/nginx/o/2018/08/29/11323795t1h3633.jpg)
28. augustā notika Daigas Mazvērsītes grāmatas “Mans draugs Mārtiņš Freimanis” atvēršanas svētki, pulcējot viņa draugus un kolēģus. Pasākumu apmeklēja arī viņa klasesbiedrene un tuva draudzene, dzejniece, dziesminiece Maija Kalniņa, kura piedalījusies grāmatas tapšanas procesā.
“Traks čalis, dulls aizputnieks saplēstās džinsenēs, izbalinātiem matiem, bija nospraudis sev mērķi iekarot Latvijas šovbiznesu, bet iekaroja ne tikai šovbiznesu, bet arī cilvēku sirdis. Sajauca gaisu un atstāja mūs ar to. Nu jātiek galā. Un tā galā tikšana joprojām ir notiekoša, un grāmata “Mans draugs Mārtiņš Freimanis” ir pierādījums tam,” uzrunā viesiem paziņoja Kalniņa.
“Es atļaušos varbūt pirmo reizi pateikt skaļi, ka vairs nelietošu vārdus “Mārtiņš tā būtu gribējis”. Mēs kaut kā ļoti viegli noveļam atbildību uz miruša cilvēka gribēšanām vai negribēšanām. Šis viss notika, tāpēc, ka mēs to visi gribējām. Tāpēc, ka mums viņš ir svarīgs. Mēs nezinām, vai viņam tas patiktu vai ne, bet man tas, kā viņa draugam, patika. Tikai katrs caur savu sirdsapziņas vai kādām iekšējām sajūtām varēja pieņemt lēmumu darīt vai nedarīt. Šī grāmata ir bijis ļoti smags darbs, tas nav noticis viegli. [..]
Tad, kad pabeidzu lasīt grāmatas manuskriptu, man bija ļoti smagi. Tas bija rādītājs, ka ir pa īstam, jo es satiku Freimi atkal jaunā veidā, pateicoties Daigas Mazvērsītes negulētajām naktīm, bažu un emociju pilnajiem mēnešiem, kuros viņai nācās būt vidutājam starp mums, viņa draugiem, kuri esam tik ļoti dažādi.
Mums bija ļoti daudz viedokļu par Freimani. Ja vienu dienu kāds bija Daigai teicis, ka viņš to darīja tā, tad otrā dienā kāds jau noteikti teica, ka tā nebija. Daiga, es izsaku tev milzīgu cieņu un apbrīnu, jo tu biji vienīgā un īstā, kas to varēja izdarīt. Tā rezultātā tapis materiāls, kurā Freimanis nav padarīts smukāks, kāds viņš ir, vai arī drausmīgāks, kāds viņš bija. Viņš nav padarīts par kaut ko citu, kas, manuprāt, ir ļoti, ļoti svarīgi, ja vēlamies runāt par viena cilvēka dzīvi, uzņemoties atbildību, ka viņš šajā stāstā vairs nevar par sevi atbildēt. [..] Pasaulē dosies materiāls, kurā ir iespējams satikt Freimani. Pilnīgi visu droši vien, ka ne. Tik, cik mēs varam par vienu cilvēku zināt, tas tur ir. [..]
Mūsu uzdevums, mīļie draugi, ir gan turēt Freimani piemiņā, gan sargāt, jo viņš vairs sevi pasargāt nevar.
Daigai ir izdevies gan pieminēt Freimani, gan pasargāt. Ir lietas, kuras ir jānosargā, un ir lietas, kuras jāceļ gaismā. Tāda forša deja uz virves ir šī grāmata “Mans draugs Mārtiņš Freimanis”. Man pilnīgi vienalga, Freimani, vai tev patīk šis brīdis vai ne, bet man šis brīdis patīk,” tā Kalniņa.
