Helga Ingeborga Melnbārde visu pati «fīrē» (3)

Helga Ingeborga Melnbārde: - Šī ir studijas "Vāpe" trīsdesmitā vasara, un ceļš tajā bijis tieši tāds kā ledlauzim "Ļeņins" - pa aisbergiem vien. Ik pa brīdim man jāizdomā, kā tikt garām kārtējam šķērslim. Jūsmošanai te nav vietas - puse mūža Universitātes pagrabā (tur atrodas "Vāpes" darbnīca – aut.). Katram ir savs pienākums, un es savu misiju apzinos. Man šausmīgi patīk, ja varu kādu uzvedināt uz radoša ceļa. Kāju pēdas svilst, cik tas ir forši! Studijā es uzlādēju citus un uzlādējos pati. Te valda unikāla atmosfēra - ienākot tu vairs neko nejūti, viss ir "štokos". Bet, tiklīdz tu izej uz ielas, tā attopies: ak Dievs, maize nav nopirkta, galva sāp!

- Kāda ir tava mājas dzīve?

- Mājas dzīve ir ārprāts! Rit remontdarbi, un draud pārvākšanās manu senču mājas virzienā. Jāsaka kā Džemmai (Skulmei - aut.): "Man apnicis būt par vīrieti!" Diemžēl es pati esmu vainīga, ka 20 gadus dzīvoju Rīgas centrā un man ir tāda profesija, ka naudas nav tonnām! Tāpēc jāņem sava kule un jāiet. Domā, ka tas ir viegli?! Man visi saka: "Kas ir, Helga? Mēs iesim tev palīgā, darīsim, kas vajadzīgs!"

- Šķiet, talka ir labs variants…

- Pagaidi! Es nevaru atvērt savu drēbju skapi un teikt - talka! Krāmējiet tagad manas vešas paunās!

- Latvijā pazīstami keramiķi parasti nāk no meistaru dzimtām, un tie visi ir veči…

- Un te pēkšņi ir vecene! Vai Dieviņ, kā tad tā?! Man dzimtā nav nekādu mālu. Skolas laikā mācījos fizikas un matemātikas klasē un rakstīju pantiņus, bet vasarās ar dēli padusē drasēju gar upmalēm zīmēdama, līdz mamma mani aizveda pie Kārļa Miesnieka, sava kādreizējā skolotāja. Miesnieks, divi reiz divi metri augumā, skaļu balsi, uzreiz nometa darbnīcas vidū ķebli, iedeva man zīmuli, papīru un pats aizgāja čalot ar manu mammīti. Tas Miesnieka ķeblis kļuva par manu brīvbiļeti Lietišķās mākslas vidusskolā. Man jau viss dzīvē noticis samērā komiski.

- Vai pati esi kādreiz sajutusies kā māls cita rokās?

- Dzīve bieži vien mēģina tevi padarīt par māla piku, bet es neesmu no tiem labi veidojamiem materiāliem. Lai arī dažreiz nākušas sarežģītas situācijas, man tomēr patīk savus rāmjus nolikt pašai. Tāpēc arī iekrītu, noraujos un dabonu pa asti. Viss kaut kas notiek, bet tā jau tas pieklājas. Dzīvoju pēc principa - ja kādam ir jāierauga dienas gaisma, tad viņš to vienkārši ierauga.

- Tā arī viena tu esi dzīvojusi?

- Es ļoti atvainojos, par zeķu mazgātāju jau var viegli kļūt. Ja nu akurāt ir kaut kas vairāk padomā par zeķēm un biezputru, tad nu jāizšķiras. Biju izvēles priekšā - dzīvot ar diviem bērniem, no kuriem viens ir mans vīrs, un abus vilkt vai vilkt tikai vienu. Zinu, man pievienosies daudzi - tam māksliniekam, kas dzīvos laimē, pārpilnībā un peldēs kā pa baltiem mākoņiem, būs "sveiki" ar visu mākslu. Bet, tikko tev dzīves skarbums nobrāž papēžus, tikko tu dabū ar pannu pa galvu vai kāds tevi aplej ar vircas podu, zini, notiek dīvainas lietas. Tevī rodas tāds "āķis", un tev kaut kādā veidā ir kaut kas jāizdara. Uz mani personiski šitādi mīnusi iedarbojas diezgan labi. Es kļūstu "cemmīga", ne velti manā darbnīcā uz sienas rakstīts: dusmas rosina uz domām.

