Liedskalniņas fenomens (55)

"Ziniet, noslēpumus es tiešām neatklāju. Ja vēl tos pateiktu, visa Latvija būtu infarktā," saka Mudīte Šneidere. Kas noteica laikabiedru nonākšanu šajā delikātajā sirds stāvoklī?

Izvēlēto vārdu emocionālā slodze? Vai ieradums kultūru tvert kā savdabīgu pilsonisko reliģiju? To, kas veido gara aristokrātismu, bet ikdienu asociē ar dzelteno krāsu un mietpilsonības vārdu? Pēc diviem gadiem sekoja žurnālistes Džovitas Grebzdes grāmata "Mīļā, baltā, zelta, vienīgā Antra Liedskalniņa" ar apstiprinājumu: aktrise bija alkoholiķe – un laikabiedri saviļņojās otrreiz. 22. oktobrī Antrai Liedskalniņai apritētu 75. Nacionālais teātris sadarbībā ar Teātra darbinieku savienību šajā dienā pulksten 16 Mākslinieku kalniņā I Meža kapos atklās pieminekli kolēģei. Vai viņas tēls ir mainījies grāmatās izlasītā ietekmē?

Ziņkārība, atslodze vai kas cits, bet fakts ir – cilvēki par aktieriem interesējas. Turklāt ne jau dzimums nosaka interesi par ievērojamiem cilvēkiem. Kāpēc tā pastāv? Iespējams, atbilde slēpjas prasībā "negribu lasīt neko izdomātu".

Latvijas bibliotēkās rindas pēc grāmatām par Liedskalniņu noskrējušas. Izdevumi iegūluši plauktos, un tas ir tikai dabiski – interese pastāv, kamēr tie svaigi. Gribētāji grāmatu vienkārši ir izlasījuši un tālāk dzīvo ar kaut ko citu.

Bauskas rajona centrālās bibliotēkas abonementa vadītāja Elita Dūmiņa uzsver, ka nostrādā reklāma: gribu zināt, par ko citi runā, vai arī man šķitīs tāpat. Turklāt caur aktieru dzīvi lasītājas atskatās uz savējo un jūtas šokētas. Pirmkārt, par to, ka tas tā bija. Viens ir redzēt aktrisi uz skatuves un jūsmot par viņas lomām. Pavisam kas cits – uzzināt par tās "oderi", ikdienu: "Vai, vai, zinājām jau, ka dzer, bet ka tas viss ir tik šausmīgi..." Otrkārt, šokēja, kāpēc tā ir uzrakstīts: "Vai nu draudzenei tā vajadzēja." Vai lasītājs grāmatu vērtē morāli, izsverot pareizā, nepareizā kausos? – Domāju, ka jā, – atzīst Elita Dūmiņa. – Svarīgi, cik taktiski pasaki to, ko pasaki. Viņas pašas priekšstatos par aktrisi grāmatas neko nemainīja.

Kur paliek cilvēks?

– Mudītei bija pirmā atklātā grāmata par mākslinieka dzīvi, un mietpilsoņiem mūsu sabiedrībā tas nepatika, – spriež Džovita Grebzde.

Bet kāpēc cilvēkiem gan būtu vajadzīga šī atklātība? – Lai viņiem beigu beigās atveras acis. Lai priekšstats ir pilnīgs. Lai izgaisinātu mītu par Antru. Ja cilvēks ir ģeniāls un talantīgs, viņu uzstutē uz pjedestāla un pielūdz kā dievu. Bet viņš taču ir bijis dzīvs cilvēks ar miesu un asinīm, un savām kļūdām un nemaz nav bijis dievs. Šīs grāmatas nemazināja Antras personības spilgtumu un vērtību – viņa bija ģeniāla uz skatuves un tāda paliks mūžu mūžos, turklāt dzeršanas netikums viņai piemita tikai mūža beigās. Visa jaunība taču pagāja no vienas slavas virsotnes uz otru. Viņa patiešām bija ārkārtīgi talantīga. Tāda balss tembra nebija nevienai. Tāda seksapīla, kas piemita Antrai, vēl šodien teātrī nav nevienam.

