Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/31/11336131t1h4373.jpg)
Dažu pēdējo gadu laikā, kopš dzīve kļuvusi daudzmaz stabilāka, gan Latvijā, gan pārējās bijušajās «austrumbloka» valstīs strauji pieaug stilistu/vizāžistu pieprasījums/piedāvājums.
Agrāk šķietami nevajadzīgā greznība nu kļuvusi par ikdienišķu nepieciešamību — gluži kā vizīte pie ārsta vai friziera. Par to, ko nozīmē «būt stilistam», stāsta vizāžiste — stila konsultante Ineta Lesīte.
- Kas īsti slēpjas aiz jēdziena «stilists» — cilvēks, kurš pasaka priekšā, kā krāsoties, ko ģērbt mugurā, kādas krāsas tērpus un aksesuārus piemeklēt, un kurš vajadzības gadījumā izdara to visu tavā vietā?
Manā skatījumā stilista uzdevums, pirmkārt, ir iepazīt to cilvēku, kurš pie viņa atnācis un grib kaut ko mainīt: kas viņš ir, kāds ir viņa darbs, dzīvesveids, tips — «mājas» vai «sabiedrības», stils, uzskati. Cilvēks jāiepazīst no «iekšpuses un ārpuses», taču — neuzkrītoši, neuzbāzīgi, lai neatgrūstu. Ideālā gadījumā klientam jāuzticas stilistam tāpat kā savam dakterim, jājūt abpusējas simpātijas.
- Kas pamudina cilvēku doties pie stilista?
Tā var būt kolēģu dāvāta «dāvanu karte», draugu rekomendācija, iekšēja nepieciešamība. Tiekoties pirmā sajūta ir, kā staigājot pa plānu, trauslu ledu — nevar sākt ar to, ka pasaki cilvēkam «ar tevi viss nav ok, tev vēl tik daudz jādara». Mans uzdevums drīzāk ir dot pārliecību — katram ir sava «odziņa», tikai tā kopīgi jāatrod. Kad man lūdz kaut ko ieteikt, vispirms cenšos izzināt, kāds šis cilvēks vēlētos būt, lai akli neuzspiestu savas domas; tad domāju, kāds viņš varētu būt, — divu vienādu cilvēku nav! It kā jau runājam par iekšējo skaistumu, taču tam ir jāsadzīvo ar ārieni, citādi tas «nenolasīsies». Nevar tā — atnāk klients un — bāc! — «radiet mani no jauna!».
- Kāds kontingents veido stilistu klientu loku?
Ļoti plašs — visdažādākie sociālie un ekonomiskie slāņi, sievietes un vīrieši (vīriešiem gan grūtāk sevi pārvarēt — lielāka aizture: ko nu es tur, vai tad ar mani kaut kas nav kārtībā?!). Nāk mācīties lietot kosmētiku, saskaņot tērpa krāsas, izvēlēties modeļus. Nāk arī cilvēki, kuri izskatās perfekti, kuriem ir lieliska krāsas un stila izjūta, bet viņi varbūt atrodas iekšējos sevis meklējumos un viņiem nepieciešams apstiprinājums savai domu gaitai. Stilists ir kā katalizators, lai cilvēks kļūtu citāds, sāktu sev patikt.
- Vai ir gadījies — atnāk potenciāls klients, bet stilists, paskatoties vien, «nokrīt ģībonī»?
(Taktiska pauze.) Es uz to raugos citādi — mēģinu saprast, kāpēc šis cilvēks tā dara, jo tas, ko redzam ārpusē, nāk no iekšienes, to pat aiz desmit «špakteļa» kārtām nenoslēpsi. Ir bijuši klienti, par kuriem es šobrīd, pēc gada, priecājos, — viņi ir mainījušies. Gadās meitenes, kuras iekšēji jūtas kā 40-50 gadus vecas dāmas, viņas gribētu tā ģērbties, bet baidās. Taču, drusku pastaigājot pie spoguļa un ieraugot sevi «no malas», nāk arī uzdrošināšanās. Strādājot «Beauty for all seasons kosmētikas, krāsu un stila studijā» pie Ligitas Prodnieces, esmu atradusi savus «profesionālos lauciņus» — meikapu, fotosesijas un iepirkšanās tūres. Katram stilistam ir lietas, kas viņam padodas vairāk, lai gan, uzskatu, būtu jāmāk klientu gan apģērbt, gan matus sataisīt, gan nagus uzlakot.