- Tu pati izstaro nevaldāmu optimismu…

- Zini, kā ir - gaiša galva tumsā spīd. Pilna pasaule ir ar foršiem cilvēkiem. Bet vispār es šausmīgi dievinu mūziķus, esmu traka uz viņiem no laika gala. Ir jau arī tie mūziķi traki!

- Kas atšķir viņus no normāliem cilvēkiem?

- Tad man jājautā pretī - vai normāli cilvēki šai pasaulē vēl mīt? Es domāju, ka šajā kompānijā neviena normāla nav.

- Bet ārpus mūsu loka?

- Nav! Normālie ir sen beigušies. Bet no tiem nenormālajiem foršākie ir mūziķi.

- Kāpēc?

- Nevaru pateikt. Tā ir traka mīlestība. Arī uz mūziku. Tāpēc esmu lepna par to, ka man ir viens paštaisīts mūziķis. Mans dēls.

- Ko viņš dara Floridā?

- Beidza privātu universitāti. Pēc dabas Armands ir absolūti pretējs man, lai gan abi esam radoši cilvēki - viņš ir vijolnieks.

- Cik sen dēls mammu atstāja vienu pašu?

- Tā ir kopš 1992. gada, pie tam mums ir ļoti maz laika, lai vismaz sazinātos. Mamma ir riebīga, raksta vēstules kā vecos laikos - ar roku, bet dēlam šitādas neder, vajagot emailus. Savukārt emailus nerakstu es…

- Esi tāda mammas tipa skolotāja?

- Manā viesu grāmatā pirmais puika, kuram vadīju diplomdarbu, ierakstīja: "Helga, tu man biji kā mamma." Es vispār vienu laiku biju slīkstošo kucēnu glābēja. Man pat bijis gadījums, ko uzskatu par noziedzību - kolēģis no sava audzēkņa atsakās divas nedēļas pirms diplomdarba nodošanas. Tas puika atnāk pie manis ar iztecējušām acīm un lūdz: "Helga, glāb mani!" Es neko neapsolīju, bet piekritu sastrādāties - divās nedēļās viss notika, viņš aizstāvējās un atnesa man veselu gubu ar Pārdaugavā noplēstiem ceriņiem.

- Esi nenobriedušo prātu iedvesmotāja?

- Es nebeigšu brīnīties par to, cik gaiša ir mūsu jaunatne. Bet bieži vien viņu labākā daļa ir apslēpta, un pie manis viņi sevi it kā ierauga no citas puses.

- Kas palīdzēja tev ieraudzīt sevi?

- Tikai mērķtiecīgas nejaušības. Es rakstu par šiem cilvēkiem, jo viņi ir man bijuši fantastiski skolotāji. Mēs ārkārtīgi ātri izdarām spriedumus, īpaši - ar negatīvām astēm, un jūtamies kā uzvarētāji. Šodien taču neviens neko negrib iepazīt, bet tikai dragāt uz priekšu. Ir tikai divi varianti - glaudīt vai ar kāju pa … un ārā! Lietišķajos man bija pasniedzēja Rita Enberga. Viņa tagad atrodas nebūtībā vairāk nekā 20 gadu, un es zinu - neviens par šo mākslinieci monogrāfiju neuzrakstīs. Bet viņa bija fantastiska būtne, mans ideāls līdz šai dienai! 60. gados, kad veikalos neko nevarēja dabūt, viņai bija tumši zaļi lakoti nagi, attiecīgi zaļi tamborēts kostīmiņš, tā un šitā, un viņa vienkārši bija neprognozējama. Tā taču ir augstākā pilotāža - kādu mācīt, neko speciāli nemācot, vienkārši esot. Piemēram, atskrien uz nodarbību un rāda savus laukos salasītos pelašķīšus, ko viņa tagad veidos mālā. Vēl tagad redzu šos ziedu mazos, pelēcīgos dupsīšus, kuros ir vēl mazāki rozā ziediņi.

- Tu jau esi veidojusi daudz monumentālākus darbus par miniatūriem ziediņiem…

- Bija tāds laiks. Tos panno var apskatīt Dobeles slimnīcā, Trikātas un Druvienas laulību zālē, Babītes skolā un citur. Visus šos projektus esmu uzsākusi, staigājot pa būvbedres laipām...

- Droši vien arī labi nopelnīji...