Vai tas mainīja Antras tēlu? – Domāju, ka jā, – teic Džovita. – Daudzi bija mēmi. Priekšstats par māksliniekiem taču līdz šim ir bijis tik šablonisks. Viņi visi ir safrizēti. Visu tikai labu. Bet kur tad cilvēks paliek?! Talantu taču veido personība. Tēma "mākslinieks un alkoholisms" pie mums bija tabu: neko tādu negribu zināt – tāda māksliniece, tāda māksliniece. Bet kam viņa izgāja cauri, par tādu topot!? Kā tad tapa šis "tāda māksliniece"?...

– Mani sen nodarbināja jautājums, kāpēc ģēnijus tēlo tik sterilus, – savu nodomu par grāmatas rakstīšanu skaidro Mudīte Šneidere. – Nostāja ir kategoriska – tikai labo, līdz šai vietai drīkst stāstīt, bet par tālāko jāklusē, jo citādi nebūs džentlmeniski. Kaut jebkurš klātbijušais teiktu: bet tas taču bija pavisam citādi, un motīvi viņa darbībai bija citi, un arī viņš pats kā cilvēks bija citāds. Vēl jau pastāv teiciens "par mirušajiem tikai labu". Tādā gadījumā cilvēkam atliek tikai nomirt un viņš kļūst par zeltā zīmējamu. Tad par Vosu arī tikai labo? Par Nēronu? Vai aptverat, ko tas nozīmē? Šādām grāmatām būtu jārāda, ka arī ģēniji ir gājuši caur mēsliem. Tad saproti, ka ar tevi pašu nemaz tik ļauni nav. Daudz atkarīgs no tevis. Šādai literatūrai būtu jādod spēks: tu arī vari! Radošais bangojums rauj pašu mākslinieku līdzi. Tā ir cena par talantu. Antrai nebija lemts cilvēks blakus, kas palīdzētu to smagumu nest. Talanta smagumu nesdams, cilvēks ļimst. Antra bija spilgts paraugs. Gribēju parādīt to dzīves netaisnību, nesamērību pie pilnīgi izredzēta cilvēka. Man jautāja, vai būtu rakstījusi, kad Antra bija vēl dzīva? Nekādā ziņā. Bet, kad teicu, ka par Hariju Liepiņu taču esmu uzrakstījusi faktiski to pašu, man atbildēja: "Jā, par Hariju jūs drīkstējāt, bet par Antru – nē."

Neraksta, lai mainītu

Ar piecu gadu distanci vērtējot, vai grāmata kaut ko mainīja publikas priekšstatā par aktrisi? Kāda jēga bija emociju brīzēm?

– Grāmatu jau neraksta tādēļ, lai kaut ko mainītu vai piešķirtu jēgu. Ja tā kaut ko vispār mainīja cilvēku uztverē, tad – to, ko drīkst un nedrīkst rakstīt. Tagad, rakstot par aktieriem, jāņem vērā, ka cilvēkus interesē privātā dzīve. Bet nedomāju, ka grāmata ko mainīja sabiedrībā… To izlasīja un pieņēma vai nepieņēma. Savos gados vairs neskatos nosodoši uz tiem, kas lasa "Privāto Dzīvi", kaut to darīt zināmā mērā skaitās nepieklājīgi. Jo, kad satiekaties ar ilgi neredzētiem cilvēkiem, ko jautājat? Nu kā tev iet? Kā iet tam, ko mēs kopīgi pazīstam? Šī interese nav ne tik sīka, ne mietpilsoniska. Turklāt es gribu salīdzināt savu dzīvi ar citu dzīvi. Gribu saprast, vai tikai man tā iet, vai arī tiem, kurus uzskata par veiksmīgiem šajā dzīvē. Vai tas ir vispārcilvēciski vai likteņa pirksts tikai manā dzīvē? Privātās dzīves interese nemaz nav zemiska. Nu kā dzīvosi, neinteresēdamies, kā citiem iet? Skatīsies tikai, kā puķe aug? Ko tad darīsi šajā dzīvē, ja tev tik ļoti neinteresē apkārtējie cilvēki?

