Guntars Račs par to, kāpēc “Tumsai” tā arī neizdevās “pārspļaut” “Prāta vētru”

FOTO: Ieva Leiniša/LETA

Augusta noslēgumā tika laista klajā Daigas Mazvērsītes grāmata “Mans draugs Mārtiņš Freimanis” un Jūrmalā sākta koncertu sērija ar tādu pašu nosaukumu, kurā mūziķa dziesmas jaunā skanējumā izpilda viņa draugi un laikabiedri. TVNET šo notikumu sakarā aprunājās arī ar latviešu mūzikas izdevēju, producentu, dziesmu autoru un mūziķi Guntaru Raču, kurš palīdzējis īstenot šos projektus, lai noskaidrotu kāpēc “Tumsa” kā grupa tā arī nekļuva par Latvijā slavenāko.

Jūs nesen publiski izteicāties, ka Mārtiņš Freimanis ar “Tumsu” savulaik ļoti aktīvi konkurēja ar “Prāta vētru”. Kāpēc viņiem tā arī neizdevās pārspēt “prātniekus”?

Viņiem bija dažādas ambīcijas, teiksim tā. Grupai “Prāta vētra” jau no pirmās dienas, kad es viņus pazinu, bija ambīcijas iekarot visu pasauli. Cik tas ir izdevies, par to lai spriež katrs pats – informācija ir zināma, vai tieši pasaule, vai tieši kāda daļa pasaules ir iekarota. Bet viņi turpina šo ceļu ļoti mērķtiecīgi. Savukārt es neatceros, ka “Tumsai” būtu bijuši tik ambiciozi mērķi. Bija varbūt Mārtiņam prātā kādreiz sarakstīt pasaulē slavenāko dziesmu, bet vai viņš to bija domājis ar “Tumsu” izpildīt? Domāju, ka ne. Tāpēc viņš bija ļoti priecīgs, ka viņa dziesmu “The War Is Not Over” izpildīja diezgan pazīstama dāņu grupa “Michael Learns to Rock”.

Viņam kā solomāksliniekam, dziesmu autoram bija tās ambīcijas, bet visai grupai es to nemanīju. Tas varbūt arī ir tas, ka tu sasniedz tik, cik tu vēlies sasniegt. Šis Liepājas roks, iespējams, nebija tik ļoti konkurētspējīgs kā saulainākais Jelgavas poproks.

Vēl otra lieta bija menedžments. “Tumsai” viņš mainījās ik pa diviem trijiem gadiem, un tas ļoti daudz ko ietekmēja. Savukārt “Prāta vētrai” to darīja visa grupa plus vēl viens cilvēks. Viņi bija ļoti organizēti, un šī organizētība, arī lielas ierakstu kompānijas atbalsts nodrošināja lielākus panākumus.

Kāpēc notika tik biežas izmaiņas “Tumsas” menedžmentā?

Es domāju, ka nebija viegli ar Mārtiņu. Viņš bija ļoti sirsnīgs un tā, bet tajā pašā laikā ļoti neorganizēts un bija jāpieskata visu laiku. Tas nozīmēja, ka viņš meklē menedžeri, kurš strādā 24 stundas diennaktī cauru nedēļu. Reti kurš ir gatavs uz ko tādu. “Prāta vētrai” varbūt arī bija menedžments 24/7, taču tas bija tādā rietumu standartā – liekas darbības nenotiek. Savukārt Mārtiņa gadījumā menedžments bija spiests pieņemt naktī zvanus, palīdzēt naktī aizbraukt uz mājām, organizēt pavisam ar mūziku nesaistītas lietas. Tas visiem ir apgrūtinoši.

Kā skaidrojams “Prāta vētras” fenomens Latvijā?

Tas “brends”, kuru viņi ir izveidojuši, ir nenoliedzami ļoti spēcīgs. Pirmām kārtām, tā ir spēja sarakstīt labas dziesmas – ne katrā albumā tas ir, to mēs zinām, to ir mūzikas apskatnieki jau teikuši. Taču dziesmu bagāža, kas jau ir, viņiem pietiktu veselu divu grupu mūžiem.

Tā ir arī vēlme vienmēr dabūt to labāko, uzstāties, lai ko tas arī maksātu, izvirzīt augstus mērķus. Protams, nav arī bez ēnas pusēm tā visa lieta. Man jau arī ir mīļas tās dziesmas, pie kurām kopā strādājām no 2000. līdz 2005. gadam, kad tapa mani mīļākie albumi. Kā lai saka, viņi to latiņu tur un nenolaiž. Šīs latiņas turēšana ir pamatā visam tam, ko cilvēki novērtē.

Traģiski bojā gājušā basista Gundara Mauševica jeb Mumiņa dzīve līdz šim nav iemūžināta grāmatas formātā. Vai ir bijusi doma to izdarīt?

Savulaik, kad tos daudzos gadus ar viņiem strādāju, es sāku pierakstīt dienasgrāmatu, kurai vajadzēja kādreiz pārvērsties par grāmatu. Man joprojām ir šie pieraksti, kas tika veikti kādu pusgadu. Ja tāda grāmata vispār kādreiz iznāks, tad visdrīzāk tas nenotiks bez viņu pašu ziņas. Pirmām kārtām jau tā grāmata varētu būt par pašu “Prāta vētru”, kuras neatņemama sastāvdaļa ir Mumiņš.

Es ar nepacietību gaidu kādu grāmatu par “Prāta vētru” un, ja kas, tai obligāti nav nepieciešama grupas piekrišana – to var uzrakstīt jebkurš, arī es.

Man ir arī, ko stāstīt, bet es neesmu tam šobrīd nobriedis. [..] Tā ka to materiālu ir daudz, un ne man vienam, arī citiem. Bet, tā kā esmu izbraukājis studijas un turnejas līdzi, ir kaut kas saglabājies. Man ir bijusi šāda doma, šāds vilinājums, bet visu laiku bijuši citi darbi, ko darīt. Es droši vien kādreiz uzrakstīšu autobiogrāfiju, kurā būs visas šīs lietas.

Uz augšu
Back