- Bet man nekur nebija jāskrien, mani noķēra un teica: "Mums vajag!" Kā vienu pabeidzu, bija klāt nākošais. Es jau toreiz biju bez ģimenes galvas, kopā ar Melnbārdi nodzīvojām tikai četrus gadus, tāpēc man pašai visa tā lieta bija "jāfīrē". Piemēram, jāmaina klozetpods. Padomju laikos taču pastāvēja tā saucamā blatu sistēma. Ūnikums, bet tas bija deficīts! Strādājot pie panno Druvienā, es par savu ķibeli biju izmuldējusies. Kad laulību zāle jau darbojās, vienā jaukā dienā pēkšņi pie manis Rīgā ierodas delegācija ar lielo pateicību māksliniecei. Atveru durvis, un tur - debeszils klozetpods, pilns ar maijpuķītēm. Vēl šodien tas atrodas manā "vannenē", un man būs skumji no tā pa jurģiem šķirties. Es taču neskrūvēšu un neņemšu to sev līdzi, johaidī!

- Tev pašai nekad nav bijis blata?

- Vai! Vecos laikos bez tā nevarēja dzīvot. Lielākais blats man bija grāmatnīcā "Globuss", kur strādāja pārdevēja Zigrīda. Viņa bija Mirdzas Ķempes "labā roka", kas piepalīdzēja mājas darbos. Otrs blats man bija veikalā "Mākslas grāmata", kur šobrīd darbojas "Osiriss". Šo iestādi vadīja mana otrā mamma, Skaidrīte. Tā vienkārši izveidojās, jo mēs nenormāli labi sapratāmies. Patiesībā tas nebija nekāds veikals, jo tur tirdznieciskais moments atradās kolosālās attiecībās ar māksliniecisko un emocionālo. Mana mākslas grāmatu kolekcija nākusi tieši no turienes. Skaidrītei veikala noliktavā bija vesels skapis, kur uz plauktiem bija salīmēti mākslinieku vārdi. Kad ienāca jauna prece, viņa nobāza pie attiecīgā uzvārda, kuram uzskatīja par vajadzīgu piedāvāt šo grāmatu. Mēs pa kārtai tur nācām un lūrējām, ko ņemt. Tā tur notika, un visiem bija!

- Ar Mirdzu Ķempi tevi saista īpašas attiecības?

- Viena lieta manā mūžā ir jocīga, par ko es pati brīnos, - man parasti draugos bijuši vecāki cilvēki, ar milzīgu gadu starpību. Piemēram, Mirdza Ķempe - divdesmit gadus ar viņu, tā teikt, gāju roku rokā. Man piemīt viens netikums - dzejoļu rakstīšana. Skolas pirmajās klasēs, iedomājies, šitāds mazs knauķis, līdu uz Rakstnieku savienību konsultēties. Knapi varēju aizsniegt Benjamiņa nama durvis, kur nu vēl atstumt!

Mirdza Ķempe bija mana skolotāja, bet man ir grūti viņu tā saukt. Dzejniece bija interesanta un savdabīga personība, vienkārši klasiska mīlniece, kura neko nekur nevarēja apvaldīt. Viss lauzās uz āru! Bet viņas dzīve pavērsās tā, kā dažu labu reizi notiek ar līdzīgiem savdabjiem, kad tie sev iegūst tirānu. Naikovskis būtībā Ķempi iznīcināja. Manā versijā Ķempe Naikovska (Lenards, dzejnieces dzīvesbiedrs – aut.) personā sev ieguva bendi. Ūnikums, kā viņi savā starpā ņēmās! Bet man tas viss bija jāpieredz. Bez tam Naikovskis jau nekad nebija viens. Ceru, esat lietas kursā par šo tipu - viņš bija ietonēts zināmā tonī, un tie draudziņi vienmēr grozījās tuvumā. Naikovska izturēšanos ir grūti aprakstīt. Piemēram, šāda aina - esmu pie Ķempes, mēs sēžam viņas guļamistabā un runājam, kad pēkšņi atveras durvis un parādās Naikovskis ļumīgās, pelēcīgi zilās apakšbiksēs un saka: "Helgiņa, nāciet uz virtuvi, es cepu kotletes. Dzejniece jau kotletes nemāk cept…" Vai šāds fragments - Naikovskis atkuļas mājās, un Ķempe, pie kuras es tanī brīdī ciemojos, vīram saka: "Lenard, izvediet suni ārā!" Bet viņš: "Vediet pati, tas ir jūsu suns!" Bet - ko Ķempe pasaka? "Nu, nāc, iesim, tevi jau tas fašists ārā nevedīs…" Kolorīti, lai neteiktu skumji, vai ne?

Gandrīz uz katru dzimšanas dienu es viņai gatavoju dāvanu. Varbūt es esmu tikpat dulla, cik Ķempe?