Par to, kā publiski pazīstamām personām klājas, parasti nerunāja. Tomēr daudzi, kas lasīja manu grāmatu, ir lasījuši, piemēram, Edītes Piafas dzīvesstāstu, kurā viņa neslēpj atkarību no morfija, alkohola. Kad runa ir par franču aktrisi, tas nevienu nešausmina. Mierina doma "tas notika sen" vai "tas notika Francijā". Kad ko līdzīgu uzraksti šeit, zemē, kur no laika gala pastāvējis stils rakstīt tikai par cilvēka vienu pusi, tas izraisa tādu emociju vētru! Tā mani gandrīz aizrāva mutulī, gandrīz veselu gadu nevarēju naktīs gulēt. Bet es negribēju nevienu satriekt!

Brāļi Kaudzītes savā Piebalgā kļuva teju par neieredzētākajiem cilvēkiem pēc "Mērnieku laiku" uzrakstīšanas. Jo cilvēki viens otru sazīmēja, kaut citos vārdos nosaukti. Ap Kaudzītēm tālākajā dzīvē vērpās ārkārtīga nepiedošana. Rakstot to nebiju ņēmusi prātā, jo es rakstīju ar mīlestību. Nevienu stundu nedomāju, ka aprunāju savu draudzeni vai izpaužu viņas noslēpumus. Jo noslēpumus es tiešām neatklāju. Ja vēl to pateiktu, visa Latvija būtu infarktā.

Kā Mudīte Šneidere novilka robežu? – Acīmredzot esmu to pārkāpusi, ja cilvēki tik ļoti aptraka, – viņa atbild. Un kā Džovita noteica robežu, līdz kurai iet? – Es to pārkāpu. Dzīva Antra negribēja, ka rakstu. Jo mans nolūks bija rakstīt par personību un alkoholismu. Es nevarēju rakstīt kritiku par viņas daiļradi, jo neesmu teātra kritiķe. Varēju uzrakstīt tikai savas emocionālās pārdomas. Es rakstīju grāmatu cilvēkiem, kas Antru pazīst. Tā nav domāta tagadējai paaudzei, kam neko neizsaka Antras vārds un kas nezina, kas ir Gunārs Cilinskis. Atbildības sajūta, protams, bija ļoti liela. Sākumā ievadā tā kā nosodīju alkoholiķus. Dzidra Ritenberga, kura lasīja manuskriptu, teica: to ņemiet laukā, jūs nedrīkstat nevienu nosodīt. Viņai bija taisnība.

Kāpēc uzbangoja?

– Esmu pārstājusi par to domāt, jo man ir smagi to darīt, – neslēpj Mudīte Šneidere. Pēc grāmatas iznākšanas viņai nav bijis viegli. Pat pretēji. Ja būtu iespēja, vai otrreiz rakstītu to pašu? – Nevienu teikumu nerakstītu tāpat. Par Antras likteni gan teiktu to pašu, bet atrastu vārdus, kas neaizskartu līdzcilvēkus.

Kas aizskāra? Vai valodas nianses? – Domāju, princips – stingrs un nepārsūdzams: tā nedrīkst rakstīt par draudzenes privāto dzīvi, – spriež Mudīte Šneidere. – Internetā bijis lasāms: nemirstiet, kamēr Šneidere vēl dzīva. Protams, es to pārdzīvoju. Lietas kļūst tādas, kā tās nosauc. Es nekad neesmu domājusi mazgāt Antras netīro veļu. Bet viss jau atkarīgs no cilvēka izpratnes līmeņa. Piemēram, skaidro manis rakstīto ar skaudību. Bet tieši Antru es nekad neesmu skaudusi. Mākslinieku vidē ir spēkā likums – kad talants ir pārāk liels, esi pateicīgs Dievam, ka to piedzīvo, ka esi blakus un redzi. Es neuzrakstīju Antras kaunu. Es uzrakstīju Antras nelaimi. Par virsotnēm un dziļām aizām mākslinieka liktenī.

Un kāpēc sabiedrībai to zināt? Lai emocionāli šķīstītos?

Vai man to vajadzēja zināt? – pēc grāmatas izlasīšanas teikusi Džovitas Grebzdes grāmatas redaktores Valdas Zvaigznes mamma. Uzzinātais viņu pieplacinājis pie zemes, kamēr viņa labprāt būtu palikusi uz apbrīnas viļņa.

