Tajā redzam cilvēka dzīvi no piedzimšanas cauri katrai desmitgadei, un tikai 40. dzimšanas dienā viņš jūtas patiesi brīvs, priecīgs un laimīgs.

Tieši tādu atbrīvotību un pašapziņu sasniedzis pats festivāls, kas šogad svinēja savu 40. jubileju. Tā prezidents Ježi Bartoška un mākslinieciskā vadītāja Eva Zaoralova izveidojuši vienu no vecākajiem Eiropas festivāliem par vienu no labākajiem. Radies 1946., jaunu cerību, gadā, iesākumā kā festivāls bez konkursa, tas pārdzīvojis un izturējis arī dažādus politiskus spiedienus, to starpā – apvienoties ar Maskavas kinofestivālu (sak, pietiek mums ar vienu sociālisma lēģera festu), Karlovi Varu kinofestivāls līdzās Kannu, Berlīnes un Venēcijas festivāliem pēdējos 10 gados nu jau lepni turas A klases festivālu priekšgalā. Tā mākslas un dokumentālo filmu konkursu šogad papildināja vēl viens, East of the West konkurss, ierastās sekcijas Horizonti, Cits skatiens, Neatkarīgo forums, Variety kritiķu izvēle – Līvas Ulmanes, Roberta Redforda un Sema Pekinpā (Sam Peckinpah) tribute – Fokuss uz Kanādas filmām, 2. Pasaules karš: pēc 60 gadiem, Daba un ainava norvēģu kino un daudzi citi notikumi. Taču pats galvenais un pievilcīgākais ir Karlovi Varu festivāla atmosfēra, kuru, protams, rada cilvēki. Tā darbinieki – no mākslinieciskās vadības līdz biļešu kontrolierim – un tā skatītāji, pārsvarā jauni cilvēki, studenti, kino pazīstoši un mīloši, kas te var saņemt dažādu veidu atvieglojumus, īpašas akreditācijas kartes un… kādu stūrīti, kur pārgulēt. Pat Tomass Vinterbergs, kura filmu Dārgā Vendija rādīja sekcijā Horizonti, atceras, ka jau kā students apmeklējis Karlovi Varu festivālu un gulējis vestibilā uz grīdas. Šī, 40. festivāla bilance: 12 112 akreditētie, no viņiem – 361 kinematogrāfists, 968 – kinoindustrijas pārstāvji un 569 žurnālisti.

Kā vienmēr, atklāšanā piedalījās Vāclavs Havels ar kundzi un šogad speciāli arī Madlēna Olbraita. Roberts Redfords pēc Kristāla globusa saņemšanas par mūža ieguldījumu pateicības runā atzīmēja šā festivāla īpašo politisko lomu, kā arī izteica prieku par iespēju viņam, amerikānim, iepazīties ar tādām senām Eiropas kultūras pilsētām kā Prāga un Karlovi Vari. Izrādījās, ka Līva Ulmane, kura savu Kristāla globusu saņēma citā dienā uz brīnišķīgā pilsētas teātra skatuves, tā arī nav bijusi Prāgā kopš tās reizes, kad viņa kopā ar Bibi Andersoni kā jauna meitene pēc izbrāķēšanas provēs "kaut kādai" Ingmāra Bergmana filmai bija devusies ceļojumā uz Prāgu, bet viņas, tā arī pilsētu neredzējušas, tikušas momentā atsauktas atpakaļ – jo tomēr paņemtas filmai – un tapa Persona.

Poļu kino triumfs

Sestdien, 9. jūlijā, vakarā noslēdzās 40. Karlovi Varu festivāls. Tā žūrija britu kino un teātra režisora Maikla Redforda (Michael Radford) vadībā galveno balvu, Zelta globusu, piešķīra poļu filmai Mans Ņikifors (Moi Nikifor). Tās režisors Kžištofs Krauze un titullomas atveidotāja Kristīna Feldmane tika atzīti par labākajiem savā kategorijā. Filma ir poļu naivista Ņikofora (īstajā vārdā Epifāns Drovniaks, 1895–1968) dzīves stāsts. Vienā jaukā 1960. gada dienā maza auguma cilvēks ierodas pie kāda sociālisma ziedu laiku galma gleznotāja, apsēžas viņa darbnīcā un glezno, glezno bez pārtraukuma. Filma parāda, kā cilvēki spēj pārvarēt sākotnējos aizspriedumus un izpratnes trūkumu, lai iemīlētu un uzņemtos atbildību par šo vientuļo talantīgo gleznotāju, dabas tīrradni. Kad pāris dienas pēc filmas noskatīšanās no poļu kritiķa Ježi Plaževska uzzināju, ka Ņikiforu spēlē sieviete, bija grūti tam ticēt: 85 gadus vecā aktrise Kristīna Feldmane, dēvēta par otrā plāna lomu karalieni (arī Hāsa Lelle, Pivovarska Yesterday), tik pārliecinoši iemiesojusies mazajā, it kā nīgrajā, ar gleznošanu apsēstajā večukā.

Zīmīgi, ka postmodernisma un stilizāciju laikā festivāla galveno balvu saņem reālpsiholoģika filma ar izcilu aktierdarbu cetrā un ārkārtīgi humānu vēstījumu. Ņikifora darbus redzam filmas finālā, un tie izsaka daudz gan par viņa mūžu, gan laiku, kurā viņš dzīvojis.