Kad iestājos "lietišķajos" un dzejas vietā sāku apgleznot porcelānu, Ķempei bija viedoklis: "Nu ja! Pareizi tu dari, ar pantiņiem jau maizīti nevar nopelnīt…" Bet mūsu draudzība turpinājās, tā sakot, uz dekoratīvi lietišķas mākslas pamata. Viņa atrakstīja skaistu vēstuli ar parakstu: "Jūsu zīmēt nepratēja Klamzijas kundze." Ķempei bija suns, vārdā Klamzija. Tajā bija lūgums uztaisīt piespraudi, kas saistītos ar Džavaharlalu Neru. Ķempe stāstīja, ka Neru vienmēr staigājis ar piespraustu sārtu ziedu, bet viņa pati uz krūtīm gribēja nēsāt viņa vārdu. Uzzīmēju vairākas kompozīcijas, un dzejniece pievilka ķeksi pie tās, kuru viņa gribēja. Tā bija ovāla porcelāna piespraude, pēdējais burts vārdā "Neru" izskatījās pēc atplaukuša sārta zieda. Tajā laikā mēs abas redzējām vīziju - Ķempes ēnainās viesistabas atvērtā loga aizskaros stāvēja Neru.

- Piedod, vai jūs abas bijāt skaidrā prātā?

- Skaidrā prātā, jā! Ar Ķempi vispār notika brīnumi, viņa taču kā traka bija ieķērusies 1812. gada karavadonī Jermolajevā! Ermitāžā ir tāda zāle ar izcilu karavadoņu portretiem, un Ķempe kopā ar draudzenēm smiedamās izvēlējās katra savējo. Viņa taču priekš Jermolajeva izdarīja visu, ko vien varēja: aiztesās uz Orlu, tika līdz viņa pīšļiem, panāca piemiņas plāksnes izgatavošanu un pirmā nolika pie tās kroni. Ķempei mājās pie gultas uz naktsgaldiņa stāvēja Jermolajeva uzpleči. Viņa pateica tā: "Ja mēs būtu dzīvojuši vienā laikā, būtu īstie, kuriem jābūt kopā." Astrālā sfērā tā bija viena burvīga mīlestība, kaut kas ellīgs! Viņa pati jau arī bija ellīga. Ķempe pati ļoti bieži lietoja šo apzīmējumu. "Es tev par Jermolajevu vienreiz izstāstīšu visu līdz galam," viņa man solīja. Ciemošanās reizēs es vienmēr to gaidīju un šausmīgi kaunējos viņai paprasīt, vai tad nu šoreiz neizstāstīs. Stulbs skuķis, varēju taču saņemties! Tā es to knifu neuzzināju.

Tajā pavasarī, kad Ķempe aizgāja, es gaidīju puiku. Pēdējoreiz tikāmies viņas dzimšanas dienā (mums abām tā ir februārī). Nezin kāpēc Ķempe man iedeva palasīt "Tūkstots un vienas nakts pasakas" skaistā miera laika izdevumā. Cerēju viņu atkal ieraudzīt pēc Jāņiem, kad puika būs nācis pasaulē, bet, redzi, nekā - pēc maza brīža viss bija cauri…

- Tava jaunā grāmata varētu būt bestsellers!

- Vispār, lai rakstītu, vajag tādus grūdienus. Nu, katru reiz vajag iemīlēties. Tas ir pirmais! Man šausmīgi patika mans grāmatas rakstāmperiods. Es jutos nāvīgi labi! Man pat bija savs rakstāmtērps. Vasaras rītos uzvilku skaistus debeszilus svārkus, apliku gaišzilas tirkīza rotas un apsēdos Jūrmalas vasarnīcas verandā. Tur ziedēja milzīgs jasmīnkrūms, pa stikliem uz augšu līda tumši sārtas rozes, un tu zini to sajūtu, kad vari kāju pēdas ielikt zālē…

Es vienmēr domāju - cik burvīgi ir tas, ka mēs šajā pasaulē tomēr esam ielaisti. Iedomājies, cik daudzi ir palikuši ārpusē! Nu, neielaiž taču visus, bet mēs esam.

- Nu, nezinu…

- Tev nepatīk tas, ka vari vandīties pa šito pasauli, ka tev ir iespēja dzīvot? Varbūt tu gribi ņemt savu tašu un doties uz citurieni vai vēl labāk - piedzimt par slieku?

- Dzīve jau nekad nebeidzas.

- Nu jā, mēs jau nevaram zināt. Varbūt vēl satiksimies kā divi tauriņi, bet tad vajadzētu sarunāt kaut kādas pazīšanās zīmes, lai dullumā nepaskrienam viens otram garām…