Daudzos dusmas izraisījusi aktrises mātes dienasgrāmatā izlasītā bezspēcība. Vārdus "izlasīju un sapratu, ka nepieļaušu, ka manā dzīvē tas notiek" Džovitai Grebzdei teikuši daudzi. Sveši cilvēki esot zvanījuši, raudādami: ziniet, manam dēlam arī tā pati problēma. Lūguši aktrises dēlu Hariju Ozolu ārstējušā ārsta koordinātes. – Tāpēc domāju, ka grāmatai ir laba nozīme, – prāto Džovita. – Un, ja kritiķe Silvija Radzobe rakstīja, ka tā neatturēs cilvēkus no krogū iešanas, tad jāsaka, ka man nemaz nebija tāda nolūka – tas atkarīgs tikai no cilvēka. Bet, grāmatu izlasot, varbūt izdari secinājumus. Domāju, daudzos kaut kas iekšā mainījās attiecībā pret Antru. Ja manī māksla neizraisa emocionālo katarsi, palasu un nolieku malā. Gribu, lai literatūra mani saviļņo. Emocijas cilvēku var padarīt tikai labāku. Arī dusmas, kad domā: kā viņa drīkst rakstīt tā, ka man jāraud.

Mudīte Šneidere glabājot grozu atzinīgu vēstuļu. Arī viņai daudz zvanīts. Pat no Amerikas, kur tobrīd trīs naktī, bet svešs cilvēks nupat beidzis lasīt "Antru". Grāmata viņu tā saviļņojusi, ka naktī sameklējis telefona numuru, lai piezvanītu. Zvanījuši tie, kas nepazīstot ne Šneideri, ne Liedskalniņu, kuriem ir vienalga, "ko šī tagad par šo var pateikt". – Zvanītāja ir iemīlējusi Antru kā cilvēku, apbrīno kā mākslinieci. Kaut nav nekad redzējusi. Viņa ir tikai noticējusi tam, ko izlasījusi. Un raudājusi līdzi traģiskajam liktenim. Tā ir liela laime saņemt šādu atzinību. Tas man palīdzēja izturēt, – atzīst Mudīte Šneidere.

Daži ir teikuši, ka tās grāmatas dēļ ir pārstājuši dzert. Harijs Ozols domā tieši tā: – Nevaru izvērtēt, vai par mammu uzrakstītās grāmatas ir labas vai sliktas, vai rakstīt ir pareizi vai nepareizi. Bet aprakstīti ir reāli notikumi, ko nevar padarīt par nenotikušiem. Labi, būtu pateicis Mudītei: es negribu, ka tu raksti. Un tad? Atkal būtu skaista grāmata par Antru Liedskalniņu, cik viņa bijusi spoža, ģeniāla un tā tālāk. Bet to jau tāpat visi zina. Varbūt kādam tieši Šneideres grāmata palīdzēs izvairīties no šādas dzīves. Man daudzi ir teikuši, ka viņiem grāmata palīdzējusi saprast šādas tādas lietas. Mammu cienīja, un no cienījamiem cilvēkiem mēdz mācīties.

– Daudzas sievietes mokās ar dzērājiem vīriem. Nu nav tādas misijas dzīvot ar dzērāju! Gribēju, lai mana grāmata mudina sievietes kļūt drosmīgākām – lai izdzen tos sūdabrāļus no savām dzīvēm. Vai arī izrunājas un pasaka: ja nebeigsi… Lai ir drosmīgākas un vīrus sapurina. Jā, man bija tāds nolūks, – atzīst Džovita Grebzde.

Vai daudzus Liedskalniņas piemērs būs iedvesmojis atmest dzeršanu? To nepateiks neviens. Skaidrs ir kas cits. Pateicoties abām grāmatām, pēc gadiem piecdesmit stāsts par aktrisi Antru Liedskalniņu vēstīs ne tikai par lielisku talantu, bet arī traģisku likteni. Par dzīvu cilvēku, kura tēlu neiezīmēs vienmuļš gludums, bet šķautnēs zaigojošs mirdzums. Šķiet, tāds galu galā varētu būt "sausais atlikums".