- Stilists taču konsultē tēlu «lielās līnijās», bet ar detaļām — nagiem, matiem — strādā meistari?
Jā, bet gadās visādi. Arī pašam jāprot radīt īsto koptēlu. Šobrīd padziļināti apgūstu meikapa mākslu (mācījusies pie Irinas Nudiņš) — pagājušogad noliku valsts eksāmenu, piedalījos Baltijas vizāžistu konkursā.
- Ko nozīmē «fotosesijas», un kas tajās notiek?
Fotosesijas rīko, lai, uzreiz bildējot, izmēģinātu dažādus meikapus un frizūras, un atrastu īsto. Sevišķi aktuāli tas ir pirmskāzu laikā. Mums katram ir atšķirīga «viegla» un «smaga» grima subjektīvā izjūta, mēs atšķirīgi izjūtam krāsu un stilu, bet fotogrāfija ir bezkaislīgs skats no malas. Tematiskas fotosesijas mēdz organizēt arī korporatīvie klienti — lielākai drošībai un pašpārliecinātībai. Interesants gadījums bija, kad kādu vīrieti no brīvmākslinieka pārveidojām par izturētu biznesmeni, — bija jādodas uz fotosesiju, taču es viņu uz ielas nepazinu!
- Kā notiek «veikalu tūres»?
Vispirms — stilistam jāzina, kādam nolūkam un cik tērpu nepieciešami, kādā summā jāiekļaujas, kāds stils vēlams. Tas tiek izrunāts pirmajā sarunā. Pēc tam tiek nolikta diena un stunda (ne ilgāk par divām stundām!), taču es (tā dara arī citi stilisti) jau iepriekš cenšos atrast īstās vietas, piemeklēt krāsu un stila ziņā atbilstošus tērpus. Reizēm tā ir divkārša staigāšana, reizēm lūdzu palīdzību kolēģiem. Mans uzdevums — ņemot vērā klienta vēlmes, neuzkrītoši ieteikt/pasniegt viņam «īstās» lietas tā, lai liktos — pats atradis. Stilists nedrīkst ļauties personiskam subjektīvismam «man patīk, tātad tev piestāvēs». Atklāti runājot, no šobrīd veikalos dominējošā visai vienveidīgā jauniešu modes piedāvājuma grūti izvēlēties — reizēm klients gandrīz jāsūta pie šuvējas. Patiesībā — modē ir nevis tas, ko mums cenšas iestāstīt, bet gan tas, kas cilvēkam vislabāk izskatās. Gadās, ka «veikalu tūres» vietā klients atstiepj gandrīz visu skapja saturu, tad revidējam un kombinējam. Es iesaku iztukšot slapi — labāk lai mantu mazāk, toties esošās var bez bažām vilkt un justies labi, nevis — skapis pilns līdz malām, taču nav ko vilkt!
- Kā, stilista rokās tikuši, jūtas vīrieši?
Pārsvarā — ļoti kautrējas. Ir atsevišķi indivīdi, kuriem tīk klīst pa veikaliem vairāk nekā sievietēm; ir tādi, kuriem jau pēc 15 minūtēm vajag kafijas pauzi, un ir tādi, kuri būtu ar mieru apmaksāt nez ko, lai tikai viņus liktu mierā. Pēc apģērbu pirkšanas tūrēm vislielākais gandarījums ir tad, ja klients atgriežas sezonāli un es redzu, ka viņš pa šo laiku ir iekšēji audzis — nebaidās no krāsām, necenšas slēpties, piemēram, tikai aiz melnās.
- Starp citu, kāds ir melnās krāsas popularitātes noslēpums?
Tā iegājies — melns piestāv visiem! Taču kāpēc melno neaizvietot ar tumšu — tumši brūnu, zilu, zaļu vai bordo? Būs tumšums un toņkārta arī. Necenšos uzspiest savus uzskatus, bet panākt, lai cilvēks ierauga arī citas krāsas.
- Kādi ir mūsu lielākie nestila «iekritieni»?
Cenšanās savilkt mugurā visas jaunākās modes lietas — lielas brilles, smagnējus papēžus, superīsus svārciņus, lai gan patiesībā modernam tēlam pietiktu ar vienu elementu. Diemžēl cilvēki, kuri akli skrien līdzi modei, patiesībā nemaz nezina, kas tā mode ir. Bet mums taču ir tik daudz modes mākslinieku un stilistu — katrs varētu atrast savu padomdevēju!