Citi globusi un speciālās balvas

Par labāko aktieri žūrija atzina itāli Lūku Zingaretti par priestera lomu Roberto Faenzas filmā Nāc saulē (Alla luce del sole). "Es atgriezos, lai palīdzētu labiem cilvēkiem turēt galvas augstu," filmā saka viņa atveidotais tēvs Džuzepe, kad Palermo arhibīskaps nosūta viņu darbā uz mazu dzimtās Sicīlijas priekšpilsētas draudzi. Priestera pūles izraut vietējos ielu bērnus no iesaistīšanās mafijas aktivitātēs vainagojas panākumiem, taču – par to viņam nākas samaksāt ar savu dzīvību. Vairāk nekā 10 gadus pēc viņa nāves filmas režisors atgriezies tajās vietās, kur mafija nogalināja tēvu Džuzepi. Bērnu dabiskums, tiešums un spontanitāte filmā atgādina itāļu neoreālisma darbus un Bunjuela šedevru Los olvidados, un Zingaretti tēlojums pilnībā iekļaujas vidē, kas varētu būt pat dokumentāla.

Žūrijas speciālā balva šogad tika Izraēlas režisora filmai Kāda brīnišķīga vieta (Eize makom nifla), kas vēsta par aktuālitātēm pie Izraēlas un Jordānijas robežas, kā arī Ukrainas sieviešu likteni, kas kļūst par vietējo gansteru īpašumu. Gan filmas multietniskā vide, gan problemātika ir ļoti specifiska šim reģionam un mūsdienu pasaulei aktuāla. Starp citu, galvenās lomas tēlotāja Evelīna Kapluna bija redzama arī šīsnedēļas otrdienas kinovakarā LTV I filmā Janas draugi, kas arī ir Karlovi Varu festivāla laureāte.

Vēl žūrija atzīmēja japāņu režisora Siona Sono filmu Norikos vakariņu galds (Noriko no shokutaku) – lēnu un it kā ritualizētu mūsdienu ģimenes drāmu, kurā meitas mēģina izrauties no stingrā tēva rokas.

Latvieši Karlovi Varos

Šogad Karlovi Varu festivālā zem Latvijas karoga startēja trīs filmas: dokumentālā kino konkursā Lailas Pakalniņas un Māra Maskalāna filma Leiputrija, East of the West konkursā – vācu režisora Freda Kelemena, kas mūsu Kultūras akadēmijā vadīja studentu meistardarbnīcu, Rīgā uzņemtā filma Krišana (operatores Baibas Lagzdiņas diplomdarbs) un Speciālajā video skatē – Vietura Kairiša Romeo un Džuljeta.

Citas balvas un… mani atklājumi

Gan FIPRESCI (Starptautiskā kinokritiķu federācija), gan Ekumeniskā žūrija par labāko atzina dāņu režisora Henriha Rubena Genca filmu Ķīnietis (Kinamand). Tā aizkustinošā veidā aktualizē tolerances un cilvēcības deficītu, parādot, kā sākumā formāla saskarsme ar svešu kultūru (filmas protagonists Kelds fiktīvi apprec ķīnieti, lai viņa varētu legāli palikt Dānijā) maina šo cilvēku – tik tālu, ka viņš pat pēc sievas nāves jūt pienākumu gādāt par viņas apglabāšanu pēc ķīniešu rituāla. Dāņu aktiera Bjernes Henrihsena partnere filmā ir skaistā Vivjena Vū (atcerēsimies Grīneveja Spilvengrāmatu!).

Gan kanādiešu filma Dzīve ar manu tēvu, gan ungārietes Martas Mesārošas Unburied Man, kas veltīta leģendārajam Imre Naģi, kuru spēlē režisores pastāvīgais tēlotājs un partneris dzīvē Jans Novickis, gan slovāka Martina Šuļika Saules pilsēta (līdzīgi britu sociālajām komēdijām tā asprātīgi stāsta par nerealizējušos vīriešu problēmām), gan slovēņa Igora Šterka Tuning (par kāda laulāta pāra krīzi) un īpaši jau Latvijā pazīstamā krievu režisora Pāvela Čuhraja Šoferis Verai bija cienījams ieguldījums konkursa programmā, un katra no tām bija pelnījusi kādu balvu. Spēcīga konkursa programma bija sarūpēta jubilejas festivālam.

Līdzās iespējai Karlovi Varos redzēt labāko no Kannu un Venēcijas festivāla un, protams, ar Kristāla globusu par mūža veikumu apbalvoto filmas, apsveicama ir žūrijas locekļu darbu iekļaušana kādā no šā festivāla sekcijām – kā tas šoreiz bija ar aktrisi Eli Makgreivu (Ali Macgraw: Love Story – Zelta globuss 1970), kuru redzējām Sema Pekinpā filmā The Gataway.

Vienu no spēcīgākajiem iespaidiem sagādāja žūrijas locekļa Frederika Fonteina (Max & Bobo, Pornografiskā afēra) filma Žila sieva (La femme de Gilles), kas uzņemta pēc tāda paša nosaukuma Madlēnas Bordo (Madeleine Bourdouxhe) romāna. Titullomā – viena no interesantākajām mūsdienu franču aktrisēm, Cēzara laureāte Emanuēla Devosa (Emanuelle Devos). Viņu redzējām arī Arno Deplešēna (Arnaud Desplechin, Berlīnes kinofestivāla un arī JRT kinokluba apmeklētāji pazīst šā režisora daiļradi) jaunākajā filmā Karalis un karaliene (Rois et reine). Filmā Žila sieva Devosa ir mīlošas un priekšzīmīgas sievas un mātes iemiesojums. It kā konvencionāls kinodarbs, kas liek domāt par mīlestību un pazemību vēl ilgi.

Šī bija pēdējā filma, ko noskatījos 40. Karlovi Varu festivālā.