas atspoguļojums tomēr ir tāds vienveidīgs, jo tīri viņa muzikālais devums jau netika analizēts. Tas bija arī mans tāds virsuzdevums parādīt, teiksim, kā “Tumsa” iekļāvās Latvijas mūzikas industrijā.

Es pieļauju, ka kādam dažas lapaspuses šķitīs arī garlaicīgas, jo esmu aprakstījusi, kā veidojās “Tumsa” kopā ar Mārtiņu, kā viņi mēģināja, kā strādāja pie skaņdarbiem. Es arī analizēju viņu dziesmas pēc muzikoloģiskiem kritērijiem, tāpat ir aprakstīts darbs studijā, kas cilvēkam, kurš ļoti mīlēja Freimaņa Pepi, varbūt liksies garlaicīgi.

Bet bez šīm visām niansēm liekas, ka Freimanim viss padevās ļoti viegli, ātri un forši, bet patiesībā jau tā nebija. “Tumsas” karjerai apakšā ir kolektīvs darbs, menedžeru, producentu darbs, piemēram, Edijs Gņedovskis, kurš būtībā izveidoja grupas muzikālo seju. Par to es vēlreiz gribēju tā vēlreiz skaļi pateikt un atgādināt, jo, lai arī Mārtiņš bija dzejnieks, producents un aktieris, viņš savas gaitas mūsu popkultūrā sāka tieši kā grupas “Tumsa” dalībnieks. Tāpat ir arī skats uz to, kāda bija grupas vieta tieši mūsu popmūzikas ainā un kas, iespējams, būtu noticis ar viņiem, ja Mārtiņš būtu palicis dzīvs, kā viņi būtu varējuši attīstīties. Bet tas viss bija saistīts ar neskaitāmajiem Freimaņa blakusprojektiem. Šajā ziņā man bija ļoti interesanti pētīt un pašai saprast kaut ko jaunu. Man bija atklājums, ar cik ārkārtīgi daudziem māksliniekiem viņš ir sadarbojies, tostarp arī pat ar Fominu un Kleinu, kas man tiešām bija negaidīts pārsteigums. [..]

Bija reizes, kad domāju, kā es to visu vispār savilkšu kopā, jo man bija, piemēram, 25 intervijas un vēl kaut kādi preses materiāli. Tad tu sēdi un lēnām līmē to kopā, un ir kaut kāds brīdis, kad saproti – tālāk vairs neiet. Gabaliņš nav tur, tas atkal jāliek atpakaļ. Es pēc puzles principa darbojos. Atšifrēju visas intervijas un tad lēnām veidoju kopējo kolāžu.

Bija brīži, kad es viņam [Mārtiņam Freimanim] personīgi lūdzu palīdzību, lai tiktu uz priekšu. Kopumā esmu diezgan apmierināta ar to, kas izdevās. Protams, būs kritika par to, ka tas stāsts ir pārāk dzeltens, jo tur ir arī daudzas personiskas lietas, attiecības un tamlīdzīgi, bet es centos nepārkāpt to robežu.

Piemēram, Uldis Rudaks [mūzikas kritiķis, dīdžejs] publiski izteicies: ja rakstīs grāmatu par Juri Kulakovu, viņš alkoholu nepieminēs. Savukārt Freimaņa gadījumā starp viņu un melno balzamu tika likta gandrīz vai vienādības zīme, un visi klātesošie to uztvēra pilnīgi normāli. Kas tad būtu Freimanis bez balzamiņa?

Es atceros skaļus virsrakstu presē, ka Freimanis pateicis “man katru dienu ir paģiras”. Viņš nevairījās no šā sava statusa, tāpēc arī netaisīju viņu baltu un pūkainu, ignorējot visu, kas saistīts ar viņa trakulībām vai atkarībām. Bet nu skaidrs, ka šī varētu arī nebūt vienīgā grāmata par Freimani, varētu vēl desmit grāmatas, tā ka katrā varētu vēl kaut ko jaunu uzrakstīt.

Kā jau grāmatas prezentācijā izteicās Mārtiņa klasesbiedrene un tuva draudzene Maija Kalniņa – viena cilvēka dzīvi gan var, gan nevar ietilpināt vienā grāmatā.

Dažu var, bet Freimanis bija ar tik plašu draugu un paziņu loku. Es konstatēju, ka, būdams labs aktieris, viņš ar katru cilvēku atšķirīgās vidēs bija citādāks. Viņā bija tik ļoti daudz dažādu īpašību, emociju un spēju, ka viņš patiešām modelēja šīs situācijas. Tad, kad Martiņš bija ar Guntu Līdaku [tagad Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekle], viņš bija pilnīgi citādāks nekā, piemēram, zaļā pļavā pie Mareka, makšķerējot kopējā pasākumā. Viņš reizē bija dzejnieks, aktieris un mākslinieks, viņam bija ļoti bagāta dvēsele. Man likās, ka viņš rīkojās tā, kā viņam šķita, ko cilvēki no viņa gaida konkrētajā situācijā.

Kāda bija jūsu abu pēdējā tikšanās?

Tā bija manā izpratnē nejauka, jo neviens jau nezināja, ka kaut kas tāds notiks. Man krodziņā „Pieci vilki” bija tikšanās ar kino režisoru Mareku Bērentu, kad tapa filmu triloģija "Savējie sapratīs", un Mārtiņš tur riņķoja ap galdiņiem. Viņš piesēdās pie mums, un es viņam teicu: “Tiš, Freimani, tu mums traucē!” Es viņu burtiski aizdzinu. Tas bija iepriekšējā pavasarī, un viņš tiešām kā ods džinkstēja apkārt. Viņam ļoti gribējās parunāt, bet mums bija jāspriež par scenāriju. Man nebija ne jausmas, ka kaut kas tik traģisks varētu notikt.

Savā veidā es varbūt izpērku to savu pēdējās dienas attieksmi. Es nedomāju, ka viņš to vispār atcerējās, bet man tas tā palika atmiņā kā pēdējā reize, kad redzēju viņu tādā neformālā atmosfērā. Viņš bija tik pašsaprotams kaut kā, ka nebija ne mazāko aizdomu, ka mums varētu viņa vairs nebūt.

Kādu jūs viņu pazināt kā cilvēku?

Viņš nešķiroja vecs vai jauns, viņš arī mazam puikam deva roku, bija ļoti priecīgs par visiem saviem faniem. Tiešām, ļoti neparasti sirsnīgs cilvēks, atvērts pret visu pasauli – tāpēc arī viņš tā nomocījās, jo gribēja ar visiem būt draudzīgs, labs, nemācēja sevi norobežot no darba dzīves.

Vai pēc grāmatas uzrakstīšanas ir mainījies jūsu viedoklis par Freimani?

Nekas neizmainījās, varbūt tikai dažas nianses. Lielākoties biju pārsteigta par to, ka viņš ar tik daudziem sadarbojās. Tas, ka viņš apzinājās, ka mirs, man bija šokējoši, jo dzīvot gadu ar tādu apziņu un neko nedarīt? Es nezinu, vai tā ir varonība vai muļķība. Tas lai paliek lasītāju ziņā.